Septiņas muižas un septiņas kapsētas : Lēdurgas pagasts pirms 100 gadiem
Pētījums par vēl vienu Limbažu novada dienvidu robežas daļu bija aizsākts jau jūlijā. Tagad tas tiek likts priekšā kā vēl viens atgādinājums, ka Limbažos par Lēdurgu nav aizmirsuši. No Limbažu muzeja puses varam vien teikt, ka, neatkarīgi no laiku un robežu griežiem, turpināsim uzskatīt Lēdurgu par viena liela Vidzemes novada daļu un, cik būs mūsu spēkos, pētīsim arī šī pagasta vēsturi un glabāsim tā senās lietas par piemiņu nākamajām paaudzēm.
Demokrātijas iedibināšana
Kad dzima jaunā latviešu valsts, Lēdurgas pagasts apvienoja 133 zemnieku saimniecības ap septiņām muižām, ietvēra sevī kā Lēdurgu, tā Inciemu un tā robežas beidzās pašā Vidrižu un Igates pievārtē. Kā lasītāji jau zinās, pēc 1866.gada pašvaldību likuma muižu zeme nebija daļa no pagasta un kungi savos īpašumos rīkojās pēc pašu saprašanas. Vācu okupācijas varas 1918.gadā ieceltais pagasta vecākais Zeltiņš centās pārdzīvot juku laikus, pildot dažādos rīkojumus ar iespējami lielu aizkavēšanos. 1919.gada padomju varas pusgads bija pagājis tik mierīgi, ka gandrīz puse sīkāku ''sarkano'' darbinieku palika pagastā un izlikās, ka nekas nav noticis, bet dažu bojā gājušo nāvē vainoja svešiniekus. Neatkarības laiki pienāca 1919.gada 6.jūlijā, kad Vidrižu muižā atsāka darbu pasta nodaļa un turpat izvietojās Lēdurgas rajona komandantūra ar virsleitnantu Kļaviņu priekšgalā. Cik iespējams noprast, brašais virsleitnants labprātāk pārraudzīja savu rajonu no attāluma, tā vietā, lai pārvietotos pa kara gados sapostītajiem ceļiem. Lēdurga bija kļuvusi par nomali visos iespējamajos veidos. Pasts un apkārtraksti nāca no Vidrižiem, daļa luterāņu draudzes dzīvoja Turaidas pusē, pārdot lauku labumus bija jābrauc uz Lielstraupi, mazāk svarīgus pirkumus jāizdara Limbažos, bet lielās veikalu un papīru būšanas jākārto, kratoties 60 kilometrus pa zemes ceļu līdz Rīgai. Tā bija ģeogrāfijas, nevis cilvēku vaina un sava veida dabas uzlikts lāsts, kas ļoti apgrūtināja ar prasmīgiem un talantīgiem ļaudīm bagātā pagasta dzīvi.
Pirms 100 gadiem Lēdurgas baznīca bija pagasta sabiedriskās
dzīves centrs
1919.gada 14.augustā caur Lēdurgas pagastu izgāja astoņu sirotāju banda ar vismaz vienu vietējo to vidū un izlaupīja divas saimniecības, būdami dīvaini labi informēti, kur un kam glabājas nauda. Atbildot uz notikušo, komandants Kļaviņš pieprasīja, lai Lēdurgā dibina aizsardzības nodaļu, taču prasība neguva atsaucību. Lēdurgas jaunie vīrieši tobrīd bija iesaukti Latvijas armijā, bet vecāki ļaudis centās turēties tālāk no politikas, darīt alu un arī ko stiprāku. Taču 1919.gada septembrī pār pagastu nāca lielās vadmalas, vilnas un pat zābaku nodevas. Vecā pagasta valde turēja svētu principu ''draugiem visu, bet pārējiem pēc likuma'' un, kā bija darīts jau vācu laikā, sadalīja nodevas un klaušas nevis pēc zemes un mantas daudzuma, bet saimniecību skaita, liekot smagi ciest mazāk turīgajiem. No tā cēlās trači un runas vīru apsūdzēšana visos nāves grēkos, kas aizkļuva līdz pat Rīgas avīzēm. 1.septembrī beidzot tika sasaukta amatvīru pārvēlēšanas sapulce, kurā tagad drīkstēja piedalīties visi abu dzimumu pieaugušie. Lai gan pagastā bija ne mazāk kā 1100 ļaužu ar vēlētāja tiesībām, uz sapulci sanāca tikai 160 un trīs paredzēto kandidātu sarakstu vietā sastādīja tikai vienu. Pēc mēneša notikušajā atkārtotajā sapulcē klātesošo skaits atkal nepārsniedza 160 un vecās valdes piekritēji turpināja bloķēt vēlēšanas ar apsūdzībām, ka kandidāti esot bezzemnieki, ''sarkanie'' un citādi nederīgi cilvēki. Beidzot komandantam tas apnika un 16.novembrī viņš uzspieda Lēdurgas ļaudīm izpildu komiteju Jāņa Apiņa un pagasta tiesu Friča Treija vadībā. Tikai juku laiku dēļ vecā valde tika cauri bez apsūdzībām pretvalstiskā darbībā.
Laupītāju gads
Smilšainās un purvainās zemes dēļ Lēdurgas pagasts nevarēja cerēt uz lielu turību bez smaga darba. Cauri staigājušie bruņotie ļaudis 1917. un 1918.gadā bija izcirtuši pagasta mežus un krietni izdemolējuši sabiedriskās ēkas, cita starpā nokurinot Saviesīgās biedrības bibliotēku. Priekšā stāvēja atjaunošanas darbi, kas aizņēma vairāk nekā desmit gadus. Pagasta sabiedriskās dzīves atdzimšana sākās 1920.gada 28.janvārī ar patērētāju biedrības ''Vienība'' reģistrāciju. Tās iesākums bija ļoti grūts, jo dibinātājiem nebija pieredzes. Biedrības veikalu Lēdurgas centrā atvēra martā un tas tūlīt iesāka gandrīz bezcerīgu cīņu ar Lēdurgas galveno privāto bodnieku, kura veikalā bija daudz labāka preču izvēle. Pirmā gada peļņa atļāva no nākamā, 1921.gada algot pieredzējušu veikalvedi un sākās izaugsme, kas prasa atsevišķu stāstu. 1920.gada 2.aprīlī notika komandanta Kļaviņa gandrīz karaliskais izbraukšanas rituāls no Vidrižu muižas uz Rīgu un vara visā apkārtnē atkal pārgāja civilo pašvaldību rokās. Otrajās Lieldienās Lēdurgā sarīkoja pirmo miera laiku bazāru, kur izlozei piedāvāja reti labas un kārotas mantas, kas bija atceļojušas pa tumšām kara gadu takām. 1920.gada aprīlis bija lielās politikas mēnesis. Pirms Satversmes sapulces vēlēšanām ministru prezidents Kārlis Ulmanis četrās dienās apbraukāja astoņus Vidzemes pagastus, kur augstus kungus parasti neredzēja un sāka ceļu ar Lēdurgu. 6.aprīlī aizvien pieaugošs pūlis četras stundas gaidīja Ulmani pie goda vārtiem, jo viņa automašīnu vairāk kā divas stundas bija vilkuši no dubļiem. Kvēlās runas tomēr nelīdzēja un pēc dažām dienām notikušajās vēlēšanās sociāldemokrāti izvirzījās kā pirmā un Zemnieku savienība - otrā Latvijas partija. Pie reizes gadījās neliela anekdote, kad Bezzemnieku savienības Lēdurgas nodaļas vadītājs pārbēga pie sociāldemokrātiem ar visu kasi.
Lēdurgas baznīcas altāris, ko 1923.gadā atjaunoja par tautas
saziedoto naudu
Jau 1918.gadā pa latviešu novadiem bija sākuši klejot bandīti ar Krievijā pastrādātu zvērību pieredzi, lielākās ļaundarības nodarot Rīgā. Karaspēka kustība viņus uz laiku iztraucēja, bet, frontei pārceļoties uz Latgali, 1920.gada sākumā tie lielākā skaitā uzradās Vidzemē. Ir pamats domāt, ka lielākie vaininieki izbēga no soda, uzrādot savā vietā nejēgas no vietējo līdzdalībnieku vidus. Tā bija ar tā saucamo Graudiņa bandu, kas 1920.gada 31.janvārī un 8.februārī veica divas laupīšanas Lēdurgas pagastā un mēģināja aizbēgt uz Rīgu. Tūlīt aizturēto Jēkabu Graudiņu tiesāja 1924.gadā, tā arī netiekot skaidrībā, kas bija patiesais vadonis. Lēdurgai apkaunojošākais noziegums notika 1920.gada aprīlī, kad tā arī neatrasti ļaundari atraka luterāņu garīdznieka Spalviņa kapu, lai nozagtu smago zelta krustu, ko viņš bija saņēmis kā amata apbalvojumu. Tas notika brīdī, kad armija nodeva varu civilistiem tādēļ policija veica izmeklēšanu ar vairāku mēnešu nokavēšanos, spējot tikai apstiprināt krusta pazušanas faktu. Atgadījums nāca par ļaunu Lēdurgas reputācijai un kapu aplaupīšanas paradumus pagastam turpināja piedēvēt vēl vairākus gadus. Bet ko lai runā par vienkāršo tautu, ja 3.martā pie Rīgas apgabaltiesas tika saukti jaunais Lēdurgas pagasta vecākais un tiesas priekšsēdētājs un uz apsūdzībām par naudas piesavināšanos spēja vien pierādīt, ka attiecīgās summas atmaksājuši. Augusta beigās četru cilvēku banda sāka laupīt gājējus un braucējus tai Vidzemes ( toreiz Pēterpils) šosejas daļā, ka joprojām ietilpa Lēdurgas pagastā līdz 11.septembrī divus no viņiem aizturēja. Vēl viens iemesls runām bija traģēdija pagasta vecākajam piederošajā stipro dzērienu tirgotavā, kur 23.novembrī vienu no viesiem nošāva dzērāju strīdā un noskaidrojās, ka īpaši braši Lēdurgas vīri turpina staigāt ar nelegāliem Nagana revolveriem kabatā.
Mērnieku un elektrības laiki
Pēc Lēdurgas pagastmājas telefona vada pārgriešanas 1920.gada novembrī, bandītu darbība apsīka. Cilvēki beidzot varēja pievērsties galvenajam jautājumam, kā dēļ daudzi tūkstoši brīvprātīgo bija gājuši Atbrīvošanas karā par neatkarīgu Latviju - muižnieku zemes dalīšanai. Pēc septiņu pagasta muižu pārmērīšanas 1921.gada pavasarī bija noteiktas tuvu pie 200 jaunsaimniecību robežu, neskaitot mazākus zemes gabalus ar saimnieciskām ēkām. Jaunie zemes īpašnieki tika pie sava kārotā kaktiņa un stūrīša sākot no 1922.gada, taču nereti dokumentu kārtošana ievilkās. Pa visu Latviju vēlās netīru un noziedzīgu darbību vilnis, kurā bija iesaistītas visaugstākā līmeņa amatpersonas. Pirms zemes piešķiršanas uz tās izcirta mežu, muižu saimniecības ēkas ar Eiropas līmeņa ierīcību rupji laupīja un demolēja, sīkas peļņas dēļ sagraujot pirmskara saimnieciskā uzplaukuma paliekas. Notika tas pats, kas Ceturtajos mērnieku laikos, likvidējot kolhozus. Visu 1922.gadu Lēdurgā runāja dusmīgus vārdus pret avīzes ''Sociāldemokrāts'' redaktoru Kaupiņu, kurš uz daudzu neatzītu kādreizējā iedzīvotāja tiesību pamata bija kļuvis par Lēdurgas baznīcas kroga īpašnieku. Inciemā lieta bija vēl nopietnāka nekā Lēdurgā, jo daudzas ēkas tur bija nopostītas karā un vienā istabā nereti mitinājās pat pieci - seši cilvēki. Inciema muižas centrs, ko 1923.gadā pārņēma dzejnieks Viktors Eglītis, kopā ar iemītniekiem ir iemūžināts viņa dēla Anšlava atmiņās ''Pansija pilī'', nepasakot vien to, ka tur atrastajiem ļaudīm nebija kur iet un padzīšanas gadījumā muiža nodegtu.
Jau 1920.gada 10.jūlijā Rīgas apriņķa padome veica pirmo Lēdurgas pagasta ''noapaļošanu'', atdodot Vidrižu pagastam Jaun - Aijažus. Lēdurga un Inciems šķīrās 1925.gada februārī, kad Inciemu pievienoja Turaidas pagastam, līdz ar to dubultojot tā teritoriju. Kāda dīvaina iemesla dēļ dažādie ļaudis Lēdurgas pagasta priekšgalā visi kā viens izrādīja tik nopietnu likumu un lietvedības nezināšanu, ka visus divdesmitos gadus pagastu pazemoja, apsūdzēja un apgraizīja tā robežas kā Polijai 18.gadsimtā. Pagasta runas vīri pat nonāca naidā ar vietējiem skolotājiem un mēģināja pieprasīt strādājošo nodokļus no invalīdiem. 1921.gadā viņiem nācās lūgt no Finanšu ministrijas 150 tūkstošu rubļu parāda atmaksas pagarinājumu. Pagasta saimnieciskā attīstība neatkarības gados lielā mērā virzījās pateicoties talantīgu ļaužu pašiniciatīvai un pirmais šāds brīnums notika tieši pirms 100 gadiem. 1921.gada 23.janvārī pēc Turaidas pagasta iniciatīvas tika sasaukta deviņu apkārtnes pagastu sapulce, lai apspriestu iespēju būvēt spēkstaciju uz Braslas upes. Sākotnējais priekšlikums veidot kooperatīvu nebija populārs un vairāki pagasti pievienojās projektam tikai pēc akciju sabiedrības ''Brasla'' veidošanas sākuma. 22.oktobrī Finanšu ministrija apstiprināja akciju sabiedrības statūtus un, tā kā latu apgrozībā vēl nebija, noteica tās kapitālu uz 75 tūkstošiem zelta franku. Deviņu statūtus parakstījušo ''Braslas'' dibinātāju vidū, trīs bija uzņēmēji no Lēdurgas pagasta.
Tāds, godāto lasītāj, bija miera laiku sākums Lēdurgā pirms gadsimta. Ja vēlaties stāsta turpinājumu, jautājiet avīzei un Limbažu muzejs šo lūgumu izpildīs.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists