III zāle Tvaika spēks

No 19. gadsimta 70. gadiem Limbažu novada ražotnēs, lauku un meža darbos sākās tvaika dzinēju jeb lokomobiļu ieviešana. Lokomobile bija lauka apstākļos darbināms tvaika katls, pēc nedaudz pārveidota dzelzceļa lokomotīves dzinēja uzbūves principa. Sākotnēji, 19. gs. II pusē lokomobile latviešu valodā tika dēvēta par – garaiņu mašīnu.

Tvaika mašīna darbināja arī 1876. g. Aleksandra Tīla dibināto vilnas pārstrādes uzņēmumu, kas vēlāk kļuva par lielāko pilsētas filca fabriku ar aptuveni 400 strādājošajiem. Fabrikā bija vairākas lokomobiles, kuru darbinātie ģeneratori nodrošināja ar elektrību arī pilsētas iestāžu un daļēji arī ielu apgaismojumu.

Limbažos, 1913. gadā atvēra Latviešu ekonomiskās sabiedrības veikalu, kas tirgoja arī lokomobiles jeb t.s. dampjus.

Modelis - pašgājēja tvaika lokomobile, kuļmašīnas vilkšanai. Izgatavojis Ojārs Lapiņš, Kuivižos, 20. gs. 80. gados. Kā modeļa prototips izmantota jau starpkaru periodā vietējo meistaru pārbūvēta Vidzemes tvaika lokomobile. Modeļa krāsojums atbilst angļu firmas Garrett & Sons ražojumiem.