Ziņu un saziņas ceļi vecajos Limbažos
Ievads
Lielākā daļa pilsētu tiek dibināta krustcelēs, kur sastopas cilvēki no tuviem un tāliem novadiem. Jau pirms gadu tūkstošiem bija labi zināms, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet viņam vajadzīgi arī vārdi - gan Vārds, lai vadītu zemes gaitas, gan vienkāršas runas, pastāsti un jaunumi no līdzcilvēkiem. Tā radās arī seno lībiešu apmetne, kas vēlāk kļuva par Limbažu pilsētu - ceļu krustojums, ko šodien pazīstam kā Baumaņu Kārļa laukumu, pulcēja tirdzniecībai un saziņai ļaudis no piejūras un iekšzemes, Gaujas un Salacas. Turpmākajos gadus simteņos par Limbažu novadu dēvēto zemju apmērus lielā mērā noteica tas, cik plašs bija apvidus, kur jaunumu uzzināšanas nolūkā iedzīvotāji ceļoja uz Limbažiem. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk mainījās laiki un jo dažādākas kļuva sakaru un saziņas ierīces un iestādes. Taču, lai cik necilā kārtā Limbažu pilsētu pa laikam novietoja augstākās varas patvaļa, tā nespēja mainīt rietumu Vidzemes ģeogrāfiju un vietu, ko Limbažiem, kā novada centram, atvēlējusi daba. Pasaules jaunumi vispirms sasniedza Limbažus un tikai tad apkārtnes pagastus - cita ceļa ziņu saņemšanai nebija.
Raksts, ko piedāvājam jūsu uzmanībai, ir sava veida informatīvs pielikums Limbažu muzeja jaunajai izstādei par sakaru līdzekļu vēsturi pilsētā un novadā. Vēloties kalpot dažāda vecuma un gājuma apmeklētāju interesēm, mēs esam centušies padarīt izstādi pārredzamu un saprotamu, atstājot ārpusē dziļāku vēsturisku pārskatu, ko piedāvājam šeit. Jāpiebilst, ka mūsdienu apstākļos nav nepieciešams sniegt šeit izsmeļošāku informāciju par saziņas un sakaru līdzekļu attīstību pasaulē. Pat latviešu valodā, par lielu laimi, ir atrodama bagātīga literatūra par šo tēmu, bet ar lielāko Eiropas valodu zināšanām materiālu klāsts būs pietiekams pat visprasīgākajiem. Tāpēc ierobežosim mūsu stāstu ar Limbažu pilsētu un tās apkārtni un lomu, ko mūsu pilsētai ļāvusi spēlēt daba un vēsture - būt par novada, bet diemžēl ne plašās pasaules krustcelēm.
Pasta pirmsākumi
Ilgus gadu tūkstošus, kopš radās pirmās valstis, sakarus uzturēja ar ziņnešu palīdzību. Šāda sazināšanās nebija regulāra un lielākos attālumos to varēja atļauties vien valdošie un bagātie, kuru rīcībā bija atbilstoši kalpotāji. Pasts mūsdienu izpratnē radās pirms 500 gadiem līdz ar Eiropas politikas pieaugošo sarežģītību, kas lika karaļiem un citiem zemju kungiem vienmēr būt lietas kursā par iespējami draudošām pārmaiņām. Livonijā, vēlāk arī poļu un zviedru Vidzemē, šī vajadzība nebija tik nopietna. Privātais pasts, ko 1632.gadā izveidoja Rīgā, bija, kā šodien teiktu, ekskluzīvs pakalpojums ārzemju klientiem par atbilstoši augstām cenām. Tai pašā gadā dibinātais zviedru valsts zirgu pasts Vidzemē ieviesās lēnām un bija drīzāk kurjeru nevis pasta sistēma. Mazā, 16.- 17.gadsimta karos smagi cietusī Limbažu pilsētiņa nekādi nevarēja gūt labumu no jaunievedumiem, jo atradās ārpus galvenajiem pasta ceļiem un, pat ja tāds caur to ietu, nespētu šādu pakalpojumu apmaksāt. Kā arhibīskapa varas laikos, arī sākoties Rīgas pilsētas kundzībai, namu puduris ap Limbažu zemes kunga pili saņēma jaunumus no sava valdītāja ziņnešiem un nejaušiem caurbraucējiem. Tā saucamie zviedru pasta ceļi tika uzturēti vispirms valsts un tās armijas un tikai pakārtoti vispārējās satiksmes interesēs.
Par ceļu stāvokli starp Limbažiem un Valmieru Ziemeļu kara laikā vismaz netieši liecina krievu autoru kādreiz iecienītā anekdote, ka Limbaži sākotnēji nav tikuši iekaroti tāpēc, ka iebrucēju karaspēks apmaldījies purvainā apvidū. Tiklīdz pēc Rīgas ieņemšanas 1710.gadā noslēdzās kaujas par Vidzemi, tika noteikta jauna Krievijas impērijas galvenā pasta satiksmes trase, kas nedaudz nāca par labu arī Limbažiem. Ne vēlāk par 1712.gadu uz pasta ceļa, kam bija jāsavieno Rīga un tikko dibinātā Pēterburga, sāka darbu Straupes zirgu pasta stacija. Turpmāk vēstules uz un no Limbažiem ceļoja uz Straupi un jau no turienes tika pārsūtītas uz Rīgu. Katrā Vidzemes draudzē pēc guberņas varas iestāžu pavēles tika iecelta par no Rīgas nosūtīto rīkojumu izziņošanu atbildīga persona. Pakāpeniski 18.gadsimta vidū uz šīs kārtības pamata veidojās draudžu jeb tā saucamais Patentes pasts - draudzes sūtīts ziņnesis regulāri ieradās tuvākajā pasta kantorī, saņēma pienākušās un nodeva nosūtāmās vēstules. Par nelaimi, Limbaži, pēc krievu birokrātiskās terminoloģijas, bija tā saucamā ''ārštata pilsētiņa'' kam nebija tieši pakļauts apriņķis vai tam līdzvērtīga teritorija. Tāpēc Limbažos pasta kantora vai iestādes, kur nodot un saņemt pastu visam novadam, nebija gandrīz visu 18.gadsimtu. Daļu Limbažiem tuvāko draudžu pasta uz Straupi veda Limbažu draudzes ziņnesis, līdz ņemot arī pilsētnieku vēstules. Kā izlīdzējās attālākās draudzes un kā notika no Straupes atvestā pasta šķirošana Limbažos, nav zināms, taču var nojaust, ka ērti tas nebija.
1785.gada 3.jūlijā, Baltijas guberņās tobrīd notiekošo reformu iespaidā, arī Limbaži pirmo reizi savā vēsturē tika pie sava pasta kantora. Diemžēl ir pamatotas aizdomas, ka reālā situācija, kā pienākas, bija mazliet skarbāka, nekā var spriest no dokumentiem. Pirmais pastmeistars, kāds leitnants Brummers, kuram kantora izveidei tika piešķirtas telpas Mollera namā Cēsu un Baznīcas ielu stūrī, drīzāk darbojās kā dispečers, nevis patstāvīgs ierēdnis. Limbažos nebija savu pasta zirgu un tos nācās īrēt no Straupes. Citiem vārdiem, Straupes pasta stacija par īpašu samaksu tagad atveda un aizveda pastu līdz Limbažiem. Brummera kunga uzdevums bija tikai vēstuļu savākšana un izsniegšana. Pasta kantoris nāca par labu tobrīd vēl nedaudzajiem Limbažu tirgotājiem, kam bija nepieciešams zināt linu, aitādu un citu novada ražojumu cenu izmaiņas, jo pēc tā laika kārtības toreiz bija tikai viena lielā tirgus diena gadā. Taču jau dažus gadus vēlāk Krievijā nolēma vēlreiz mainīt pasta kantoru uzturēšanas kārtību, cita starpā slēdzot nodaļas Cēsīs un Limbažos. Limbažiem tika piedāvāta iespēja uzturēt pasta kantori pašu spēkiem un pašu līdzekļiem, taču rāte atteicās acīmredzami pamatota līdzekļu trūkuma dēļ. 1788.gada septembrī pasta kantoris pārtrauca darbu. Limbažu novads atgriezās pie vecās draudžu pasta kārtības, kas pilsētai un Rīgas Pilsmuižai jau sāka kļūt par traucēkli saimniecībā.
Pagaidu pasta nodaļa
Pamesti likteņa varā pasta piegādes lietā, limbažnieki un apkārtējo draudžu ļaudis sāka meklēt veidu, kā organizēt vēstuļu saņemšanu, šķirošanu un nosūtīšanu pašu spēkiem. Tuvāk 1800.gadam risinājums bija atrasts, izveidojot Limbažu pilsētas pasta privātekspedīciju. Citiem vārdiem, Limbažu pilsētas birģermeistars vai viņa pilnvarota persona uzņēmās atbildību par pasta sakariem ar Straupi, saņemot par to nelielu atlīdzību. Tā kā rātskunga amats netika atalgots, pasta uzraudzība kļuva par īpašu, kopienas atzītu amatpersonas piepelnīšanās veidu. Ciktāl izdevies noskaidrot, par Limbažu privātā pasta kantora dibinātāju ap 1800.gadu jāuzskata birģermeistars Kristians Rots, bet pirmo ''pastmeistaru'' - viņa dēls Dāvids, kurš dažus gadus vēlāk pārcēlās uz Rīgu un iegāja vēsturē kā talantīgs pedagogs. Ir iemesls domāt, ka birģermeistars Rots sāka šo nodarbi materiālu apstākļu spiests, jo bija iesaistījies neveiksmīgos darījumos. No tā laika Limbažu privātais pasts pēc tradīcijas atradās kārtējā birģermeistara kontrolē. Vismaz trīsdesmit gadu (1818 - 1848) to pārraudzīja Bernhards Vitkovskis - šodien laika gaitas dēļ diemžēl jau aizmirsts pilsētas galva, kurš acīmredzami bija viens no populārākajiem kopienas līderiem Limbažu vēsturē. Pateicoties pasta satiksmes nodrošināšanai 19.gadsimta sākumā Limbaži spēja, kaut arī īslaicīgi, kļūt par plaša apvidus linu un citu lauksaimniecības produktu tirdzniecības centru pat ārpus novada robežām.
Zemnieku brīvlaišanas izsludināšana Vidzemē 1820.gadā mainīja kā Limbažu līdz tam necilo ''ārštata'' statusu un pilsētas pasta nozīmi. Limbažos sāka darbu Rīgas apriņķa tiesa, kas drīz kopā ar iecirkņa pārvaldi katra ik gadu izsūtīja vismaz vairākus simtus vēstuļu. 1824.gadā Limbažos sāka sastādīt tiesas ziņojumu apkārtrakstu ''Vidzemes latviešu avīzes'', kas kļuva par pirmo latviski iznākošo avīzi Vidzemē. Jāatzīst, Limbažos tikai apkopoja tās tekstu, pārējos darbus veicot Rīgā, tomēr Limbažiem vismaz tika izdevēja gods. Tiesas, rātes sekretariāta, divu baznīcu, garnizona un vēl vairāku iestāžu un uzņēmumu darbība Limbažos pakāpeniski pārveidoja necilo ekspedīciju par ko līdzīgāku pilnvērtīgai pasta nodaļai. Pēc 1830.gada jau var runāt par pasta sakaru tīklu ap Limbažiem, Salacgrīvas draudzi ieskaitot, kurā piedalījās visas apkārtnes draudzes un muižas, kam nebija ērti pašām sazināties ar Straupi. Izmantojot algotus ziņnešus galvenokārt no Limbažu Pilsmuižas, pilsētas pasta sūtījumi devās uz Straupi trešdienās un sestdienās, atgriežoties ar ienākošajām vēstulēm nākamajā dienā. Lai nebūtu neskaidrību, īpaši jānorāda, ka pasts piegādāja gandrīz vienīgi vēstules. Pat periodiskie preses izdevumi 19.gadsimta sākumā iznāca mazā formātā, lai tos varētu sūtīt kā vēstules. Tuvākā kroņa pasta nodaļa atradās Valmierā, Straupe bija tikai pārsūtīšanas stacija, un senais ceļš starp Valmieru un Limbažiem vēl ilgi 20.gadsimtā bija tik slikts, ka braukt tieši uz Rīgu iznāca ērtāk, it īpaši pēc Pleskavas šosejas celtniecības sākuma 1840.gadā.
1843.gadā no Limbažu pilsētas nosūtīto vēstuļu kopskaits sasniedza sešus tūkstošus, vairāk kā puse - oficiālā iestāžu sarakste. Protams, privāto vēstuļu bija krietni vairāk, taču gadu gaitā Limbažu novadā bija izstrādājies paradums pēc iespējas uzticēt savas vēstules gadījuma braucējiem. Tai pašā gadā Krievijas impērijā beidzot sākās pasta reforma, ieviešot vienotus tarifus pēc sūtījumu svara un noteikta parauga vēstuļu aploksnes. Lielākas pasta nodaļas vadītājs vairs nevarēja būt amatieris un Vitkovskis, kam tuvojās mūža nogale, ar grūtībām veica savus pienākumus. Limbažu cienījamākā iestāde - apriņķa tiesas kantoris, 1845.gadā pat pieprasīja līguma laušanu ar Vitkovski, lai gan, pēc tobrīd tikai Rīgas pastā izpildāmā izvirzīto prasību apmēra spriežot, ar to nekas neuzlabotos. 1842.gadā sākās ilgstoša un, atbilstoši Nikolaja I impērijas kārtībai, smagnēja un dokumentiem bagāta Limbažu pilsētas sarakste ar Vidzemes guberņas iestādēm par valsts pasta kantora atvēršanu. Vairākus gadus Rīgas un pat Pēterburgas ierēdņi apsprieda šo jautājumu, bet viss atdūrās pret taupīgo un naudas trūkumu pārāk bieži redzējušo limbažnieku un novada muižnieku nevēlēšanos apmaksāt šo pakalpojumu. Tikai 1849.gadā impērijas Pasta departamenta vadītājs Adlerbergs piekrita segt pasta pārvadāšanas izdevumus starp Straupi un Limbažiem no valsts kases. Nākamajā, 1850.gadā, Rīgas apriņķa tiesas ilgstošās sūdzības par sarakstes grūtībām Limbažos beidzot nonāca pie Baltijas ģenerālgubernatora Suvorova un tika lemts par kroņa pasta nodaļas atvēršanu Vidzemes ''ārštata pilsētiņā''.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs