Perpetuum mobiles. Limbažu pilsētas un novada kultūrvēsturiskie procesi un saimnieciskā dzīve

Ekspozīcija ataino Limbažu pilsētas kā novada centra veidošanos 13.-15.gs.; ilustrē saimnieciskās un kultūras dzīves norises Limbažu novadā 16.-18.gs., izmantojot Perpetuum mobile ideju un darbības principu; demonstrē industrializācijas un globalizācijas izpausmes Limbažu novadā 19.-20.gs. sākumā

Limbažu muzeja jaunā pamatekspozīcija izvietota Pilsmuižas galvenās ēkas 1.stāva 3 zālēs, aizņemot kopējo platību 56,8 m².
Katrā no 3 ekspozīcijas zālēm izvietotas vairākas apskatāmās tēmas, kas iekļaujas hronoloģiskā secībā.
Ekspozīcijas izklāsta pamatā ir dinamika visos šī termina veidos un izpausmēs. Akcentējot kustīgus modeļus katrā no ekspozīcijas zālēm, apmeklētāji iepazīstas ar vēsturiskā laika jēdzienu un izjūt vēsturi kā plūsmu, gūstot pamata izpratni par notikumu kontinuitāti un hronoloģisko secību. Šādi tiek izskaidrota ekspozīcijas pamata ideja - Limbažu novada pakāpeniska attīstība pēdējo 800 gadu laikā un šī procesa vairāki posmi.
Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja vērot kustībā vai dinamiskā situācijā tādas formas un priekšmetus kā rats, dzirnakmens, dzirnavu rats, pulksteņa zobrats, vēja roze u.c.. Tādējādi ekspozīcija kļūst par vairāku aktivitāšu zonu secīgu virkni, kur katrs interesents, neatkarīgi no viņa vecuma vai priekšzināšanām, var aktīvi iesaistīties un līdzdarboties pagātnes izziņā, padziļinot savus priekšstatus par astoņiem Eiropas progresa gadsimtiem no viena Latvijas novada piemēra.

II zāle Vitrīna

Bībele, izdota 1825. gadā Pēterburgā latviešu valodā. LžNM 270

19. gs. sākumā Krievijas Baltijas guberņās pateicoties imperatora Aleksandra I īslaicīgajai reliģiskās tolerances politikai, plašos apmēros sāka iznākt arī reliģiskie teksti, kas neattiecās uz pareizticību. Bībeles atkārtota izdošana plašā tirāžā sakrita ar dzimtbūšanas atcelšanu un bija vēl viens nacionālās pašapziņas veicinātājs. Zemnieku mājās Bībele kalpoja kā pirmais lasītprasmes apguves līdzeklis.

Bībeles izdevuma titullpa; BIBLIA, tas irr ta Svehta Grahmata jeb Deeva Swehti Wahrdi

Epitāfija veltīta Limbažu ev. lut. draudzes mācītāja Karla Kristofa Neienkirhena (kalpojis 1840. – 1855.g.) piemiņai. K. Kr. Neienkirhens bija ievērojams 19. gadsimta vidus sabiedriskais darbinieks Limbažos.

Baznīcas epitāfijas jeb piemiņas plāksnes ir sena reliģiska tradīcija un sakrālās mākslas forma. Tās novietoja dievnama iekštelpās, pieminot ievērojamu draudzes locekļus, mācītājus vai veltīja kādam svarīgam notikumam draudzes dzīvē.

Epitāfijas fragments ar Visu redzošās Dieva acs simbola atveidojumu, 18. gs./19. gs. I p. LžNM 27197

Biķera/dievgalda kausa pārklājs. LžNM 14636

Rituāla priekšmets lietots Limbažu luterāņu dievnamā no 19. gs II p. līdz 20. gs 40 gadiem. Pārklājs bija daļa no luterāņu baznīcu iekštelpās pieļaujamās greznības.

Dievgalda kausa pārklājs. Izmantots Limbažu luterāņu baznīcā no 19. gs b. līdz 20. gs. 40 gadiem. LžNM 14637

Teodora Gelhāra litogrāfija - Kirche, 1837. g ar Limbažu luterāņu baznīcas atainojumu. LžNM 27201

Limbažu aptiekārs T. Gelhārs studējis farmakoloģiju Tērbatā, kur paralēli mācībām apguva arī grafiku un glezniecību. Kā izglītots 19. gadsimta cilvēks, T. Gelhārs centās iemūžināt savas pilsētas izteiksmīgākos vaibstus.

Viņa zīmējumi satur bagātīgu informāciju par Limbažu pilsētas kultūrvidi un saimnieciskām norisēm 19. gadsimtā.

Ziedojumu trauks no krāsota skārda. Lietots Limbažu luterāņu baznīcā no 19. gs. sāk. līdz pat 20. gs. vidum. LžNM 14645

Ziedojumu vākšana savas konfesijas atbalstam ir svarīga katrai ticībai. Luterāņu dievnamos šo darbību veic novietojot ziedojuma traukus redzamā vietā.

Reģistra grāmata Umurgas luterāņu draudzes iesvētāmo reģistrs, draudzes jauno locekļu uzskaitei, 1834. – 1875. gads. Teksts vācu valodā. LžNM 20114

Pēc iesvētībām, pilngadību sasniedzis jaunietis kļuva par draudzes locekli, iepriekš uzrādot šim lēmumam atbilstošu pārliecību un zināšanas. Reģistru grāmata bija arī viens no svarīgākajiem dokumentiem, kas apliecināja cilvēka izcelsmi un stāvokli 19. gadsimta Baltijā.

I zāle Gadsimtu rats

Rīgas brīvpilsētas šiliņš 17.gs. vidus - II puse. Vara skārds. Monēta atrasta uz pils piebraucamā ceļa. LžNM 20762

Zviedrijas karaļa Kārļa XII 1 ēre. Kalta Zviedrijā 17 gs.b. Atrasta Pils ielā Nr.4 LžNM 3573

Zviedrijas karaļa Kārļa XI ēre. Kalta Zviedrijā 17.gs. II. p. Atrasta Pils ielā Nr.4.  LžNM 22624 25903

III zāle Tvaika spēks

No 19. gadsimta 70. gadiem Limbažu novada ražotnēs, lauku un meža darbos sākās tvaika dzinēju jeb lokomobiļu ieviešana. Lokomobile bija lauka apstākļos darbināms tvaika katls, pēc nedaudz pārveidota dzelzceļa lokomotīves dzinēja uzbūves principa. Sākotnēji, 19. gs. II pusē lokomobile latviešu valodā tika dēvēta par – garaiņu mašīnu.

Tvaika mašīna darbināja arī 1876. g. Aleksandra Tīla dibināto vilnas pārstrādes uzņēmumu, kas vēlāk kļuva par lielāko pilsētas filca fabriku ar aptuveni 400 strādājošajiem. Fabrikā bija vairākas lokomobiles, kuru darbinātie ģeneratori nodrošināja ar elektrību arī pilsētas iestāžu un daļēji arī ielu apgaismojumu.

Limbažos, 1913. gadā atvēra Latviešu ekonomiskās sabiedrības veikalu, kas tirgoja arī lokomobiles jeb t.s. dampjus.

Modelis - pašgājēja tvaika lokomobile, kuļmašīnas vilkšanai. Izgatavojis Ojārs Lapiņš, Kuivižos, 20. gs. 80. gados. Kā modeļa prototips izmantota jau starpkaru periodā vietējo meistaru pārbūvēta Vidzemes tvaika lokomobile. Modeļa krāsojums atbilst angļu firmas Garrett & Sons ražojumiem.

III zāle Tirgusplacis

Tirgus. Pilsētas dzīves centrs jau no viduslaiku sākuma tiek dēvēts par Tirgus laukumu - Marcht platz. Gadatirgi pilsētā darbojās nepārtraukti, izņemot kara, sērgu gadus, to izvietojuma vietas mainījās. 19. gs. 20. gadsimta sākumā iecienīts bija zemnieku jeb t.s. ratu tirgus. Piekrastes zvejnieki šeit tirgoja sālītas un arī svaigas reņģes no mucām. Gadatirgi bieži beidzās ar uzdzīvi un kautiņiem Rīgas pilsētai piederošajos krogos un pilsētnieku traktieros.

Meistari. Savdabīga pilsētas vizītkarte 19. gs./20. gadsimtu mijā bija Zelta kliņģeru izkārtnes. Pilsētas maiznieki konkurēja, pat ja preces preču bija mazāk kā pircēju.

18. gadsimtā lielākā namnieku daļa bija amatnieki. 18. gs. 80. gados pilsētā darbojās četras maiznīcas/beķerejas. Strādāja 5 galdnieki un namdaris, 3 drēbnieki, miesnieks, stiklinieks, kā arī juvelieris jeb zeltkalis. Vidzemē pieprasīti bija arī Limbažu podnieki.

Līdzīga situācija saglabājās arī 19. gadsimtā. 20 gs. sākumā pilsētas galdnieku darba apjoms pieauga, saistībā ar vairākstāvu īres namu būvniecību. Katra galdniecība sāka izgatavot arī zārkus.

Mehāniķi. 20. gs. sākumā mehāniķi - meistari bija jauna profesija. Katrs šāds meistars strādāja vairākos amatos. Tomsons komplektēja ne tikai velosipēdus, bet laboja arī piena seperatorus, šaujamieročus un citus rīkus.

Braucamie. Jau 1930. gados Limbažos bija vairāki privāti kravas - General Motors Truck, kā arī citu marku vieglie auto. Firmas Chevrolet auto ar sūkni bija arī pilsētas ugunsdzēsēju (BUB) rīcībā. 20. gs. 30. gados atklāja autobusu satiksmi uz vairākām tuvējām pilsētām. Maršruta Limbaži - Rīga galapunkts atradās Tirgus laukumā, kura vidū izvietojās jauno laiku simbols - firmas Standart benzīntanks.

Vilciens. Rīgas – Rūjienas dzelzceļa līnijas aizsākumi meklējami jau 19. gadsimta beigās, kad Krievijas Pirmā pievedceļu sabiedrība uzsāka Rīgas – Limbažu – Rūjienas līnijas projektēšanu. 1914. gadā tika nosprausta dzelzceļa stiga un atzīmētas staciju vietas. Plānus izjauca Pirmais pasaules karš. 1923. g. 6. nov. sēdē Ministru kabinets nolēma, ka Rīgas – Rūjienas dzelzceļš vitāli nepieciešams Latvijas ziemeļaustrumu uzplaukumam. Dzelzceļa līnijas būvdarbus uzsāka 1923. g. pavasarī ar sliežu platumu 750 mm. 1930. gadā to mainīja uz platsliežu. Limbažu stacija jeb piestātne tika izveidota līdzenumā starp seno mūra riju jeb augļu žāvētavu un veco krievu kapsētu. Divstāvu stacijas ēku uzcēla 1936. gada rudenī pēc inženiera J. Šarlova projekta (ēka uzspridzināta 1945. g.). Pirmais vilciens Limbažos iebrauca 1934. gada 15. septembrī.

III zāle Dzimtas dārgumi

19. gadsimtā Limbažos pakāpeniski pieauga arī latviešu amatnieku un uzņēmēju skaits. Viens no turīgāko dzimtu ģimeņu pārņemtajiem paradumiem bija ģimenes relikviju glabāšanas, nododot tās nākamajām mantinieku paaudzēm. Šie priekšmeti bija liecības par kristībām, laulībām, īpašumu iegādi un citiem būtiskiem notikumiem viņu dzīvē. Piemiņas lietas netika aizmirstas pat smagās dzīves situācijās, karam sākoties ņemtas līdzi arī bēgļu gaitās.

Ģertrūde Grīnberga (dz. Cībere) devās bēgļu gaitās 1944. gadā. Viņas vīrs, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Ojārs Grīnbergs tika arestēts un nošauts 1941. gada vasarā. Grīnbergas kundze aizbrauca kopā ar meitu Ēriku, līdzi ņemot radniecīgo Boneckes, Cīberu, Moricu, Pommeru un Vilderu dzimtu vēstures priekšmetus un piemiņas lietas, tai skaitā arī senu, 1795. gada Vilderu dzimtas laulības gredzenu.

Dzimtu dārgumus Limbažu muzejam dāvinājusi Ērika Vilipsone.

III zāle Zārki un velosipēdi

Savdabīga pilsētas vizītkarte 19. gs./20. gadsimtu mijā bija Zelta kliņģeru izkārtnes. Pilsētas maiznieki konkurēja, pat ja preces preču bija mazāk kā pircēju.

18. gadsimtā lielākā namnieku daļa bija amatnieki. 18. gs. 80. gados pilsētā darbojās četras maiznīcas/beķerejas. Strādāja 5 galdnieki un namdaris, 3 drēbnieki, miesnieks, stiklinieks, kā arī juvelieris jeb zeltkalis. Vidzemē pieprasīti bija arī Limbažu podnieki.

Līdzīga situācija saglabājās arī 19. gadsimtā. 20 gs. sākumā pilsētas galdnieku darba apjoms pieauga, saistībā ar vairākstāvu īres namu būvniecību. Katra galdniecība sāka izgatavot arī zārkus.

II zāle Ūdensdzirnas

Ūdensdzirnavas bija būtiskas muižu saimnieciskās struktūras, kuru ierīkošana un mākslīgo ūdenstilpju jeb dzirnavezeru izveide radīja arī būtiskas lauku ainavas izmaiņas. Ievērojama daļa no ezeriem bija virknēti kā uzpludinājumu kaskādes. Uzpludinājumu izveides iespēja bija būtisks faktors muižas saimniecisko centru novietojumam. Limbažu novada teritorijā 15. – 19. gadsimtā uzbūvētas aptuveni 50 ūdensdzirnavas.

Ūdensdzirnavu izvietojums tag. Limbažu novada teritorijā 15./19. gadsimtā. Pamatam izmantots L. A. Mellina sastādītais karšu Atlants - Liefland oder die beyden Herzogthumer und General Governementer Lief und Ehstland nebst den Provinz Oesel. 1798

Nozīmīgākie ūdensteču aizsprosti un tilti 17./18. gadsimtā, kā arī 19. gadsimta dambji kuru izveide būtiski ietekmēja jau esošo ceļu struktūru, jaunu trašu veidošanos šajā laikā. Nav atzīmēti lokāli upju sķērsojumi. Daļa aizsprostu iespējams, tika veidoti jau ieplānojot ceļu struktūras, virzienu izmaiņas. Veidojās vairāki šķērceļi, kas ievērojami uzlaboja vietējo komunikāciju. 

Novada teritorija jau no Livonijas perioda ir ar ļoti blīvu ceļu tīklojumu, kam ir vēsturisks pamatojums (Hanzas periods u.c.).

II zāle Laikrādis

Kopš 17. gadsimta beigām Limbažu luterāņu baznīca ar torņa smaili ir pilsētas augstākā dominante.

Tā kā iepriekšējā, 17. gadsimta 20. gados celtā, Sv. Bērtuļa baznīcas koka karkasa ēka bija daļēji sabrukusi, bet pilsētnieku maksātie nodokļi ieplūda Rīgas pilsētas kasē, tad Rīgas rāte lēma finansēt jaunas baznīcas celtniecību Limbažos.
Par baznīcas ēkas celtniecības uzsākšanu Rīgas rātes kolēģijas 1679. gada 17. aprīļa sēdes protokolā minēts: “Mūrnieku meistars Hinrihs Henikens vienojas, ka astoņi zeļļi, kas viņam vajadzīgi, tiks no pilsētas bez atlīdzības doti, bez tam vēl 5 mucas alus. Jāsagādā ari divas uztaisītas gultas viņa četriem vācu zeļļiem. (...) Par zeļļu uzturu jāgādā meistaram Heinricham un vajadzīgie produkti jāņem no Limbažu pārvaldes par šādām cenām - 1 muca krogus alus par 3 šilingiem Alberta naudā,1 vērša rumpis ar iekšām par 3 valsts dālderiem Alberta naudā,1 aita par 10 markām Alberta naudā, 1 puds sviesta par 1 valsts dālderi Alberta naudā.” Vēl putraimi, smalka maize, zivis un citi produkti par fiksētu cenu.

Pamatakmens būvlaukumā tika guldīts 1679. gada 5. maijā Baznīcas celtniecības darbus pabeidza jau nākamā gada rudenī. Ir zināms, ka vēl 1681. gadā nebija pabeigta torņa izbūve un iekārtots interjers.

Baznīcas skices projekta autors bija viens no baroka laikmeta izcilākajiem celtniekiem Rīgā - pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšu (1645.- 1690.). Viņš piedalījies arī Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa rekonstrukcijā, kas kļuva par  tā laika augstāko koka konstrukciju Eiropā.

Limbažu dievnama ēkai kopumā piemīt vienkāršība, atturība un tieksme uz klasisku nosvērtību. Tās stilistikā jūtama Skandināvijas zemju, Holandes un arī Vācijas sakrālo celtņu arhitektūras ietekme.
Virs divām no trim dievnama ieejām novietoti, dolomītā kalti un krāsoti cilņi - t.s. mazie Rīgas ģērboņi, uz kuriem atainots krusts un divas sakrustotas atslēgas.

40 m augstā torņa novietojums attiecībā pret kopējo būvpjomu ir viena no Limbažu baznīcas īpatnībām. Tornis atrodas nevis būves priekšā, bet ietilpināts baznīcas kopējā plānā. Torni vainago četršķautņains barokāls kupols ar piramidālu, seššķautņu skārda smaili, atgādinot viduslaiku torņa formu. Noslēgumā vēja rādītājs ar gaiļa atveidojumu.

Tornī bija izvietots pulkstenis. Pulksteņa ciparnīca fiksēta G. Bergmaņa, J.K. Broces zīmējumos 18. gadsimta beigās, kā arī Limbažu farmaceita T. Gelhāra 1837. gada litogrāfijā. Ciparnīca iespējams bija uzkrāsota uz koka vairoga, kuras sākotnējā koloristika nav zināma. Pulkstenim bija tikai stundu rādītājs. Atkarībā no apkopes un sākotnējās detaļu izgatavošanas kvalitātes, šāda laikrāža kļūda varēja svārstīties no divām stundām līdz pāris minūtēm diennaktī. Precīzu pulksteņa darbību varēja nodrošināt tikai uz 12 stundām, uztinot atsvaru auklu koka skriemeļiem.
Pulkstenis cietis kādā no 18./19. gadsimta ugunsgrēkiem, pēc kura tā mehānisms no torņa demontēts vai arī nokritis un tika atrasts ēkas bēniņos 2005. gadā.

Zvanu torņa mehāniskais - t.s. rata pulkstenis. Šādi pulksteņi dēvēti arī par skeleta pulksteņiem, jo to mehānisms nebija ietērpts korpusā.
Pulksteņa daļu konservācijas procesā secināts, kā tā konstrukcijai un savienojumiem pielietotas diezgan arhaiskas kalēju metodes. Tā karkasa/rāmja detaļu nostiprināšanai nav izmantotas vītnes un uzgriežņi, bet caurcirtumi un ķīļveida metāla tapiņas.
Līdz ar to tika izvirzīta versija, ka mehānismu var datēt ar 15./ 16. gadsimtu, un Limbažos tas nonācis kā dāvinājums vai pārvests no kāda cita dievnama vai pulksteņtorņa Rietumeiropā.
Torņa pulksteņu ikonogrāfija liek domāt, ka specifiskie karkasa savienojumi un rāmja statņu nobeiguma dekoratīvais noformējums tīstokļa formā, ir kādas konkrētas kalēja darbnīcas rokraksts vēl 17. gadsimta II pusē.

Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa griezums. J. Zviedrāna zīmējums pēc 20. gadsimta 20. gadu uzmērījumiem. No, Koka Rīga, Neputns, 2001

II zāle Mērs un svars

Tilpuma un svara mēri, kas saistīti ar dzirnavu darbību, tirgošanos, un citām saimnieciskām norisēm novadā.

Jau no viduslaiku perioda tika lietoti dažādi beramie, šķidruma un smaguma jeb cietpreču svari un mēri, lai precīzi tirgotos un maksātu nodevas.

Limbažu gadatirgu aizsākumi meklējami jau Livonijas periodā uz ko norāda arī pilsētas centrālais laukums ar apzīmējumu – Marcht Platz (Tirgus laukums).

18.gs. II pusē un 19. gadsimtā Vidzemē lietotie labības mēri, koka un misiņa bezmēni, piekaramie vienādplecu svari un pudu/ mārciņu atsvari.

II zāle Perpetuum mobile

18. gadsimtā pilnveidojās iemaņas pārnest griezes spēku un mehāniskās ierīces kļuva komplicētākas un produktīvākas. Vidzemē tolaik lietoja dzirnavas ar dažādiem enerģijas avotiem – ar rokām darbināmās jeb rokas maltuves; zirgu vilkmes; ūdensdzirnavas, ko darbināja ūdensrats un  vējdzirnavas. Muižu saimniecībās sāka dominēt ūdens un vēja dzirnavas.

Muižu dzirnavās mala pārsvarā rudzu, kā arī kviešu miltus pārtikai. 18. gadsimtā lielu daudzumu miltu izmantoja muižu spirta dedzinātavās t. s. brenkūžos, degvīna gatavošanai. Mala jeb brucināja rupjus graudus lopbarībai. Lobīja miežus, iegūstot grūbas vai putraimus biezputrām. Vairākās dzirnavās mala arī iesalu muižu alus brūžiem. Brūži un dedzinātavas bieži atradās ūdensdzirnavu tuvumā. Bruņniecības/ privātu muižu privilēģiju ierīkot un uzturēt dzirnavas atcēla tikai 1871. gadā.

Livonijas Bruņinieku tiesībās - Livlaandische Ritterrecht, kas bija spēkā vēl 18. gadsimtā runāts arī par zādzībām dzirnavās: Zaglis, kas zog dzirnavās vai pirtī vismaz vienas lotes vērtībā, pelnījis karātavas. Ja zagtā vērtība ir mazāka, zagli iezīmē ar karstu dzelzi uz vaiga vai ausīm, vai soda ar rīkstēm.

Mūžīgās dzirnavas

18. gs II pusē Limbažos darbojās kāds ļoti talantīgs kalējs, zirgu dzirnavu īpašnieks Ādams Heine. Pēc zirgu bojāejas un citām likstām, Heine pievērsās ļoti neordināram dzirnavu risinājumam. Smēdes ēkā viņš uzbūvēja mehānismu, kas darbojās pēc perpetuum mobile jeb mūžīgi darbojošos dzirnavu principa. Apskatīt izgudrojumu pilsētā ieradās Rīgas gubernators Aleksandrs Bekleševs. Lai gan dzirnavas pēc palaišanas, sūkņu bojājumu dēļ, darbojās ar pārtraukumiem un tikai dažas dienas, Bīriņu muižas grāfs L.A. Mellins, bija sajūsmā par izgudrojumu, iztēlodamies, ka šis mehānisms varētu aizstāt visus līdzšinējos dzirnavu un citu mašīnu dzinējspēkus. Vēlāk Mellins publicēja dzirnavu mehānisma zīmējumus un aprakstu, pateicoties kam no ārzemēm ienāca līdzekļu piedāvājumi par dzirnavu modeļa izgatavošanu un Limbažu vārds kļuva zināms Eiropas zinātnieku aprindās. Tās tika dēvētas par sausajām dzirnavām – trockenen Wasermuule. Diemžēl kalējs Heine pēkšņi nomira, bet jaunais smēdes īpašnieks, vietējais mucinieks dzirnavu iekārtu demontēja, materiālus izmantodams citām vajadzībām.

I zāle Vidzemes māls

I zāle Pirmais akmens

I zāle Civitates Lemsaliae

18.gs., izmantojot kļūdainas hronikas, vācu pētnieks J.G. Arndts izteica pieņēmumu, ka Limbažu pils būvniecību uzsācis bīskaps Alberts, 1223. gadā. Tas vēlāk radīja mītu par pilsētas dibināšanu šajā laikā.

Tomēr jaunākie pētījumi apstiprina, ka Limbažu brīvības grāmatas jeb pilsētas tiesības Limbažu miestam piešķīris Rīgas arhibīskaps – Johans III, Šverinas grāfs, 1296./ 1297. g., kas būtu uzskatāms par pilsētas dibināšanas laiku.

Šis dokuments jeb privilēģija tika apstiprināta ar trīs zīmogiem, tajā teikts, ka zemes kungs piešķir savai jaunajai pilsētai dievišķīgās un taisnās tiesības un brīvības pēc Rīgas pilsētas tiesību parauga uz viena haka zemes izbūvēt pilsētiņu.

Privilēģijā minēts pilsētas birģermeistars - borgermestere, rātskungi – radmanne. Rātes locekļus ievēlēja paši pilsoņi, bet atcelt tos nebija tiesību.

Par Limbažu rātes locekļu skaitu ziņu nav. Var pieņemt, ka viduslaikos viņu skaits nebija daudz lielāks kā 18. gadsimtā, kad rātē bez birģermeistara sēdēja vēl divi rātes kungi. Visu rātes darbību kontrolēja arhibīskapa pils fogts, kam bija pilnas rātes locekļa tiesības.

Zemnieks - birģelis

Par Limbažu pilsoni- borghere jeb birģeli varēja kļūt katrs, kurš ar rātes piekrišanu bija ieguvis pilsētā nekustamu īpašumu, solījies ievērot namnieku pienākumus un zvērējis uzticību arhibīskapam. Ar arhibīskapa landfogta atļauju uz pilsētu pārcelties un  kļūt par pilsoni varēja arī apkārtējie zemnieki. Tomēr jaunākos pilsētas tiesību papildinājumos ir norādīts, ka maizes tēvi, lai netiek aicināti uz pilsētu jo fogts to neatbalstīs.

Par Limbažu iedzīvotāju skaitu Livonijas periodā trūkst ziņas. Pēc jaunāku periodu analoģijas, piemēram, 17. gadsimta II pusē pilsētā bija 44 gruntsgabali, daļa no tiem nebija apbūvēti. Līdz ar to pilsētnieku skaits iekšpus mūriem hipotētiski varēja būt ap 200 iedzīvotāju. Versijām par vairākiem tūkstošiem (!) iedzīvotāju nav nekāda racionāla pamata.

Limbažu vārds

Limbažu vārds rakstītajos avotos pirmoreiz minēts 1318. gadā, Romas pāvesta Johanna XXII dokumentā, kur uzskaitīti Rīgas arhibīskapa īpašumi, kurus sagrābis Livonijas ordenis, to skaitā pils – Levisel. Pētnieki šo vārdu uzskata par kļūdaini norakstītu Lemisel.

Par pilsētas nosaukuma etimoloģiju izteiktas vairākas versijas, taču, viennozīmīgas atbildes nav. Turpmāko gadsimtu laikā sastopami diezgan atšķirīgi vietvārda rakstījumi.

19. gs. vidū fiksēts arī lībiešu lietotais pilsētas apzīmējums - Lāmmist nin. Nin ar nozīmi – pils. Pēc lingvistu domām to varētu saistīt ar lībiešu lämmi -`smacējošs`, lemm- `siltums` vai igauņu lembe - `maigs.` Vārda otro daļu saista ar Igaunijas vietvārdos plaši sastopamo sinonīmu - salu - augstākā vieta purvā’.

Latviešu valodā jau no 19. gs. ticis lietots apzīmējums – Limbaži. Domājams, ka tas veidojies no lībiešu vārda Lāmist, pieņemot tā sinonīmu lima. Skaņa m tika izrunāta gari - Limmaži. Garās skaņas vietā vēlāk ieviešas skaņu kopa mb,

Neskaidra paliek vārda daļas – aži nozīme. Tas sastopams daudzos Vidzemes rietumu daļas vietvārdos.

Pilsēta aplī

13./14. gadsimtā dibinātajām Livonijas pilsētām plāni tika nosprausti atbilstoši kādai ģeometriskai formai - trijstūrim, taisnstūrim u.c. Limbažu pilsētas konfigurācija/apveids.. bijusi iecerēta kā ideāls aplis, kas atbilda viduslaiku priekšstatiem par dievišķo harmoniju un atspoguļoja visuma kārtību.

Rīgas arhibīskaps Johans IV, gatavojoties cīņai ar Livonijas ordeni, 1385. gadā veica pilsētas nocietināšanu ar mūri.

Mūra apļa trajektorijas rādiuss, mērot no tirgus laukuma centra bija trīs mēršņores jeb aptuveni 240 m. Aizsargsienas izbūves laikā, tās virziens tika koriģēts. Lielākās izmaiņas notikušas pils aizsarggrāvju tuvumā. Nocietinājumi tika papildināti, gar mūra ārējo malu izrokot grāvjus.

Pēc mūru uzcelšanas pilsēta ieguva trīsstūrveida centrālo laukumu – Marcht Platz. Seno ar lībiešu apmetni saistīto ceļu krustojums kā vieta maiņas tirdzniecībai pastāvējusi jau pirms mūra uzcelšanas. No laukuma izejošās koncentriskās šķērsielas veidoja segmentveida kvartālus, kurus sadalīja aptuveni 80 x 40 pēdu (1 pēda ~ 0,3 m) lielos gruntsgabalos.

Pilsoņiem bija atļauts turēt ne vairāk kā divus gruntsgabalus. Privilēgijās norādīts, ka nevienam, ne dižciltīgam, ne kādam citam, nevajag turēt pilsētā māju, ko pats negrib apdzīvot. Ēkas, kas netika remontētas vai nonāca grausta stāvoklī, pēc trīskārtēja Rātes brīdinājuma tika konfiscētas un pārgāja pilsētas īpašumā.

Vārtu atslēga

Četri no aizsargsienas lokā ietvertās pilsētas izejošie ceļi ieguva vārtus. Izveidojās arī viena aklā iela jeb strupceļš Altschtrase (tag. Parka ielas posms). T.s. Cēsu vārti atradās nedaudz zemāk par tagadējo Cēsu un Mūru ielas saduru, Rīgas vārti (tag. Jūras un Mūra ielu krustojums) atradās uz ceļa, kas turpmākajos gadsimtos tika izmantots kā taisnākais, ziemas ceļš uz Rīgu. Vēl bija vārti uz ganību ceļa (posmā starp tag. Pils un Ganību ielu), kas veda arī uz otrajām bīskapa dzirnavām un vārti iepretī pilij. Pēdējo vārtu lokācija, tāpat kā pilsētas aizsargmūra un pils nocietinājumu rekonstrukcija šajā zonā ir diezgan problemātiska.

Pilsētas vārtu atvēršana un aizvēršana tika reglamentēta. Brīvības grāmatā atzīmēts: Kad Rīgas arhibīskapa krēslā nāk kāds jauns pareizi izvēlēts un pareiza Pāvesta apstiprināts arhibīskaps, tad pilsētas rātei, kad viņš ierodas Limbažos, par zīmi savai atkarībai jāsniedz viņam visu pilsētas vārtu atslēgas.

Jau 16. gadsimta sākumā pilsētnieki žēlojās par izgruvušo mūri un grūti aizveramiem vārtiem. Aizsargsiena pēdējo reizi  tika labota 1516. gadā.

Ir pieņēmums, ka Limbažu pils būvniecību uzsācis bīskaps Alberts 1223. gadā. Tomēr Indriķa Livonijas hronikā, kas visnotaļ rūpīgi apraksta bīskapa Alberta veikumu, Limbažu pils nav minēta. 20. gs. beigās veiktie arhitektoniskie pētījumi pieļauj pils būves uzsākšanu 13. gs. I pusē. Tas bija piemērots laiks nocietināta atbalsta punkta izveidošanai Limbažos.

Pils galvenā ēka pieredzējusi vismaz trīs būvniecības periodus. Apjomīgas pārbūves skāra ne tikai iekšējo plānojumu, interjera apdari, bet arī būvapjoma izmaiņas. Pārbūvju iniciatori un finansētāji nav precīzi zināmi. Darbus varēja veikt gan Ordenis, gan kāds no Rīgas arhibīskapiem, piemēram, Jaspers Linde.

Pirmās pils pārbūves attiecināmas jau uz periodu no 13. gs. b. - 14. gs. vidum. 1296. gadā rīdzinieku izprovicētā konflikta dēļ, Ordenis ieņem Rīgas sabiedrotā –arhibīskapa pilis. Limbažu pils aizstāvēšana bijusi sīva, par to liecina lielie postījuma apjomi. Ordeņa pakļautībā pils atradās līdz pat 14.gs. 40. gadiem.

Pils būvapjoms pēc pēdējās pābūves sastāvēja no četriem savstarpēji savienotiem korpusiem. Būves ārējie izmēri bija 30,7 x 29 m, bet ar laukakmeņiem bruģētais iekšpagalms- 11,6 x 12,1 m.

Palienētais vara katls

1591. gada pils revīzija ir detalizētākais cietokšņa apraksts. Pilij revīzijas laikā bija četri korpusi, koka apeja ap pagalmu otrā stāva līmenī un trīs pagrabi. Ceļā uz pili tilts, ar paceļamu daļu. Mūrēti vārti, tajos koka vērtnes, kurās iebūvēta atslēga. No vārtiem iet uzbērts valnis ap pili. Uz vaļņa četri koka torņi, izpuvuši. Pie vaļņa palisādu žogs. Uz vaļņa pilsētas zvans priekš ugunsgrēka vai citas nelaimes, kas paņemts no nodegušās baznīcas. Otri vārti no pilsētiņas puses ir koka.

Kā palīgēkas tolaik minēti vairāki staļli un pirts, bet labības glabātuvju novietojums nav skaidrs. Uzskaitīta arī alus darītava, kas atradusies blakus virtuvei. Revīzijas laikā brūzī atradies vienīgais vara katls visā pilsētā, kas palienēts no slimnīcas.

Vēl 1599. gada inventārijā minēts, ka Limbažu pils neuzrāda nekādas drupas.

Tomēr jau 1602. gadā zviedru karaspēks pili izposta. Pēc kara daļēji atjaunoja tikai divus korpusus, kurus vēlāk pielāgoja saimnieciskiem mērķiem. 17. gs II pusē pils pirmā/zemesstāva telpās jau ierīkota cūkkūts un arī cietums. Mājlopi pils mūros turēti līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem.

Cisterciešu būvmeisters

Galveno vārtu aile novietojās ārsienas padziļinājumā – augstā, seklā nišā. Vārtu priekšā bijušas paceļamas restes jeb katarakta. Ailes malas, kas kalpoja kā režģa vadules, I stāva līmenī veidotas no dolomīta blokiem. Nišas augšmalu noslēdz no ķieģeļiem mūrēta lēzena arka. Režģu vadulu izveidojumā saskatāma līdzība ar Visbijas pilsētas aizsargsienas un arī cisterciešu klostera Padisē vārtiem.

Gotiskā ailē - lieli koka vārti, kas apkalti ar dzelzi, kuros iebūvēta atslēga un izveidoti mazāki vārtiņi ar piekaramo atslēgu. Virs vārtu ailes izmūrēti divi logi. Starp tiem izveidota niša, kurā, iespējams novietojās arhibīskapa patrona Sv. Bertolda skulptūra. Ir arī versija, ka pili greznojis Dievmātes tēls, jo tas atbilda pāvesta novēlējumam kristietībai - pakļautās pagānu zemes veltīt Jaunavai Marijai. Iespējam, ka pils vārtu daļa 14. gs. beigās vai 15. gadsimtā pārbūvēta.

Šo pils daļu kļūdaini dēvē par “vārtu torni”, lai gan torņveida izbūves pastāvēšanu 16. beigās /17. gadsimtā šajā pils daļā pilnībā noliegt nevar.

Bīskapa galda zeme un olīves

Limbažu pilsētas zeme nebija pilsētas īpašums, bet piederēja pie tā dēvētā „arhibīskapa galda” (bona mensalia) jeb arhibīskapa personīgajam uzturam domātās domēnes. T. s. Limbažu brīvības grāmatas nodevu sarakstā jeb iedzīvotāju pienākumos norādīts, ka par iemērītajiem gruntsgabaliem pilsētniekiem arhibīskapam kā zemes un pilsētas senjoram jāmaksā īpaša grunts noma - 1 Rīgas vērdiņu vai ¼ marka gadā, pusi summas iemaksājot uz Lieldienām, pusi uz svētā Miķeļa dienu.

Īpatns nodoklis minēts par olīvu dārziem (!), ja tādu veido. Tas pielīdzināts gruntsgabala nodokļa summai iekšpus mūriem.

Pils dzirnas

Dzirnavas atzīmē arī Limbažu pilsētas un stārastijas 1591. gada poļu revīzijās - Pils priekšā divi uzpludināti dīķi, kas uzpludināti no strautiem. Pie šiem dīķiem ir divas dzirnavas, kas maļ pils vajadzībām.

Svarīgākas šķiet bijušas lejas jeb Lielās dzirnavas (tag. Dzirnavu ielā). Tām jaunākā laikā uzcelta arī apjomā lielāka dzirnavu ēka. Iespējams, augšējo dzirnavu ezers kalpoja kā papildus ūdens krātuve vajadzīgā ūdens līmeņa uzturēšanai. Tomēr augšējā jeb Mazezera funkcija bija daudz plašāka, pirmkārt tā krastā izvietojās lielākais no krogiem - Pils krogs. Ezera lēzenais krasts bija ceļinieku zirgu dzirdināšanas vieta. Tam blakus, jaunākā periodā notika plašie rudens gadatirgi - t.s. zemnieku jeb ratu tirgi. Ezera dambis no 17. gadsimta bija tranzītceļa sastāvdaļa, Rēveles (tag. Burtnieku) ielas turpinājums.

Pilsētniekiem, ierīkot dzirnavas nebija tiesību, par ko nepāŗprotami norādīts 1537. gadā t.s. Brīvības grāmatas papildinājumos. Minot ka, maksas iebraucamās vietas, mērus (svaru kontroles tiesības), tekošus ūdeņus, dzirnavas ar visiem piederumiem mēs (arhibīskaps) saglabājam mums un mūsu pēcnācējiem.

Kur un kā tika malta labība maizes cepšanai tirgus vajadzībām nav zināms. Iespējams, daļu samala mājas maltuvēs, daļu pils dzirnavās par attiecīgu samaksu.

Pilsēta un Hanza

12. gadsimta vidū Ziemeļvācijā sāka veidoties tirgotāju un pilsētu savienība – Hanza. Galvenie Hanzas mērķi: apsargāt un paplašināt dažādās zemēs savu biedru priekšrocības, tirgotāju tiesisko aizsardzību tāltirdzniecībā, nodrošināt netraucētu satiksmi uz sauszemes un jūras, it sevišķi cīņu pret pirātiem, kā arī novērst dažādas ķildas pašu starpā. Hanzas savienībā ar laiku iestājās arī 11 Livonijas pilsētas.

Jau 13. beigās Rīgas lieltirgotājiem bija tirdzniecības darījumi ar Livonijas mazpilsētām, tai skaitā Limbažiem. Tirgotāji eksportam iepirka – labību, linus, vasku, pelnus un darvu.

Līdzekļus savienība ieguva no Hanzas biedru maksājumiem, arī Limbažiem bija jāiemaksā 1/360 daļa no preču apgrozījuma nodokļa t.s. pfuntcoll.

1352. gadā Livonijas pilsētu pārstāvju jeb t.s. Livonijas trešdaļas sanāksme, iespējams, notikusi Limbažos.

Hanzas saeimā Lībekā 1363. g. 24. jūnijā Livonijas pilsētu delegāti paziņoja par savu gatavību iesaistīties Hanzas cīņās pret Dāniju, dodot 2000 marku sudraba (415.64 kg) vai arī nolīgstot trīs kuģus ar 200 bruņotiem vīriem. Kuģu apgādei un bruņojumam Limbaži no 1368. gada maksāja konfederācijas kara nodokli 9 markas gadā.

1392. gadā sakarā ar pirātu – t.s. Vitalīnes brāļu uzbrukumiem slēdza arhibīskapa ostu Salacas ietekā (tag. Salacgrīva), lai netiktu apdraudētas piekrastes tuvumā esošās apdzīvotās vietas.

Jau no 15. gs. Rīga, Tērbata un Tallina pamazām izspieda no sanāksmēm mazās pilsētas, tai skaitā Limbažus, jo tās nespēja segt delegāciju izdevumus dalībai Hanzas sanāksmēs Ziemeļvācijas pilsētās.

Limbažu dalība Hanzā jaunākā laikā radīja mītus par ostas esību pilsētā.

Trīs klosteri

Ap 1392. gadu ārpus pilsētas mūriem (tag. Klostera iela) uzcēla spital - patversmi jeb slimnīcu. Šo patversmi, 15. gadsimtā pārņēma Rēveles (Tallinas) Sv. Augustīna klosteris, nodibinot pilsētā Sv. Annas jaunavu (jungfern) klosteri. Kādā 1506. g. dokumentā minēts, ka rēvelietis J. Nētkens ziedojis klosterim 300 markas. Vēlāk viņš klosterim par 400 markām ieķīlājis arī sev piederošo Steckeln ciemu (tag. N.Bomja maiznīca) Limbažu pievārtē.

Ar pāvesta Pāvila II atļauju, 1466. gadā pilsētā nodibināja arī franciskāņu – observantu, t. s. pelēko brāļu klosteri. Tā ēkas izvietojās netālu no pilsētas, blakus Heilige See (tag. Lielezers). Klosterim bija bagātīgi vietējo arhibīskapa vasaļu ziedojumi, par tiesībām tikt apglabātiem klostera teritorijā.

Ir neskaidras liecības arī par augustīniešu vīriešu klostera jeb regulāro kanoniķu konventa pastāvēšanu pilsētā 15./16. gadsimtu mijā. Rēvelietis V. fon Forsts bija novēlējis šim klosterim 162 markas un Lībekā pasūtījis Sv. Augustīna svētbildi.

Viduslaiku grafiti

Uz sākotnējo pils interjeru apdari attiecināms interesants zīmējums. Uz ēkas zemes stāva telpas sienas blakus vārtiem. Tajā attēlota mūks kapucē vai sievietes seja. Zīmējumu, iesējams, veidojis pats apmetējmeistars, jo tas ievilkts vēl mitra apmetuma kārtā.

*Gruntsgabalu izkārtojums 17. gadsimtā aplūkojams pilsētas 1663. gada plāna zīmējumā uz telpas grīdas.

Perpetuum mobiles. Limbažu pilsētas un novada kultūrvēsturiskie procesi un saimnieciskā dzīve