II zāle Laikrādis

Kopš 17. gadsimta beigām Limbažu luterāņu baznīca ar torņa smaili ir pilsētas augstākā dominante.

Tā kā iepriekšējā, 17. gadsimta 20. gados celtā, Sv. Bērtuļa baznīcas koka karkasa ēka bija daļēji sabrukusi, bet pilsētnieku maksātie nodokļi ieplūda Rīgas pilsētas kasē, tad Rīgas rāte lēma finansēt jaunas baznīcas celtniecību Limbažos.
Par baznīcas ēkas celtniecības uzsākšanu Rīgas rātes kolēģijas 1679. gada 17. aprīļa sēdes protokolā minēts: “Mūrnieku meistars Hinrihs Henikens vienojas, ka astoņi zeļļi, kas viņam vajadzīgi, tiks no pilsētas bez atlīdzības doti, bez tam vēl 5 mucas alus. Jāsagādā ari divas uztaisītas gultas viņa četriem vācu zeļļiem. (...) Par zeļļu uzturu jāgādā meistaram Heinricham un vajadzīgie produkti jāņem no Limbažu pārvaldes par šādām cenām - 1 muca krogus alus par 3 šilingiem Alberta naudā,1 vērša rumpis ar iekšām par 3 valsts dālderiem Alberta naudā,1 aita par 10 markām Alberta naudā, 1 puds sviesta par 1 valsts dālderi Alberta naudā.” Vēl putraimi, smalka maize, zivis un citi produkti par fiksētu cenu.

Pamatakmens būvlaukumā tika guldīts 1679. gada 5. maijā Baznīcas celtniecības darbus pabeidza jau nākamā gada rudenī. Ir zināms, ka vēl 1681. gadā nebija pabeigta torņa izbūve un iekārtots interjers.

Baznīcas skices projekta autors bija viens no baroka laikmeta izcilākajiem celtniekiem Rīgā - pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšu (1645.- 1690.). Viņš piedalījies arī Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa rekonstrukcijā, kas kļuva par  tā laika augstāko koka konstrukciju Eiropā.

Limbažu dievnama ēkai kopumā piemīt vienkāršība, atturība un tieksme uz klasisku nosvērtību. Tās stilistikā jūtama Skandināvijas zemju, Holandes un arī Vācijas sakrālo celtņu arhitektūras ietekme.
Virs divām no trim dievnama ieejām novietoti, dolomītā kalti un krāsoti cilņi - t.s. mazie Rīgas ģērboņi, uz kuriem atainots krusts un divas sakrustotas atslēgas.

40 m augstā torņa novietojums attiecībā pret kopējo būvpjomu ir viena no Limbažu baznīcas īpatnībām. Tornis atrodas nevis būves priekšā, bet ietilpināts baznīcas kopējā plānā. Torni vainago četršķautņains barokāls kupols ar piramidālu, seššķautņu skārda smaili, atgādinot viduslaiku torņa formu. Noslēgumā vēja rādītājs ar gaiļa atveidojumu.

Tornī bija izvietots pulkstenis. Pulksteņa ciparnīca fiksēta G. Bergmaņa, J.K. Broces zīmējumos 18. gadsimta beigās, kā arī Limbažu farmaceita T. Gelhāra 1837. gada litogrāfijā. Ciparnīca iespējams bija uzkrāsota uz koka vairoga, kuras sākotnējā koloristika nav zināma. Pulkstenim bija tikai stundu rādītājs. Atkarībā no apkopes un sākotnējās detaļu izgatavošanas kvalitātes, šāda laikrāža kļūda varēja svārstīties no divām stundām līdz pāris minūtēm diennaktī. Precīzu pulksteņa darbību varēja nodrošināt tikai uz 12 stundām, uztinot atsvaru auklu koka skriemeļiem.
Pulkstenis cietis kādā no 18./19. gadsimta ugunsgrēkiem, pēc kura tā mehānisms no torņa demontēts vai arī nokritis un tika atrasts ēkas bēniņos 2005. gadā.

Zvanu torņa mehāniskais - t.s. rata pulkstenis. Šādi pulksteņi dēvēti arī par skeleta pulksteņiem, jo to mehānisms nebija ietērpts korpusā.
Pulksteņa daļu konservācijas procesā secināts, kā tā konstrukcijai un savienojumiem pielietotas diezgan arhaiskas kalēju metodes. Tā karkasa/rāmja detaļu nostiprināšanai nav izmantotas vītnes un uzgriežņi, bet caurcirtumi un ķīļveida metāla tapiņas.
Līdz ar to tika izvirzīta versija, ka mehānismu var datēt ar 15./ 16. gadsimtu, un Limbažos tas nonācis kā dāvinājums vai pārvests no kāda cita dievnama vai pulksteņtorņa Rietumeiropā.
Torņa pulksteņu ikonogrāfija liek domāt, ka specifiskie karkasa savienojumi un rāmja statņu nobeiguma dekoratīvais noformējums tīstokļa formā, ir kādas konkrētas kalēja darbnīcas rokraksts vēl 17. gadsimta II pusē.

Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa griezums. J. Zviedrāna zīmējums pēc 20. gadsimta 20. gadu uzmērījumiem. No, Koka Rīga, Neputns, 2001