Pārdomas Limbažu dzelzceļa 90. gadadienā
Laika ritums ir neapturams un šoruden aprit jau deviņdesmit gadu kopš Limbažus sasniedza dzelzceļa līnija. Tās iespaids uz pilsētu un visu novadu bija milzīgs. Blakus ''vecajiem'' Limbažiem radās jaunie kvartāli starp parku un staciju, novada zemnieki beidzot varēja nogādāt uz Rīgu savu ražu un lopus, Limbažos un Alojā kļuva iespējams bez pūlēm aizbraukt uz galvaspilsētu un atgriezties tai pašā dienā. Pārmaiņu uz labo pusi bija tik daudz, ka 1934. - 1935.gadā laikabiedri bija pārāk apjukuši, lai tās visas pieminētu. Mans uzdevums šodien nav stāstīt jums dzelzceļa būves vēsturi - to izdarījuši jau celtniecības uzraugi un rīkotāji laikos, kad vēl bija pierasts atskaitīties tautai par katru izdoto latu. Drīzāk šī gadadiena dod mums iemeslu padomāt, ko ne tik senie, vien divas - trīs paaudzes attālie notikumi māca par novada un plašās pasaules pagātni un šodienu.
Runas par dzelzceļa būvi no Rīgas uz Rūjienu sākās 1903.gadā, kad jaunu sliežu līniju likšana bija galvenais progresa simbols. Taču, neskatoties uz uzņēmēju un varas iestāžu aizrautību, sākotnējas intereses ieguldīt būves kapitālu tieši šai līnijā nebija. Te atkal jārunā par apgrūtinājumu, ko daba devusi Limbažu novadam - reljefu, kas bieži nav labvēlīgs ceļu būvei. Ilgus, garus gadsimtus ceļotāji meta loku ap smiltājiem uz austrumiem no Rīgas un zviedru pasta ceļu gar krastu šai posmā visticamāk izmantoja vien ziņneši un nedaudzi drosminieki. Vidzemes rietumu daļa diemžēl nevarēja piedāvāt tos labumus, kā dēļ tik strauji būvēja dzelzceļus citos apvidos jeb, pareizāk sakot, nevarēja piedāvāt tik daudz, lai privātais kapitāls būtu ar mieru apmaksāt sliežu likšanu caur smiltājiem un purvājiem kopā ar dārga tilta būvi pār Gauju. Peļņas gūšanai sākotnēji izrādījās pietiekams 1912.gadā izbūvētais šaursliežu dzelzceļš no Valmieras uz Ainažiem. Tiesa gan, 1913. - 1914.gadā Baltijas tautsaimniecība piedzīvoja varbūt ''treknākos'' gadus mūsu zemes vēsturē un naudas pārpilnības bezrūpībā beidzot tika izstrādāts pirmais Rīgas - Rūjienas dzelzceļa trases sākotnējais projekts. Tomēr jāšaubās, vai šie plāni tiktu ātri īstenoti, pat ja nesāktos Pasaules karš - runas par drīzu saimniecisko krīzi 1914.gadā kļuva aizvien skaļākas. Limbažu novads nevarēja izbēgt no Dieva vai Dabas (kā nu kurš vēlas) noliktās vietas uz zemes virsas un bez labiem ceļiem šī vieta neļāva Limbažiem pārvarēt ''ārštata'' pilsētas statusu, ko pilsētai atvēlēja Krievijas impērijā.
1922.gadā runas par Rūjienas dzelzceļu atsākās jau pavisam citādos apstākļos. Bija nodibināta Latvijas valsts un tās transporta vajadzības ne visur sakrita ar impērijai būvēto dzelzceļu tīklu. Jauna sliežu līnija uz Rūjienu bija nepieciešama, lai atdzīvinātu samērā plašus no pārējās valsts teritorijas tikpat kā atrautus apvidus, jo būvēt šosejas būtu vēl dārgāk un grūtāk. Stāsts par to, kā, laikā no 1922. līdz 1928.gadam, lēmums būvēt Rūjienas dzelzceļu pārtapa no iedomām dažādu radošu cilvēku galvās par likumu, ir atsevišķa pētījuma vērts. Diemžēl, tā 1920-to gadu kaktu uzņēmējdarbības anekdote, ar ko tik spoži sākas Rozīša romāns ''Ceplis'', bija skumja patiesība un vismaz sākotnēji uz dzelzceļa būvi pretendēja firma bez atbilstoša kapitāla un iespējām, acīmredzami cerot gūt labumu no valsts piešķirtā atbalsta. Politiķu aprindās projekts tika vērtēts stipri neviennozīmīgi, taču, atskatoties pagātnē no šodienas, nevar apgalvot, ka kaut viena debatēs iejauktā partija būtu to darījusi, nedomājot par Latvijas interesēm. 1920-to gadu politiķi nebija eņģeļi, taču tas, ko šodien tik vienkārši dēvē par elektorātu, toreiz bija briesmu un drausmu laikus tikko pārcietusi un visa veida blēdības un ākstības redzējusi tauta. Vēlētāji bija gatavi piedot ''grēciņus'' tikai apmaiņā pret deputātu darba konkrētiem pierādījumiem. Deputāti un ministri savukārt bija reālisti, kas labi zināja - tukši projekti valstī ar 60 latu algām, kur 300 latu mēnesī ļauj izlikties par buržuā, nestrādā. Vīri pie 1920-to gadu Latvijas stūres zināja, ka naudas, pat labos laikos, pietiks tikai viena dzelzceļa būvei un nedeva atļauju Rūjienas līnijas darbu sākšanai, kamēr nebija pabeigta vēl svarīgākā Liepājas līnija.
19.gadsimtā latvieši bija labi iemācījušies vai, drīzāk jāsaka, atcerējušies prasmi pārvaldīt sevi pagasta kopienu apmērā. 20.gadsimta sākumā jau augstskolās izglītoto latviešu paaudze parādīja spēju pārvaldīt pilsētas un apriņķus. Taču pašu valsts pašu tautas rokās pirms simts gadiem bija vēl neredzēts uzdevums. Limbažu novada nākotne toreiz bija atkarīga no Latvijas vadošo ļaužu spējas būt par valstsvīriem. Rūjienas dzelzceļa projekts bija pa spēkam tikai apvienojot valsts resursus. Lai uzbūvētu tikai vienu dzelzceļa tiltu pāri nelielai upītei, būtu vajadzīgs Limbažu pilsētas tā laika gada budžets. Dzelzceļa būves pabeigšana nesolīja komerciālu peļņu tagadnē, bet tautas labklājības pieaugumu nākotnē. Pirms simts gadiem cilvēki prata taupīt. Dzelzceļš līdz Limbažiem, ieskaitot divus lielos tiltus, tika uzcelts ar vislētākajām iespējamajām metodēm, ar stingru noteikumu, ka tas nemazinās ceļa kvalitāti. Drīz pēc būvdarbu sākuma, 1930.gadā, Eiropā sākās Lielā ekonomiskā krīze, ko Latvijā vēl vairāk saasināja 1928.gada lietavu neražas sekas. Viedoklis par celtniecības pārtraukšanu tika pārspēts ar saprātīgu spriedumu, ka ietaupījums būs niecīgs salīdzinājumā ar dzelzceļu nesaņēmušo novadu postu. Tā vietā, gluži otrādi, dzelzceļa būve kļuva par nopietnu atspaidu tuvākajos pagastos un ar 1932.gadu, visgrūtākajā brīdī, arī krīzē smagi cietušajos Limbažos. Tieši tobrīd, kad jau varēja nojaust būvdarbu tuvošanos, limbažnieku neticība nākotnei bija sasniegusi zemāko punktu un dzelzceļa zemes darbi izrādījās par glābiņu pilsētas un apkārtnes trūkumcietējiem.
Mūsdienās ļoti mīl apspriest vēstures alternatīvas. Rūjienas dzelzceļa Limbažu posma vēsturē šādas alternatīvas nav. Ātrāk par 1934.gadu šo dzelzceļa līniju uzbūvēt nevarēja divu būtisku šķēršļu dēļ. Par daudz smagāku problēmu izrādījās visu 1933.gadu aizņēmušie zemes darbi, taču - pats galvenais, dzelzceļu nevarēja atklāt pirms jaunā Gaujas tilta uzcelšanas 1934.gada janvārī. Oficiālajā atklāšanas dienā, 1934.gada 15.septembrī, dzelzceļš vēl nebija gatavs drošai satiksmei, tā sākās 5.novembrī. Taču toreizējā vara juta spriegumu un pārmaiņu gaidas tautas apziņā. Sākotnējā atklāšana bija apliecinājums limbažniekiem un apkārtnes pagastiem, ka dzelzceļš nav tukšu solījumu fantāzija. No savas puses darbojās arī vietējās pašvaldības, kas informēja un gatavoja zemniekus un amatniekus iespējām, ko paver Limbažu stacijas atklāšana. Par godu Kārlim Ulmanim jāsaka, ka jaunais autoritārais režīms neizmantoja dzelzceļa būvi propagandas kampaņai, kas tolaik bija tik populāras Eiropā un Amerikā. Pestīšana zemes virsū netika solīta, tā vietā tirgus produktu ražotāji tagad varēja nopelnīt vairāk un veiksmīgi piensaimnieki - daudz vairāk, ja turpināja tikpat smagi un godīgi strādāt. Šodien var likties pat šokējoši, ka vismaz sākotnēji uz Limbažu līnijas izmantoja vecākos, bieži vēl cara laika vagonus kravām un pasažieriem. Taču tolaik runa bija nevis par mēdiju ''piāru'', bet darbaspējīgu risinājumu. Kravas un pasažieri gluži labi aizkļuva no Limbažiem uz Rīgu un atpakaļ arī necilos vilciena sastāvos.
Kas nu šķiet pavisam neticami, veco laiku latvieši, būvējot dzelzceļu, vispirms iekārtoja ritošo saimniecību un tikai tad domāja par staciju ēkām sliežu malā. Pirmos divus Limbažu stacijas pastāvēšanas gadus, no 1934. līdz 1936.gada rudenim, pasažieri iekļuva vilcienā pa neizbūvētu sliežu ceļa malu, klupdami krizdami pie tumšajā laikā nepietiekama apgaismojuma. Protams, bija krietni daudz sūdzību par zilumiem un saplēstām drēbēm. Taču nekas slikts nenotika, tautas nodokļu nauda tika tērēta ar apdomu un Limbažu pirmā dzelzceļa stacijas ēka sāka darbu 1936.gada 25.oktobrī kā vienlaikus moderni aprīkota un savam mērķim precīzi pielāgota celtne. Tā paša gada pēdējās dienās stacijas ēkā tika atvērts valsts telegrāfa aģentūras LETA kiosks, ko jāpiemin īpaši. Viena no uzteicamākajām Pirmās republikas sabiedriskajām ierīcībām bija valsts pabalstīti preses, rakstāmlietu un grāmatu kioski dzelzceļa stacijās. Atšķirībā no mūsdienu kiosku turētājiem, LETA kioski piedāvāja vienu preces klāstu visā valstī. Ja mazākas stacijas kioskam nebija ārzemju preses izdevumu vai grāmatu, ko izlika uz letes galvenokārt lielpilsētās, tās varēja pasūtīt. Laikmetā, kad nebija televīzijas un pat īsās kinohronikas Limbažos redzēja reti un pieticīgi, pasaule notikumos ieinteresēti cilvēki varēja iegādāties stacijā vācu un angļu ilustrētos žurnālus un citu aktuālu literatūru. Nevar nepieminēt, ka, pateicoties dzelzceļam, Rīgas avīzes nonāca Limbažos izdošanas rītā un, īpaši sākoties Otrajam pasaules karam, tika gaidītas un pirktas tikko kā no vilciena.
Togad, kad dzelzceļš sasniedza Limbažus, automašīnas pārvietojās pa Latvijas ceļiem ar ātrumu 30 kilometri stundā un neviens nebija drošs, ka pa ceļam nenotiks avārija kādas grambas dēļ. Pasta autobusa biļete uz Rīgu maksāja istabas īri Limbažos par divām nedēļām. Sliktā laikā pusducis Limbažu auto pa laikam iestiga Rīgas ielas vidū. Pašvaldībai, ko vadīja daudzās lietās izcilais politiķis Gastons Prange, katastrofāli trūka naudas un 1934.gadā pilsētas saimniecība, ja varam ticēt viņa kritiķiem no ''ulmaniešu'' puses, jau bija bankrota priekšā. Dzelzceļš mainīja visu. Pirmajā gadā pēc atklāšanas Limbažos valdīja amerikāņu zelta drudzim līdzīgas izjūtas, jo, kaut godīgi pelnīta, zemnieku rokās nākošā nauda šķita ''viegla''. Trīs stundas līdz Rīgai un tikpat uz otru pusi. Ar 1935.gadu Limbažos sāka ierasties komersanti un tūristi, kam līdz tam nomaļus dzīvojusī pilsēta tā īsti nebija gatava. Pilsētas kasē sāka ienākt nauda un tika saņemts autoritārās varas atbalsts, kas 30.gadu vidū nāca īsti vietā un, nu piedodiet lūdzu, tā sagadījās, deva Limbažiem vairāk, kā iepriekšējā parlamentārisma gadi. 1936.gada rudenī dzelzceļš sasniedza Aloju, kur pārmaiņas bija varbūt pat vēl lielākas. Var pat apgalvot, ka tieši togad dzelzceļa dēļ Limbaži un Aloja pārvarēja senās satiksmes grūtības un iekļāvās vienā novadā. Dzelzceļa patiesā nozīme kļuva skaidra pēc 1944.gada, kad bēgošie nacisti izpostīja Rūjienas līniju, sagraujot novada satiksmi. Tikai pēc dzelzceļa atjaunošanas līdz Limbažiem 1954.gada novembrī pilsēta sāka atgūties transporta jomā. Bet tad jau arī Padomju Latvijā sākās gluži vācisks lielo autoceļu laiks.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs