I zāle Civitates Lemsaliae

18.gs., izmantojot kļūdainas hronikas, vācu pētnieks J.G. Arndts izteica pieņēmumu, ka Limbažu pils būvniecību uzsācis bīskaps Alberts, 1223. gadā. Tas vēlāk radīja mītu par pilsētas dibināšanu šajā laikā.

Tomēr jaunākie pētījumi apstiprina, ka Limbažu brīvības grāmatas jeb pilsētas tiesības Limbažu miestam piešķīris Rīgas arhibīskaps – Johans III, Šverinas grāfs, 1296./ 1297. g., kas būtu uzskatāms par pilsētas dibināšanas laiku.

Šis dokuments jeb privilēģija tika apstiprināta ar trīs zīmogiem, tajā teikts, ka zemes kungs piešķir savai jaunajai pilsētai dievišķīgās un taisnās tiesības un brīvības pēc Rīgas pilsētas tiesību parauga uz viena haka zemes izbūvēt pilsētiņu.

Privilēģijā minēts pilsētas birģermeistars - borgermestere, rātskungi – radmanne. Rātes locekļus ievēlēja paši pilsoņi, bet atcelt tos nebija tiesību.

Par Limbažu rātes locekļu skaitu ziņu nav. Var pieņemt, ka viduslaikos viņu skaits nebija daudz lielāks kā 18. gadsimtā, kad rātē bez birģermeistara sēdēja vēl divi rātes kungi. Visu rātes darbību kontrolēja arhibīskapa pils fogts, kam bija pilnas rātes locekļa tiesības.

Zemnieks - birģelis

Par Limbažu pilsoni- borghere jeb birģeli varēja kļūt katrs, kurš ar rātes piekrišanu bija ieguvis pilsētā nekustamu īpašumu, solījies ievērot namnieku pienākumus un zvērējis uzticību arhibīskapam. Ar arhibīskapa landfogta atļauju uz pilsētu pārcelties un  kļūt par pilsoni varēja arī apkārtējie zemnieki. Tomēr jaunākos pilsētas tiesību papildinājumos ir norādīts, ka maizes tēvi, lai netiek aicināti uz pilsētu jo fogts to neatbalstīs.

Par Limbažu iedzīvotāju skaitu Livonijas periodā trūkst ziņas. Pēc jaunāku periodu analoģijas, piemēram, 17. gadsimta II pusē pilsētā bija 44 gruntsgabali, daļa no tiem nebija apbūvēti. Līdz ar to pilsētnieku skaits iekšpus mūriem hipotētiski varēja būt ap 200 iedzīvotāju. Versijām par vairākiem tūkstošiem (!) iedzīvotāju nav nekāda racionāla pamata.

Limbažu vārds

Limbažu vārds rakstītajos avotos pirmoreiz minēts 1318. gadā, Romas pāvesta Johanna XXII dokumentā, kur uzskaitīti Rīgas arhibīskapa īpašumi, kurus sagrābis Livonijas ordenis, to skaitā pils – Levisel. Pētnieki šo vārdu uzskata par kļūdaini norakstītu Lemisel.

Par pilsētas nosaukuma etimoloģiju izteiktas vairākas versijas, taču, viennozīmīgas atbildes nav. Turpmāko gadsimtu laikā sastopami diezgan atšķirīgi vietvārda rakstījumi.

19. gs. vidū fiksēts arī lībiešu lietotais pilsētas apzīmējums - Lāmmist nin. Nin ar nozīmi – pils. Pēc lingvistu domām to varētu saistīt ar lībiešu lämmi -`smacējošs`, lemm- `siltums` vai igauņu lembe - `maigs.` Vārda otro daļu saista ar Igaunijas vietvārdos plaši sastopamo sinonīmu - salu - augstākā vieta purvā’.

Latviešu valodā jau no 19. gs. ticis lietots apzīmējums – Limbaži. Domājams, ka tas veidojies no lībiešu vārda Lāmist, pieņemot tā sinonīmu lima. Skaņa m tika izrunāta gari - Limmaži. Garās skaņas vietā vēlāk ieviešas skaņu kopa mb,

Neskaidra paliek vārda daļas – aži nozīme. Tas sastopams daudzos Vidzemes rietumu daļas vietvārdos.

Pilsēta aplī

13./14. gadsimtā dibinātajām Livonijas pilsētām plāni tika nosprausti atbilstoši kādai ģeometriskai formai - trijstūrim, taisnstūrim u.c. Limbažu pilsētas konfigurācija/apveids.. bijusi iecerēta kā ideāls aplis, kas atbilda viduslaiku priekšstatiem par dievišķo harmoniju un atspoguļoja visuma kārtību.

Rīgas arhibīskaps Johans IV, gatavojoties cīņai ar Livonijas ordeni, 1385. gadā veica pilsētas nocietināšanu ar mūri.

Mūra apļa trajektorijas rādiuss, mērot no tirgus laukuma centra bija trīs mēršņores jeb aptuveni 240 m. Aizsargsienas izbūves laikā, tās virziens tika koriģēts. Lielākās izmaiņas notikušas pils aizsarggrāvju tuvumā. Nocietinājumi tika papildināti, gar mūra ārējo malu izrokot grāvjus.

Pēc mūru uzcelšanas pilsēta ieguva trīsstūrveida centrālo laukumu – Marcht Platz. Seno ar lībiešu apmetni saistīto ceļu krustojums kā vieta maiņas tirdzniecībai pastāvējusi jau pirms mūra uzcelšanas. No laukuma izejošās koncentriskās šķērsielas veidoja segmentveida kvartālus, kurus sadalīja aptuveni 80 x 40 pēdu (1 pēda ~ 0,3 m) lielos gruntsgabalos.

Pilsoņiem bija atļauts turēt ne vairāk kā divus gruntsgabalus. Privilēgijās norādīts, ka nevienam, ne dižciltīgam, ne kādam citam, nevajag turēt pilsētā māju, ko pats negrib apdzīvot. Ēkas, kas netika remontētas vai nonāca grausta stāvoklī, pēc trīskārtēja Rātes brīdinājuma tika konfiscētas un pārgāja pilsētas īpašumā.

Vārtu atslēga

Četri no aizsargsienas lokā ietvertās pilsētas izejošie ceļi ieguva vārtus. Izveidojās arī viena aklā iela jeb strupceļš Altschtrase (tag. Parka ielas posms). T.s. Cēsu vārti atradās nedaudz zemāk par tagadējo Cēsu un Mūru ielas saduru, Rīgas vārti (tag. Jūras un Mūra ielu krustojums) atradās uz ceļa, kas turpmākajos gadsimtos tika izmantots kā taisnākais, ziemas ceļš uz Rīgu. Vēl bija vārti uz ganību ceļa (posmā starp tag. Pils un Ganību ielu), kas veda arī uz otrajām bīskapa dzirnavām un vārti iepretī pilij. Pēdējo vārtu lokācija, tāpat kā pilsētas aizsargmūra un pils nocietinājumu rekonstrukcija šajā zonā ir diezgan problemātiska.

Pilsētas vārtu atvēršana un aizvēršana tika reglamentēta. Brīvības grāmatā atzīmēts: Kad Rīgas arhibīskapa krēslā nāk kāds jauns pareizi izvēlēts un pareiza Pāvesta apstiprināts arhibīskaps, tad pilsētas rātei, kad viņš ierodas Limbažos, par zīmi savai atkarībai jāsniedz viņam visu pilsētas vārtu atslēgas.

Jau 16. gadsimta sākumā pilsētnieki žēlojās par izgruvušo mūri un grūti aizveramiem vārtiem. Aizsargsiena pēdējo reizi  tika labota 1516. gadā.

Ir pieņēmums, ka Limbažu pils būvniecību uzsācis bīskaps Alberts 1223. gadā. Tomēr Indriķa Livonijas hronikā, kas visnotaļ rūpīgi apraksta bīskapa Alberta veikumu, Limbažu pils nav minēta. 20. gs. beigās veiktie arhitektoniskie pētījumi pieļauj pils būves uzsākšanu 13. gs. I pusē. Tas bija piemērots laiks nocietināta atbalsta punkta izveidošanai Limbažos.

Pils galvenā ēka pieredzējusi vismaz trīs būvniecības periodus. Apjomīgas pārbūves skāra ne tikai iekšējo plānojumu, interjera apdari, bet arī būvapjoma izmaiņas. Pārbūvju iniciatori un finansētāji nav precīzi zināmi. Darbus varēja veikt gan Ordenis, gan kāds no Rīgas arhibīskapiem, piemēram, Jaspers Linde.

Pirmās pils pārbūves attiecināmas jau uz periodu no 13. gs. b. - 14. gs. vidum. 1296. gadā rīdzinieku izprovicētā konflikta dēļ, Ordenis ieņem Rīgas sabiedrotā –arhibīskapa pilis. Limbažu pils aizstāvēšana bijusi sīva, par to liecina lielie postījuma apjomi. Ordeņa pakļautībā pils atradās līdz pat 14.gs. 40. gadiem.

Pils būvapjoms pēc pēdējās pābūves sastāvēja no četriem savstarpēji savienotiem korpusiem. Būves ārējie izmēri bija 30,7 x 29 m, bet ar laukakmeņiem bruģētais iekšpagalms- 11,6 x 12,1 m.

Palienētais vara katls

1591. gada pils revīzija ir detalizētākais cietokšņa apraksts. Pilij revīzijas laikā bija četri korpusi, koka apeja ap pagalmu otrā stāva līmenī un trīs pagrabi. Ceļā uz pili tilts, ar paceļamu daļu. Mūrēti vārti, tajos koka vērtnes, kurās iebūvēta atslēga. No vārtiem iet uzbērts valnis ap pili. Uz vaļņa četri koka torņi, izpuvuši. Pie vaļņa palisādu žogs. Uz vaļņa pilsētas zvans priekš ugunsgrēka vai citas nelaimes, kas paņemts no nodegušās baznīcas. Otri vārti no pilsētiņas puses ir koka.

Kā palīgēkas tolaik minēti vairāki staļli un pirts, bet labības glabātuvju novietojums nav skaidrs. Uzskaitīta arī alus darītava, kas atradusies blakus virtuvei. Revīzijas laikā brūzī atradies vienīgais vara katls visā pilsētā, kas palienēts no slimnīcas.

Vēl 1599. gada inventārijā minēts, ka Limbažu pils neuzrāda nekādas drupas.

Tomēr jau 1602. gadā zviedru karaspēks pili izposta. Pēc kara daļēji atjaunoja tikai divus korpusus, kurus vēlāk pielāgoja saimnieciskiem mērķiem. 17. gs II pusē pils pirmā/zemesstāva telpās jau ierīkota cūkkūts un arī cietums. Mājlopi pils mūros turēti līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem.

Cisterciešu būvmeisters

Galveno vārtu aile novietojās ārsienas padziļinājumā – augstā, seklā nišā. Vārtu priekšā bijušas paceļamas restes jeb katarakta. Ailes malas, kas kalpoja kā režģa vadules, I stāva līmenī veidotas no dolomīta blokiem. Nišas augšmalu noslēdz no ķieģeļiem mūrēta lēzena arka. Režģu vadulu izveidojumā saskatāma līdzība ar Visbijas pilsētas aizsargsienas un arī cisterciešu klostera Padisē vārtiem.

Gotiskā ailē - lieli koka vārti, kas apkalti ar dzelzi, kuros iebūvēta atslēga un izveidoti mazāki vārtiņi ar piekaramo atslēgu. Virs vārtu ailes izmūrēti divi logi. Starp tiem izveidota niša, kurā, iespējams novietojās arhibīskapa patrona Sv. Bertolda skulptūra. Ir arī versija, ka pili greznojis Dievmātes tēls, jo tas atbilda pāvesta novēlējumam kristietībai - pakļautās pagānu zemes veltīt Jaunavai Marijai. Iespējam, ka pils vārtu daļa 14. gs. beigās vai 15. gadsimtā pārbūvēta.

Šo pils daļu kļūdaini dēvē par “vārtu torni”, lai gan torņveida izbūves pastāvēšanu 16. beigās /17. gadsimtā šajā pils daļā pilnībā noliegt nevar.

Bīskapa galda zeme un olīves

Limbažu pilsētas zeme nebija pilsētas īpašums, bet piederēja pie tā dēvētā „arhibīskapa galda” (bona mensalia) jeb arhibīskapa personīgajam uzturam domātās domēnes. T. s. Limbažu brīvības grāmatas nodevu sarakstā jeb iedzīvotāju pienākumos norādīts, ka par iemērītajiem gruntsgabaliem pilsētniekiem arhibīskapam kā zemes un pilsētas senjoram jāmaksā īpaša grunts noma - 1 Rīgas vērdiņu vai ¼ marka gadā, pusi summas iemaksājot uz Lieldienām, pusi uz svētā Miķeļa dienu.

Īpatns nodoklis minēts par olīvu dārziem (!), ja tādu veido. Tas pielīdzināts gruntsgabala nodokļa summai iekšpus mūriem.

Pils dzirnas

Dzirnavas atzīmē arī Limbažu pilsētas un stārastijas 1591. gada poļu revīzijās - Pils priekšā divi uzpludināti dīķi, kas uzpludināti no strautiem. Pie šiem dīķiem ir divas dzirnavas, kas maļ pils vajadzībām.

Svarīgākas šķiet bijušas lejas jeb Lielās dzirnavas (tag. Dzirnavu ielā). Tām jaunākā laikā uzcelta arī apjomā lielāka dzirnavu ēka. Iespējams, augšējo dzirnavu ezers kalpoja kā papildus ūdens krātuve vajadzīgā ūdens līmeņa uzturēšanai. Tomēr augšējā jeb Mazezera funkcija bija daudz plašāka, pirmkārt tā krastā izvietojās lielākais no krogiem - Pils krogs. Ezera lēzenais krasts bija ceļinieku zirgu dzirdināšanas vieta. Tam blakus, jaunākā periodā notika plašie rudens gadatirgi - t.s. zemnieku jeb ratu tirgi. Ezera dambis no 17. gadsimta bija tranzītceļa sastāvdaļa, Rēveles (tag. Burtnieku) ielas turpinājums.

Pilsētniekiem, ierīkot dzirnavas nebija tiesību, par ko nepāŗprotami norādīts 1537. gadā t.s. Brīvības grāmatas papildinājumos. Minot ka, maksas iebraucamās vietas, mērus (svaru kontroles tiesības), tekošus ūdeņus, dzirnavas ar visiem piederumiem mēs (arhibīskaps) saglabājam mums un mūsu pēcnācējiem.

Kur un kā tika malta labība maizes cepšanai tirgus vajadzībām nav zināms. Iespējams, daļu samala mājas maltuvēs, daļu pils dzirnavās par attiecīgu samaksu.

Pilsēta un Hanza

12. gadsimta vidū Ziemeļvācijā sāka veidoties tirgotāju un pilsētu savienība – Hanza. Galvenie Hanzas mērķi: apsargāt un paplašināt dažādās zemēs savu biedru priekšrocības, tirgotāju tiesisko aizsardzību tāltirdzniecībā, nodrošināt netraucētu satiksmi uz sauszemes un jūras, it sevišķi cīņu pret pirātiem, kā arī novērst dažādas ķildas pašu starpā. Hanzas savienībā ar laiku iestājās arī 11 Livonijas pilsētas.

Jau 13. beigās Rīgas lieltirgotājiem bija tirdzniecības darījumi ar Livonijas mazpilsētām, tai skaitā Limbažiem. Tirgotāji eksportam iepirka – labību, linus, vasku, pelnus un darvu.

Līdzekļus savienība ieguva no Hanzas biedru maksājumiem, arī Limbažiem bija jāiemaksā 1/360 daļa no preču apgrozījuma nodokļa t.s. pfuntcoll.

1352. gadā Livonijas pilsētu pārstāvju jeb t.s. Livonijas trešdaļas sanāksme, iespējams, notikusi Limbažos.

Hanzas saeimā Lībekā 1363. g. 24. jūnijā Livonijas pilsētu delegāti paziņoja par savu gatavību iesaistīties Hanzas cīņās pret Dāniju, dodot 2000 marku sudraba (415.64 kg) vai arī nolīgstot trīs kuģus ar 200 bruņotiem vīriem. Kuģu apgādei un bruņojumam Limbaži no 1368. gada maksāja konfederācijas kara nodokli 9 markas gadā.

1392. gadā sakarā ar pirātu – t.s. Vitalīnes brāļu uzbrukumiem slēdza arhibīskapa ostu Salacas ietekā (tag. Salacgrīva), lai netiktu apdraudētas piekrastes tuvumā esošās apdzīvotās vietas.

Jau no 15. gs. Rīga, Tērbata un Tallina pamazām izspieda no sanāksmēm mazās pilsētas, tai skaitā Limbažus, jo tās nespēja segt delegāciju izdevumus dalībai Hanzas sanāksmēs Ziemeļvācijas pilsētās.

Limbažu dalība Hanzā jaunākā laikā radīja mītus par ostas esību pilsētā.

Trīs klosteri

Ap 1392. gadu ārpus pilsētas mūriem (tag. Klostera iela) uzcēla spital - patversmi jeb slimnīcu. Šo patversmi, 15. gadsimtā pārņēma Rēveles (Tallinas) Sv. Augustīna klosteris, nodibinot pilsētā Sv. Annas jaunavu (jungfern) klosteri. Kādā 1506. g. dokumentā minēts, ka rēvelietis J. Nētkens ziedojis klosterim 300 markas. Vēlāk viņš klosterim par 400 markām ieķīlājis arī sev piederošo Steckeln ciemu (tag. N.Bomja maiznīca) Limbažu pievārtē.

Ar pāvesta Pāvila II atļauju, 1466. gadā pilsētā nodibināja arī franciskāņu – observantu, t. s. pelēko brāļu klosteri. Tā ēkas izvietojās netālu no pilsētas, blakus Heilige See (tag. Lielezers). Klosterim bija bagātīgi vietējo arhibīskapa vasaļu ziedojumi, par tiesībām tikt apglabātiem klostera teritorijā.

Ir neskaidras liecības arī par augustīniešu vīriešu klostera jeb regulāro kanoniķu konventa pastāvēšanu pilsētā 15./16. gadsimtu mijā. Rēvelietis V. fon Forsts bija novēlējis šim klosterim 162 markas un Lībekā pasūtījis Sv. Augustīna svētbildi.

Viduslaiku grafiti

Uz sākotnējo pils interjeru apdari attiecināms interesants zīmējums. Uz ēkas zemes stāva telpas sienas blakus vārtiem. Tajā attēlota mūks kapucē vai sievietes seja. Zīmējumu, iesējams, veidojis pats apmetējmeistars, jo tas ievilkts vēl mitra apmetuma kārtā.

*Gruntsgabalu izkārtojums 17. gadsimtā aplūkojams pilsētas 1663. gada plāna zīmējumā uz telpas grīdas.