Limbaži tai atturības, pieticības un biedrošanās gadā
Kā jau kļuvis par tradīciju, Limbažu muzejs gada izskaņā dāvina sava novada lasītājiem atskatu mūsu pilsētas gadsimtu senā pagātnē. Šoreiz pienākusi kārta 1924.gadam, kad šķietami, tikai šķietami, nenotika nekas nozīmīgs.
Fotogrāfija no
Limbažu muzeja krājuma - Ziemas prieki Dailes ielā 1924.gadā
Naudas nav
1924.gadā pasaule, un Latvija un Limbažu novads kopā ar to, beidzot bija tikuši skaidrībā ar kara un juku laiku sekām. Vidzemē joprojām meklēja pēdējos paslēpušos 1919.gada ''komunistus'', pie Bīriņiem uz galvenā ceļa nebija līdz galam pielīdzināts vēl Gelbes laikā ierīkots tranšeju grāvis, taču, plašāk raugoties, dzīves gaitas un cilvēku darbi šķita esam atgriezušies pie ilgi gaidītās pirmskara sakārtotības. Diemžēl, nekas nepaliek pa vecam, un 1920-to gadu paaudzei bija maz kopīga ar tikai desmit gadus senu pagātni. Ļaudis mūža pilnbriedā, kuru rokas un prasme bija tik vajadzīga saimniecībā, pārlieku lielā skaitā gulēja tālos kapos, klejoja svešās zemēs vai bija pārāk sakropļoti miesā vai prātā. Limbažu novada lauki pirmo reizi kopš 1710.gada Lielā mēra cieta no tik nopietna darbaspēka trūkuma, ka labība, siens un 1924.gada izcili labā āboliņa raža daudzviet palika līdz galam nenovākti. 1923.gada sliktie laika apstākļi noveda pie lopbarības trūkuma gadu vēlāk. Naktī uz 1924.gada 19.maiju novads piedzīvoja īpaši bargu salnu, kas nodarīja postu dārzos. Neveicās arī zvejniekiem, jo, sākot ar vasaru, reņģu zveja bija tik slikta, ka zivju nepietika pat novada patēriņam. Sekas bija vienkāršas - lai gan badu neviens necieta un darbu varēja atrast, katrs jaunās republikas lats bija jānopelna ar lielām pūlēm. No šejienes cēlās paradums vēl ilgi, līdz trīsdesmito gadu sākumam, turpināt uzrādīt cenas un ienākumus jau atceltajos Latvijas rubļos (50 rubļu - viens lats), lai radītu lielākas turības iespaidu. Ja varam ticēt tā laika statistikai, 1924.gadā Limbažu pilsētā strādnieks varēja nopelnīt divus-trīs latus dienā un tikai nedaudziem kvalificētiem meistariem maksāja četrus. Dienas iztikas minimums bija 66 - 67 rubļi, no tiem 32 - 34 rubļi pārtikai. Īpaši jānorāda, ka Limbažos vietējo pārtikas produktu cenas bija vienas no zemākajām Latvijā. Īres maksa par ''istabu ar ķēķi'' bija pieci lati mēnesī, taču brīvas dzīvojamās platības Limbažos vairs nebija un iedzīvotāju skaita pieaugums apstājās.
Mazturīgi iedzīvotāji varēja apdzīvot vien tikpat mazturīgu pilsētu. Limbažu pilsētas budžetā nebija naudas nopietnam ielu remontam vai to apgaismošanai. Rīgas viesi, kas jau uzskatīja sevi par civilizētiem eiropiešiem, ar pārsteigumu vēroja vecmodīgi bruģētās, dažviet dubļainās ielas, kur apgaismes laternas bija tik vājas, ka nakts gājēju vidū jau bija ieviesies paradums lietot elektriskos kabatas lukturīšus. 1924.gadā pilsētas dome bija palikusi parādā pamatskolu skolotājiem algas par vairākiem mēnešiem un, kad konflikts samilza, uzsāka steidzīgu vēl nesaņemto nodokļu iekasēšanu. Pat galvenās ielas jau bija tik sliktā stāvoklī, ka oktobrī Limbažu dome nolēma lūgt 10 tūkstošu latu valsts pabalstu remonta darbiem. No satiksmes autobusu īpašniekiem togad sāka prasīt sešu santīmu ''pilsētas bruģa lietošanas'' nodokli no katras biļetes. Laikos, kad kalpa zēni bija priecīgi, ja ietaupīja 50 santīmus tirgus apmeklējuma dienai, arī tirgotājiem bija grūti laiki. Limbažu patērētāju biedrība tik tikko noslēdza 1924.gadu bez zaudējumiem. Lai apgādātu pilsētu un tuvāko apkārtni ar apģērbu un apaviem, tobrīd pilnīgi pietika ar trim vietējās ebreju kopienas prasmīgi pārvaldītiem veikaliem. Amatnieku, it īpaši skroderu, tagad bija vairāk, nekā prasīja ierobežotais tirgus un Limbažu novadā saglabājās pirmskara tradīcija, doties uz pilsētu un dot pasūtījumu skroderim, nevis aicināt to uz ''skroderdienām''. Lielie Limbažu gadatirgi 1924.gadā bija labi apmeklēti, taču ne mazums zemnieku devās mājās bez nopietnākiem pirkumiem. Lopbarības trūkuma dēļ saimnieki centās pārdot vecos zirgus, kas tuvāk gada beigām kļuva stipri lētāki. Gaļas lopu cenas mainījās maz. Vienīgā izdevumu joma, kur taupību neievēroja, bija alkohols. Tautā joprojām bija jūtamas tik nesen pārdzīvoto kara gadu sasprindzinājuma sekas. Limbažu traktieri bija apmeklētāju pilni ne tikai tirgus dienās un pēc grādīgas dziras kāroja pat citkārt prātīgi ļaudis, līdz ar to pastrādājot muļķības ar zaudējumiem kā paša kabatai tā cieņai.
Atturība un autobusi
1919.gadā Savienotajās Valstīs tika pieņemts likums, kas aizliedza alkoholisko dzērienu lietošanu. Šis nesaprātīgais lēmums noveda pie nepieredzēta organizētās noziedzības pieauguma, tai pašā laikā tikpat kā neietekmējot tikumu uzlabošanos. Taču 1924.gada tā saucamā prohibīcija bija moderns jaunievedums, ko nevarēja neievērot arī Latvijā. 1922.gadā Rīgā bija dibināta Pretalkohola biedrība un divus gadus vēlāk tās pārstāvji pievērsās iedzert mīlošu dvēseļu glābšanai arī Limbažos. 1924.gada 12.aprīlī, pēc lekciju nolasīšanas visās pilsētas skolās, Saviesīgajā biedrībā pulcējās kā alkohola piekritēji, tā pretinieki. Šie pēdējie, kas presē tika raksturoti kā ''piedzērušies krodzinieki'', mēģināja traucēt sapulci, taču tika izvadīti no zāles. Sanāksmes beigās bija izveidota Limbažu pretalkohola biedrība ar aptuveni 50 biedriem, to skaitā tādi sabiedrības balsti kā skolas direktors Reimanis, mācītājs Šīds, ārsts Eglītis, miertiesnesis Ozols. Iespējams, aktīvākā biedrības veicinātāja bija vietējās tipogrāfijas īpašniece Līze Paucīte, kas tūlīt pēc tam iesaistījās īsti amerikāniskā ticības karā ar Limbažu krodziniekiem. Taču tas joprojām bija vīriešu laikmets un viņas nopelni tika pieminēti pēdējā kārtā. Aizraušanās ar biedrību dibināšanu bija kāda īpatnēja 1924.gada Limbažu iezīme. Dīvaini, bet vecās lielās biedrības, Saviesīgā un ugunsdzēsēji, tieši togad iztika bez skaļiem pasākumiem. Taču tika dibinātas tuberkulozes apkarošanas, skautu, vanagu, pilsētas skolotāju biedrības vai lielāku organizāciju nodaļas, visas šeit pat neuzskaitot. Pienākumu izpildījis, savu darbību 25.janvārī beidza Sieviešu palīdzības korpuss, pirms tam veicot līdzekļu vākšanu, lai uzstādītu luterāņu baznīcā divas plāksnes ar kritušo karavīru-novadnieku vārdiem. Biedrību trakumam bija arī sava ēnas puse. Lai pamatotu tās vai citas organizācijas dibināšanas lietderību, pārmērīgi norādīts uz tā laika Limbažos sastopamajiem trūkumiem, radot presē stipri nepatīkamu atpalicības un prāta sastinguma ainu, kas aizstāja pastāstus par reņģēm.
Pirmos neatkarības gadus ceļošana no Limbažiem uz ārpasauli parasti notika, braucot ar ratiem uz Ozolu staciju un no turienes uz Valmieru. Ar 1924. gadu Latvijā sāka ievest pirmos autobusus, kas nereti bija vieglās automašīnas ar palielinātu sēdvietu skaitu. Uzņēmēju skaitā bija arī limbažnieks Pēteris Ķegums. Līdz 1924.gada vasarai bija izveidotas četras autobusu līnijas, kas kursēja ne biežāk kā reizi dienā. Tās savienoja Limbažus ar Ozoliem, Liepupi, Inčukalnu un Rīgu. Tas patiesi nebija lēts ''prieks'' - brauciens uz Inčukalnu, lai savlaicīgi iesēstos vilcienā uz Rīgu, maksāja 5,50 latus, citiem vārdiem, vairāk kā istabas mēneša īre. Tomēr braucēju netrūka. Autobuss no Rīgas, kam pēc grafika bija jābrauc četrarpus stundas, parasti bija tik pārpildīts un pārkrauts ar bagāžu, ka ceļā bija jāpavada pat septiņas stundas. Tas bija skaidrs pierādījums, cik samilzusi patiesībā ir Limbažu transporta problēma, ja pat ne īpaši turīgi ļaudis bija gatavi izdot nedēļas algu tikai ceļam turp un atpakaļ uz Rīgu. Līdz ar Rīgas autobusa ikdienas regulāru pienākšanu, Limbažos ieviesās paradums gaidīt autobusu pie Pilsētas nama avīžu kioska, dažreiz pat līdz vēlai stundai, lai iegādātos tā rīta galvaspilsētas laikrakstus. Par lielu nelaimi braucējiem, sākotnējais autotransports bija stipri nedrošs, īpaši, ja to lietoja uz nelabotajiem Limbažu apkaimes ceļiem. 1924.gada maijā no Rīgas uz Limbažiem izbraukusī Ceļojošā teātra trupa nonāca grāvī kopā ar autobusu un daži tika ievainoti. Tiesa gan, tolaik, ja nebija lauzti kauli, ievainojumus neuzņēma tik nopietni kā šodien. Līdz oktobrim salīdzinoši īsā Inčukalna reisa autobuss bija iekļuvis jau četrās avārijās. Nepatīkamākais incidents šai maršrutā notika 9.septembrī, kad, šofera noguruma vai neuzmanības dēļ, autobusam iegāžoties grāvī gāja bojā divi cilvēki. Viens no tiem bija Limbažu kopmoderniecības vadītājs Kārlis Barlotti, ko 14.septembrī garā bēru gājienā izvadīja pēdējā gaitā visas Limbažu organizācijas un sabiedriskie darbinieki. Vēl kādu laiku pēc tam Limbažu viesi labprātāk devās uz mājām caur Ozoliem, nevis Inčukalnu.
Politika bez kaislībām
1924. bija Limbažu novada pašvaldību vēlēšanu gads. Līdz šim Limbažu domē bija turējies nenoteikts līdzsvars starp 8 ''pilsoņu'' un 7 sociāldemokrātu deputātiem ar pilsētas galvu advokātu Gastonu Prangi kā samierinātāju un viedokļu šķīrējtiesnesi. Savā mazajā Limbažu ''dīķī'' Prange izrādīja tik izcilu politiķa prasmi, ka tautas lielākā daļa par viņa ietekmi tā īsti nenojauta vai vismaz neinteresējās, taču tas nekādi netraucēja vācu tautības advokātam būt par, iespējams, populārāko kopienas līderi visā Limbažu vēsturē. Šādus panākumus Prange lielā mērā bija guvis ar retu prasmi neiejaukties strīdos par kopienai tobrīd aktuālām tēmām. 1924.gadā Prange izvairījās no dalības kā pretalkohola, tā citu jauno biedrību dibināšanā un uz togad svarīgākajām sarunām ar Rīgu Pilsmuižas sadalīšanas lietā deleģēja savus domes kolēģus. Par nopietnu konkurentu Prangem mēģināja uzstāties pilsētas ārsts Kessels, pēc neveiksmes ar dalību Nacionālajā klubā kļuvis par zemsaviešu faktisko pārstāvi Limbažos. Tā dēļ daktera kungs augustā iekūlās skandālā, kad apstrīdēja policijas uzlikto sodu par dzēruma ''huligānismu'' Kažoka tējnīcā un tika par to kritizēts no konkurentu puses. Politiskā cīņa sasniedza kulmināciju svētdien, 30.novembrī, kad Limbažos notika 11 dažādas politiskas sapulces un ''nacionālisti'' mēģināja izjaukt ''sociķu'' sanāksmi, taču tika izvadīti ar nelielu vardarbības pielietošanu. 6. un 7.decembrī notikušajās vēlēšanās, kur tautas aktivitāte bija jūtami mazāka nekā iepriekš, vietas domē dalīja trīs saraksti. Namsaimnieki saņēma 303 balsis un četras vietas, Apvienotā pilsoņu liste - 602 balsis un sešas vietas, bet sociāldemokrāti - atlikušās piecas. Līdzšinējais divu spēku līdzsvars bija izjaukts, Gastons Prange saglabāja savu amatu. Kā pienākas, tūlīt pēc vēlēšanām ''sarkanie'' preses izdevumi atcerējās par Limbažu saimniecības problēmām, ko bija ignorējuši, atrodoties pie varas. Lai saturētu desmit pilsonisko domnieku koalīciju, Prangem nācās samierināties ar turpmākajām Kessela prasībām.
1924.gads Limbažos bija ne īsti labs, ne slikts, drīzāk jau raibs. Pilsētas vidusskola direktora Ādama Reimaņa vadībā tika atzīta par vienu no izcilākajām valstī pēc augstskolās iekļuvušo audzēkņu skaita. Limbažu dzīvokļu krīzē togad ne bez pamata vainoja jaunos censoņus no apkārtnes pagastiem, kas bija sabraukuši, lai mācītos. 1.decembrī luterāņu draudze beidzot atstādināja savu nesaprasto mācītāju Jāni Steiku. Tas noveda pie iekšēja konflikta draudzē un jāpiebilst, ka ne mazāk nopietnas cilvēcisko attiecību problēmas tobrīd pārdzīvoja pilsētas pareizticīgie. Prātīgākais Steika darbs togad bija drosme nepieļaut pamatīgu skandālu 22.jūnijā, kad, laulājot kādu virsleitnantu, pie altāra sastapās divas līgavas - atzītā un atraidītā. Ignorējot briestošo traci un baznīcēnu šķelšanos divās nometnēs, Steiks izpildīja savu pienākumu. Mazturība un nereti pat nabadzība 1924.gadā noveda pie zādzību skaita strauja pieauguma. To skaitā bija gan ''smalkas'' kabatu zādzības Limbažu traktieros, gan arī no kūts izvestu lopu kaušana tuvākajā mežā. Par laimi, tādas neseno juku laiku nejēdzības, kā laupīšanas un slepkavības, vairs nebija cieņā. Par godu Limbažu domniekiem un ierēdņiem jāsaka, ka 27.augustā notikusī pilsētas valdes revīzija neatrada nopietnus pārkāpumus un ar izbrīnu tika konstatēts, ka neatkarības gados limbažnieki nav iesnieguši nevienu sūdzību nodokļu lietās. Gada gaišākie brīži pilsētā bija 31.augusta pirmās Dziesmu dienas ar astoņu apkārtnes koru un 250 dziedātāju piedalīšanos un nedēļu iepriekš notikušās Umurgas dziedāšanas biedrības 55 jubilejas svinības, ko protams atzīmēja arī Limbažos. Turpināja risināties ''mērnieku laiku'' stāsts par Pilsmuižas zemju dalīšanu, kur Limbažu dome ilgi nogaidīja Rīgas piedāvājumu, līdz augusta beigās nolēma sūtīt uz Rīgu savus pārstāvjus Bārdu un Treimani sarunu uzsākšanai. 23. oktobrī ministru kabinets nolēma iesniegt Saeimai likumprojektu par Limbažu administratīvajām robežām un par tā svarīgajām sekām runāsim, apskatot jau 1925.gada gaitas.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks