Vēlreiz par zudušo piemiņu
Anna Veidemane, fotogrāfija no Vijas Lukstiņas arhīva
2020.gada 6.oktobrī Limbažu muzejs publicēja avīzē ''Auseklis'' nelielu pētījumu par Pirmā pasaules kara laikā Limbažu hospitālī mirušo karavīru kapa pieminekli pilsētas pareizticīgo kapos. Laika gaita un politikas vētras jau bija dzēsušas no novada ļaužu atmiņas apstākļus, kādos 1937.gadā piemineklis tika uzstādīts, un lasītājiem šī tēma likās interesanta. Publicējot rakstu, Muzejs apsolīja novada vēstures entuziastiem, ka, tiklīdz nākotnē būs iegūtas jaunas ziņas par pieminekļa izcelsmi, mēs tās apkoposim un publicēsim. Kā labi zināms katram novadpētniekam, jaunas atziņas par pagātni nenāk pēc pieprasījuma un pārāk bieži ir laimīgas nejaušības rezultāts. Muzejs lika lielas cerības, ka Latvijas pareizticīgo baznīcas arhīvos pieminekļa celtniecības gaita būs apskatīta pietiekami sīki. Diemžēl, mūsu rīcībā nonāca tikai trīs, lai arī vērtīgi dokumenti, kas liek paskatīties uz jau 2020. gadā izklāstīto kritušo karavīru pieminekļa tapšanas vēsturi no pavisam jauna skatupunkta, ko liekam šeit priekšā sakarā ar Muzeja jaunās izstādes ''Katram sava zvaigzne'' atklāšanu. Vēlamies vien vēlreiz norādīt visiem novada vēstures mīļotājiem un cienītājiem, ka mūsu ziņas par pagātni ir tieši tik lielas, cik liels ir saglabāto rakstisko un materiālo liecību skaits un nekāda pētnieka atklāsme nevar aizstāt to trūkumu. Var gadīties, ka tieši jūsu mājās atrodas kāds šķietami mazsvarīgs ar senlaiku roku rakstīts teksts, kas var dot atbildi uz citādi nekādi neatbildamo.
1937.gadā tuvojās beigām Limbažu pareizticīgajā draudzē augstu cienītā priestera Jāņa Baumaņa kalpošanas laiks un 14.februāra draudzes sēdē tika nolemts cita starpā noslēgt to ar draudzes pārraudzībā esošo kapu sakopšanu. 12. martā ''Limbažu Vēstnesī'' šai sakarā tika publicēts Jāņa Baumaņa aicinājums pilsētniekiem. Līdz šim nebija zināms, ka 20.februārī aktīvākā draudzes dāmu komitejas locekle Anna Veidemane bija griezusies pie Latvijas pareizticīgo metropolīta Augustina ar lūgumu vākt ziedojumus kapu apkopšanai Rīgas pareizticīgo draudzēs. Īpaši jānorāda, ka tas bija tieši Annas Veidemanes lūgums un citu parakstītāju vēstulei nav. Saprātīgi spriežot, un pārāk bieži vēsturniekam nav cita līdzekļa kā vērtēt pagātnes notikumus, varam secināt, ka Veidemane vāca līdzekļus kam nopietnākam par kapu celiņu, soliņu un dažu akmens apmaļu sakopšanu. 25.februārī pareizticīgo Sinode atļāva vākt ziedojumus un tas, acīmredzami, bija svarīgs faktors līdzekļu iegūšanā, jo 25.aprīlī Limbažos notikušais ziedojumu vākšanas saviesīgais vakars ienesa tikai 85 latus. Visticamāk, lēmums par kopīga pieminekļa uzstādīšanu pie karavīru kapiem tika pieņemts tai pašā 1937.gada aprīlī un tad arī veiksmīgi noslēdzās sarunas ar visas nacionāli nozīmīgas piemiņas vietas uzraugošo Brāļu kapu komiteju par papildus finansējuma piešķiršanu. Turpmākā darbu gaita mums diemžēl pagaidām nav zināma. 1937.gada 21. novembrī notika pieminekļa iesvētīšanas ceremonija priestera Baumaņa vadībā ar Brāļu kapu komitejas amatpersonu piedalīšanos un Jāņa Bārdas uzrunu draudzes vārdā. Tiktāl viss norādīja uz to, ka pieminekli uzcēla par no Rīgas nākušiem līdzekļiem ar nedaudz mazāku draudzes vadības atbalstu. Taču tagad, skatoties uz Limbažu pareizticīgo draudzes 1938.gada 6.marta vispārējās sapulces protokolu, nākas šo viedokli mainīt. Pieminot karavīru pieminekļa uzstādīšanu kā vienu no ievērojamākajiem iepriekšējā gada darbiem, sapulce izteica īpašu pateicību Annai Veidemanei. Jebkurš, kas zina, cik konservatīva tālajos trīsdesmitajos gados bija ne tikai pareizticības, bet arī citu Latvijas konfesiju un organizāciju attieksme pret sieviešu aktīvu līdzdalību to darbā, var secināt, ka Annas Veidemanes darba un pavisam noteikti arī līdzekļu ieguldījums bija izšķirošs šī pieminekļa tapšanā un bez kādas ticīgas sievietes skaidras sirds upura karavīru kapi būtu gājuši zudumā.
Tālu Krievijā dzimusī Anna Ļeontjeva kļuva par limbažnieci 1916.gadā sastopot aptiekāru Leopoldu Veidemani, ar kuru saistīja savu mūžu un dzīves vietu uz nākamajiem gadus desmitiem. Viņas garajā bija vismaz divi varoņdarbi, ar ko Anna nekad nelielījās, dzīvojot un strādājot ar pieticīgu atturību. 1915.gadā Anna Veidemane, kalpojot kā žēlsirdīgā māsa 104. lauka hospitālī, saņēma augstāko Krievijas impērijas apbalvojumu sievietēm sanitārajā dienestā - Sarkanā krusta piekariņu, kas pielīdzināms ordenim. Tagad šis apbalvojums glabājas Limbažu muzejā. Otrs varoņdarbs bija visu 1937.gadu ilgusī cīņa ar birokrātiju un finansējuma problēmām, lai uzstādītu virs jau tobrīd aizmirstu nejaušu kara upuru kapiem pieminekli viņu atcerei. Tas liek domāt, ka Annas Veidemanes dzīvē bija vēl daudzi citi, varbūt mazāki, bet tikpat cienījami darbi, ko lika veikt viņas godīga kristīga cilvēka audzināšana.
Piebildei - Muzejam pagaidām nav izdevies noskaidrot pieminekļa finansējuma un izgatavošanas precīzus apstākļus, ko mēģināsim darīt nākotnē, tiklīdz laiki un iespējas atļaus.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs