Impērijas pasta kantoris
Var likties dīvaini, kāpēc līdz 1850.gadam Limbažiem tuvākais pasts atradās Straupē, bet pasta kantoris ar pilnu pakalpojumu klāstu - Valmierā. Par iemeslu tam bija dīvainie ceļi un neceļi, pa kuriem attīstījās Krievijas impērijas sakaru un transporta sistēma. Sākotnēji Krievijas galvenie ceļi un pasta dienests bija paredzēti tikai valsts vajadzībām. Privātpersonu pārvietošanās bija viņu pašu rokās jeb, pareizāk, kājās. 18.gadsimta laikā pakāpeniski veidojās kroņa ziņnešu un komandēto ierēdņu satiksmes dienests, ko ne īpaši precīzi dēvēja par zirgu pastu, jo dažādu sūtījumu piegāde bija tikai viena no tā funkcijām. Tas balstījās uz tā saucamajām pasta stacijām, kur uzturēja un pēc vajadzības piešķīra ceļotāju rīcībā pasta zirgus. Citiem vārdiem - pasta stacija nodrošināja sūtījumu un personu transportu noteiktā pasta ceļa iecirknī un pēc mūsdienu klasifikācijas bija garāža, nevis pasts. Lai izmantotu pasta stacijas pakalpojumus, stacijas uzraugam bija jāuzrāda ceļojuma lapa jeb podorožnaja - atļauja izmantot pasta zirgus precīzi norādītā maršrutā. Privātie ceļotāji, kas bieži pārvietojās ar saviem ratiem, bet ņēma iejūgā kroņa zirgus, varēja saņemt podorožnaju pret samaksu, ja varas iestādes atļāva viņiem ceļot. Tikai 1874. gadā kļuva iespējams izmantot pasta zirgus bez iepriekšējas atļaujas. Laikabiedri skaidri nodalīja atšķirību starp ceļotājiem ar valsts komandējuma podorožnaju un privātajiem braucējiem. Zirgus braucienam piešķīra kā rindas kārtībā, tā atbilstoši ceļotāju sabiedriskajam rangam, ar visām no tā izrietošajām zemāk stāvošo dvēseles ciešanām.
1850.gada 16.augustā Limbažu pasta ekspedīcija sāka darbu kā pasta departamenta iestāde Kleina mājā. Pakāpeniski, līdz 1852.gada sākumam, tika ierīkots arī Limbažu zirgu pasta dienests, kura galvenais uzdevums bija sakaru uzturēšana ar Straupi. Līdz vietējā zirgu pasta izveidei sūtījumi no Straupes pienāca tikai reizi nedēļā - trešdienās, ar vietējā pasta nosūtīšanu nākamajā dienā. Tikai no 1852.gada 10.februāra ieviesa otru pasta dienu - piektdienās. Par pirmo Limbažu profesionālo kroņa pastmeistaru kļuva Nikolajs Jermolovičs. Šai amatā viņš nostrādāja divdesmit piecus gadus un acīmredzami bija labi ieredzēts pilsētā, tātad prata savu darbu un nepieļāva pārkāpumus par kuriem tik asi teikts Gogoļa ''Revidentā''. Diemžēl, joprojām neskaidrs ir Jermoloviča vadītās pasta nodaļas statuss. 1850.gadā tā sāka darbu kā pasta ekspedīcija, pāris gadus vēlāk tiek dēvēta par filiāli (Abteilung) un tikai ap 1870.gadu parādās Vidzemes adresu sarakstā ar kantora (Comptoir) vārdu. Tikai 1862.gada 1.jūnijā Limbažu zirgu pasta stacija tiek iekļauta Vidzemes guberņas sarakstā. Ir pamats domāt, ka krietnu laiku Limbažu pasta kantoris turpināja darboties kā pasta ceļa galapunkts vietējo sūtījumu šķirošanai, uz ko norāda arī Jermoloviča niecīgā alga - 120 rubļu gadā ar dienesta dzīvokli. Atšķīrībā no Vitkovska privātā pasta laikiem, sūdzēties par pakalpojumu kvalitāti kļuva daudz grūtāk, jo vismaz 1850. - 1860.gados to uzskatīja par pastāvošajai iekārtai nedraudzīgu rīcību. Ārpus Limbažiem turpināja darboties draudžu pasts.
Nikolajam Jermolovičam bija lemts pārraudzīt Limbažu pastu tai gadsimta ceturtdaļā, kad šī institūcija Krievijas impērijā no vāji organizēta vēstuļu dienesta pārtapa par nopietnu sabiedrisku ierīcību. No 1858.gada impērijā tika ieviestas pastmarkas un līdz ar to parādījās iespēja atstāt vēstuli šim nolūkam ieviestajās pastkastēs - iepriekš jebkurš pasta sūtījums bija jāiesniedz pasta nodaļā, lai pareizi to apmaksātu un apliecinātu samaksu ar pasta zīmogu. Mūsdienu cilvēkam ir grūti pat iedomāties ne tik senas pagātnes ierobežotās iespējas saņemt ziņas un veikt lietišķu saraksti. Jermoloviča laika Limbažos darījuma vēstules tūlīt pēc saņemšanas Straupes pasta dienā tika steidzīgi izlasītas, lai tikpat steidzīgi sniegtu atbildi pēc stingrajiem vācu sarakstes pieklājības noteikumiem, kuru pārkāpšana tiktu uzskatīta par klaju nepieklājību. Tādējādi rakstu darbiem vecajos Limbažos bija veltītas divas no septiņām dienām, pārējā laikā pasaulē varēja notikt jebkas - pilsētā par to neuzzinātu, ja vien neierastos ārkārtas vēstnesis uz zirga. Jau 1860.gados sakaru lēnīgums sāka nonākt pretrunā ar lietišķās dzīves uzplaukumu Limbažos. Pilsētā pagaidām nebija sava pastnieka, kas nenāca par labu ne tik sen iebraukušiem vēstuļu saņēmējiem. Īpaša problēma bija norēķinu kārtošana ar apdrošināšanas biedrībām, kas pakāpeniski ieguva par klientiem gandrīz visus pilsētas namīpašniekus. Diemžēl, Krievijas pasts, pēc īsa mēģinājuma ieviest šādu pakalpojumu, 1869.gadā saņēma aizliegumu veikt pasta pārvedumus. 1874.gadā Krievijas impērija prestiža nolūkos piekrita atzīt Parīzes pasta sakaru kongresā pieņemtos darbības noteikumus. Limbažos arī tuvojās pārmaiņas šai jomā.
Telegrāfs un Kaljo nams
1875. gada 4. jūnijs ir viens no svarīgajiem datumiem Limbažu vēsturē. Todien mūsu pilsēta uz visiem laikiem (ja neskaita nelielus pārtraukumus kara un juku dēļ 1905., 1917., 1919. un 1944.gadā) kļuva par daļu no pasaules moderno sakaru sistēmas. Pēc elektriskā telegrāfa līnijas izbūves no Cēsīm, Limbažos sāka darboties pilsētas telegrāfa stacija. Te nepieciešama īsa priekšvēsture. Jau Napoleona Eiropā problēmas, kas cēlās no nepieciešamības gaidīt divas un pat trīs nedēļas, līdz visātrākā kurjera pasta ziņas šķērsoja kontinentu, noveda pie valstu gatavības maksāt jebkuru cenu par sakaru paātrināšanu. Viens no risinājumiem bija optiskais telegrāfs - torņu līnijas, kur dežuranti nolasīja abos tuvākajos torņus paceltās signālu zīmes. 1839.gadā uzbūvētā līnija Pēterburga - Varšava, caur Latgali, pārraidīja signālu 22 minūtēs, ja nebija miglas. Taču šāds ''prieks'' bija par dārgu pat lielvalstīm. Viss mainījās 1844.gadā, kad amerikānis Morze nodeva ekspluatācijā pirmo tālas distances elektriskā telegrāfa līniju. Nākamajos 15 gados telegrāfa sakaru tīkls pārklāja ASV un Rietumeiropu. Krimas kara laikā Baltijā tika ievilktas līnijas starp galvenajām pilsētām, taču tās pamatā apkalpoja valsti. Pēc 1858.gada arī Vidzemi joprojām pārvaldošā baltvācu muižniecība sāka plānot telegrāfa tīkla izveidi savā guberņā. Sakaru līnijas ierīkošana no Cēsīm līdz Limbažiem 1874.-1875.gadā bija vienlaikus armijai, Vidzemes guberņai un vietējiem muižniekiem vajadzīgs projekts, jo bailes no svešzemju flotes desanta Baltijas piekrastē saglabājās kopš Krimas kara.
Telegrāfa stacijas atvēršana bija kas vairāk, nekā sakaru ''stabu'' rinda gar Cēsu ceļu un kantoris ar diviem telegrāfistiem pie Limbažu Pilsmuižas. Pasta nodaļai tagad bija jāuzņemas telegrammu iznēsāšana. 1875.gadā kā jaunais pilsētas pastmeistars Limbažos ierodas sakaru dienesta ierēdnis Mihaels Kaljo, kam, atšķirībā no pieticīgā Jermoloviča, bija daudz nopietnāki plāni par apmešanos šeit uz dzīvi. Ļoti iespējams, šos plānus veicināja pārmaiņas, ko Limbaži un novads piedzīvoja ap 1877.-1878.gada krievu - turku kara laiku. Telegrāfa līnija no Limbažiem 1878.gadā tika pagarināta līdz Salacgrīvai un Ainažiem. Vidzemes muižniecības zirgu pasta stacija 1878.gadā bija palielināta līdz 10 zirgiem un vēl viena pasta stacija veidojās Vidrižos. Abi šie pasākumi neapšaubāmi bija saistīti ar militārajiem plāniem un krievu karaspēka papildus izvietošanu Vidzemē. Kara noslēgums nemazināja Limbažu izaugsmi, iedzīvotāju skaitam pēc 1880.gada tuvojoties jau diviem tūkstošiem un pasta nodaļa ar vienu priekšnieku un pastnieku, kam tagad bija jārūpējas arī par vairākiem simtiem avīžu abonentu, vairs tā īsti netika galā ar darba apjomu. Protams, lielā mērā bija vainojamas arī piegādes problēmas - pasts no Rīgas 1880.gados ceļoja līdz Limbažiem piecas dienas, kas darbīgākajiem pilsētniekiem jau likās nepiedodama atpalicība. Ap 1883.gadu Limbažu pasta un telegrāfa kantori saņēma štata papildinājumu - otru pastnieku un vēl vienu dienesta telegrāfistu, acīmredzami, lai uzturētu sakarus gatavībā visu dienu.
1883. - 1884. gadā Mihaels Kaljo par paša līdzekļiem, kas pavisam noteikti nāca no citiem avotiem, nekā pieticīgā pasta priekšnieka alga, uzcēla blakus Pilsmuižas kungu namam vienu no iespaidīgākajām divstāvu mūra ēkām Limbažos. Namā bija vieta veikalam, zāle saviesīgiem saietiem, ko nekavējoties pārņēma pilsētas vācu biedrība ''Musse'', bet, pats galvenais - darba un palīgtelpas, lai izvietotu pasta un telegrāfa kantorus. Bez tam, namā atradās dzīvojamās telpas, ko Kaljo piedāvāja izīrēt telegrāfistiem. Pavisam noteikti, Kaljo kunga biznesa shēma gūt stabilus ienākumus no valsts, izīrējot tai savu paša darbavietu, prasīja no uzņēmēja - telegrāfista ievērojamu izmanību un pārliecību, ka atšķirībā no citiem kantoru priekšniekiem, viņš neriskē pēkšņi tikt sūtīts uz citu pilsētu. Pēc Limbažu pasta un telegrāfa kantoru apvienošanas vienā nodaļā sakarā ar pārcelšanos uz jaunajām telpām 1885.gadā, Kaljo ieņēma nodaļas priekšnieka palīga (gehilfe) amatu. Vēl pēc pāris gadiem pār nodaļu brāzās reformas, kas ir vienādas visos laikos - sešu štata darbinieku vietā atkal bija četri. Jau rusifikācijas gados tika atgūta samazinātā otrā pastnieka vieta un par teicamu krievu ierēdni atzītais vācietis Kaljo no palīga kļuva par priekšnieku, paliekot amatā līdz mūža beigām 1905.gadā. Ārpus Limbažiem pa to laiku izvērsās viens no ievērojamākajiem notikumiem Vidzemes transporta vēsturē - Valkas dzelzceļa līnijas būve. Tas nozīmēja iepriekš dižās Straupes pasta stacijas norietu un jaunas ar Limbažiem saistītas pasta stacijas būvi Ozolmuižā. Zirgu pasts uz Limbažiem turpmāk, no 1889.gada 22.jūlija, ceļoja no Valmieras un vēlāk arī no Inčukalna.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs