Perambulators

Viduslaikos līdz Eiropai nonāca tik veiksmīgs ķīniešu izgudrojums kā ķerra. Ap 1170.gadu kāds saprātīgs vācu vai franču zemnieks izdomāja, ka ar ķerru nelielos attālumos var pārvadāt bērnus, kas vēl nespēj staigāt. 16.gadsimtā Vācijā izgatavoja pirmo ķerru, kas bija speciāli paredzēta kā transports bērniem. Cienījamu ļaužu bērnus protams šādi vadāt nevarēja, tāpēc 18.gadsimtā Anglijā parādījās pirmās rotaļu karietes, ko vilka poniji vai ēzelīši. Pirmos ratiņus - karieti 1733.gadā izgatavoja angļu mākslinieks Viljams Kents. Nākamo simts gadu laikā rotaļu karietes kļuva aizvien pieticīgākas izmēros, nonāca arī pilsētās un poniju vietā tos sāka vilkt aukles. 1840.gadā bērnu ratiņi, ko atbilstoši tā laika valodas augstajam stilam iedēvēja par perambulatoru, jeb pastaigas rīku, jau bija tik populāri, ka to ražošanai Londonā atvēra fabriku. 1852.gadā velkamos bērnu ratiņus Leipcigas gadatirgū pirmo reizi Vācijā izrādīja Ernsts Nāters un 1896.gadā ražoja jau 100 dažādus modeļus. Visticamāk, Nātera firmas ratiņi ap 1860.gadu nonāca arī Limbažu novada muižās. 1853.gadā anglis Čarlzs Bartons izgudroja bērnu ratiņus Londonas divriteņu karietes - taksometra jeb keba formā, ko vajadzēja nevis vilkt, bet stumt. Tikai no 1880.gada sāka ražot ratiņus pašiem mazākajiem, kur bērns varēja gulēt, nevis, kā iepriekš, tikai sēdēt. Ratiņu - gultiņas pamatā bija parasts lielais grozs, kādā mazuļus nēsāja vasarā. Kopā ar vieglās karietes pārsegu un četriem vai vismaz trīs riteņiem 19.gadsimta beigās perambulators ieguva mūsdienās atpazīstamu veidolu. 1873.gadā britu likumi atzina visa veida bērnu ratiņus par transporta līdzekli un vēl 1985.gadā kāds angļu ģimenes tēvs tika sodīts par sava bērna ratiņu vadīšanu dzērumā.

Līdz pat 20.gadsimta vidum bērnu ratiņus Latvijā parasti izgatavoja uz vietas, retāk ieveda no Vācijas. To masveida pielietošana mūsu novadā sākās padomju laikos. 1953.gadā Dubnas mašīnbūves rūpnīca sāka izgatavot bērnu ratiņus uz Vācijā rekvizēto firmas Brennabor iekārtu bāzes un līdz PSRS sabrukumam saražoja 4,5 miljonus. Populārākais Brennabor ratiņu modelis 30.gados bija attēlā redzamā tā saucamā ''sacīkšu mašīna'' un to arī izvēlējās atdarināšanai. Pēc 1965.gada ''mašīnu'' aizstāja klasiskās groza formas ratiņi, ko lieto vēl šodien. Pa to laiku pasaules uzskats atkal bija mainījies un ārsti nolēma, ka mazuļiem jābūt maksimāli aktīviem un sēdošiem. 1967.gadā Rietumos sāka ražot saliekamus ratiņus no alumīnija caurulēm, kas jau ir cita tipa rīks un pazīstams kā strollers. Dubnas fabrikā tos izgatavoja no 1975.gada. Nākamais jaunievedums - ātrās kustības ratiņi, kurus varēja pārvadāt skrienot vai velkot aiz velosipēda, parādījās 1980.gadā un Latvijā nonāca līdz ar neatkarības atgūšanu. Padomju deficīta apstākļos no tā, vai jaunā māmiņa stumj lietotus, jaunus, VDR vai Polijas vai arī Rietumu ražojuma ratiņus, varēja spriest par ģimenes statusu. Šodien tas ir tikai naudas jautājums. 

Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Tautas odekolons

Spirta un alkoholisko dzērienu tirdzniecību Ulmaņlaikos stingri kontrolēja valsts. Atbildīgā iestāde - Valsts Spirta monopols, 1936.gada oktobrī sāka ražot lētu odekolonu ''Trīskārtīgais'', kas bija paredzēts kā dezinfekcijas un nepatīkamu aromātu apkarošanas līdzeklis. ''Trīskārtīgais'' tika pirkts lielos daudzumos, taču tā nenoturīgā smarža un augstais alkohola saturs izpelnījās kritiku. Tādēļ 1938.gada jūnijā Spirta monopols izlaida jaunu odekolonu ''Zeltīte'', kura ražošanā izmantoja franču smaržvielas. Šeit redzamais 100 gramu odekolona flakons ar tikai šai šķirnei paredzētu melnu plastmasas vāciņu maksāja 1, 30 latus un 1938 - 39.gadā bija iecienīts kā maza dāvaniņa. 

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Tūrisma pastkartes

1931.gada augustā Iekšlietu ministrijas Tūrisma nodaļa lūdza Pasta un telegrāfa departamentu apzīmogot visus Latvijas pasta sūtījumus ar uzaicinājumu ''Pazīsti dzimto zemi''. Kampaņu bija paredzēts turpināt arī nākamajā gadā, taču visu izjauca ekonomiskā krīze. Iestājoties Ulmaņlaikiem, tūrisma propaganda atsākās un kļuva sevišķi aktīva no 1937.gada. Limbaži iesaistījās tūrisma reklāmas un veicināšanas darbos 1935.gadā, pēc dzelzceļa līnijas izbūves. Limbažu kioski un grāmatu veikali sāka tirgot pastkartes ar šeit redzamo lozungu un Latvijas pilsētu un dabas skatiem par 6 santīmiem gabalā. Labākā pastkaršu izvēle bija pirms 1936.gada Ziemassvētkiem Limbažu stacijā atvērtajā tūrisma informācijas stendā.

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Sarkanā krusta spēļu kārtis

1922.gada 31.augustā Ministru prezidents Z.Meierovics piešķīra Latvijas Sarkanajam Krustam spēļu kāršu tirdzniecības monopolu. Līdz pat neatkarības zaudēšanai visi kāršu spēlētāji ar savu kaislību pabalstīja tautas veselības uzlabošanas pasākumus. Viens spēļu kāršu komplekts atkarībā no kāršu skaita un materiāla maksāja no 1,50 līdz 4,50 latiem. Latvijas spēļu kāršu attēli jau no sākuma bija zīmēti atbilstoši nacionālās etnogrāfijas priekšrakstiem. Tos bieži mainīja, pieaicinot pazīstamus māksliniekus un 1936.gada oktobrī arī tradicionāli rūtainais kāršu mugurpuses ornaments tika pārveidots tautiskā garā. Šeit redzams trīsdesmito gadu mazā komplekta ietinums un parastā, jeb Nr.5, lielā komplekta paciņa, ko varēja nopirkt katrā kioskā par, respektīvi, 1,50 un 2,50 latiem.

Centra kioska skatlogā no 2020.gada 1.augusta. Zelteris no Limbažiem

19.gadsimta vidū Eiropā iemācījās ražot gāzēto ūdeni. Vācijā, atbilstoši senajam vietējo minerālūdens avotu nosaukumam, to iedēvēja par zelteri. Kā pilnīgi jauns produkts, gāzētais ūdens sākotnēji tika uzskatīts par ārstniecisku līdzekli, kas īpaši noderīgs paģiru gadījumā. 19.gadsimta 70.gados tika izgudrots parocīgs gāzētā ūdens izgatavošanas aparāts, ko varēja uzstādīt katrā aptiekā. Attēlā jūs redzat Limbažu Lauvas aptiekas farmaceita Teodora Hansena zeltera, jeb ar dažām piedevām papildināta gāzētā ūdens reklāmu, visticamāk no 20.gadsimta divdesmito gadu vidus, kad Hansens pārņēma Lauvas aptiekas vadību no sava nelaiķa radinieka Jēkaba Prūsa.  

Bērnu šujmašīna no PSRS

Pirms 130 gadiem amerikānis Edvards Bellamī publicēja romānu ''Atskatoties pagātnē'', kur aprakstīja savu nākotnes sabiedrības redzējumu. Pēc viņa domām, cilvēcei bija jāpārtop par milzīgu Darba Armiju, kur katrs visu mūžu strādā viņam norādītajā arodā no bērna kājas un visi saņem vienādu, valsts noteiktu iztikas līdzekļu devu. Tieši Bellamī romāns, nevis Marksa, Ļeņina vai Mao idejas ir pamatā dažādajiem 20.gadsimta komunisma kustības strāvojumiem un sabiedrībām, ko tie izveidoja.

Šeit jūs redzat Bellamī Darba Armijas idejas pielietojumu praksē. 1902.gadā Podoļskas pilsētā Krievijā tika uzcelta šujmašīnu firmas Singer fabrika vietējā tirgus nodrošināšanai. Jau 1913.gadā tā ražoja 600 tūkstošus šujmašīnu. Tad notika boļševiku apvērsums un jaunie Krievijas saimnieki nozaga fabriku tās amerikāņu īpašniekiem. 1928.gadā Podoļskas mehāniskā fabrika sāka ražot Singer pakaļdarinājumus no vietējām detaļām. 1935.gadā tapa rīks, ko redzat attēlos - bērnu šujmašīna. Citās zemēs to izgatavoja kā mācību rotaļlietu meitenēm. Staļina PSRS lika pie fabrikas darba no bērnības un bērnu šujmašīna bija instruments, ar kuru pildīja ražošanas normas darbnīcā pie skolas. 1940.gadā te redzamā ''rotaļlieta'' nonāca Latvijā līdz ar padomju okupācijas armiju un pašlaik atrodas Limbažu muzejā.

Padomju bērnu šujmašīna un daudzi citi interesanti priekšmeti no pagājušo laiku bērnu dienām sākot no 3.jūnija apskatāmi Limbažu muzeja jaunajā izstādē ''Rotaļlietas''. Gaidām jūs! 

Limbažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju auto

Limbažu ugunsdzēsēju lielākā problēma pusotra gadsimta garumā bija nespēja laicīgi atvest ūdeni ugunsgrēka vietā. Pēdējos gados pirms neatkarības zaudēšanas pilsētas brīvprātīgie ugunsdzēsēji pūlējās savākt naudu pārvadājamai cisternai, kas ļautu palīdzēt lauku novadiem, taču nepaguva. Padomju varas gados, kad ugunsdzēsību uzskatīja par svarīgu militāru nozari, arī Latvijas ugunsdzēsējus beidzot apgādāja ar tā laika modernākajām autocisternām uz PSRS ražojuma smago automašīnu bāzes. Pilsētas un lielās ražotnes saņēma ZIL modeļa ugunsdzēsības transportu, mazpilsētu un kolhozu ugunsdzēsības organizācijas - GAZ - 53. Lai izgatavotu efektīvu mazo ugunsdzēsības auto, padomju konstruktoriem bija vajadzīgi četri gadi, līdz 1970.gadā sākās AC - 30 (53A) - 106A ražošana. Pirmais un pēdējais cipars šai rindā apzīmēja ugunsdzēsības iekārtu ar 1900 litriem ūdens un 100 litriem putu - pietiekamu daudzumu, lai ātri apdzēstu vietēja mēroga ugunsgrēku. Latvijā vēl ir saglabājusies šāda modeļa automašīna darba kārtība, taču Limbažu muzeja Vecajā ugunsdzēsēju depo tā pārvērsta par interesantu brīvas pieejas eksponātu, kas patiks kā lielajiem tā mazajiem. Visi, kas pie mums bijuši un visi, kas vēl būs, mīļi aicināti nākt un apskatīt šo un citas Vecā depo lietas.

Armijas apbalvojuma pulkstenis

1879.gadā Krievijas impērijas armijā ieviesa apbalvojumus par panākumiem šaušanas sacensībās. Kā balvu piešķīra īpašu krūšu nozīmi, bet pirmo vietu ieguvēji saņēma sudraba pulksteni ar nozīmes attēlu. Pulksteni bija atļauts nēsāt kopā ar kareivja uniformu kā dienesta piederumu. Atkarībā no sacensībās izmantotā ieroča, uz nozīmes un pulksteņa vāka varēja atainot divas pistoles, šautenes, vai, sākot ar 1914.gadu, pat ložmetēju. Pēc būtības šāds pulkstenis vienlaikus bija arī armijas medaļa. Pirmā Pasaules kara laikā balvas pulksteņus sāka izsniegt ne tikai par sporta šaušanu, bet, galvenokārt, ierindas karavīru militāriem nopelniem frontē. Sudraba korpusā parasti ievietoja Krievijas vai Francijas, bet pēc 1914.gada, kā šai gadījumā, arī angļu pulksteņa mehānismu. Ar attēlos redzamo apbalvojumu mājās no pasaules kara atgriezās Andrejs Mangulis no Limbažu pagasta ''Baltgalvjiem'', viens no deviņiem bērniem, ko tēvs bija spējis uzaudzināt pēc pāragras mātes nāves, pierādot, ka latvietis spēj gan savu zemi kopt, gan visus miera un kara darbus labi paveikt.   

Limbažu luterāņu baznīcas ziedojumu trauks

Ticīgs cilvēks pārtiek no ikviena vārda, ko sludina viņa mācība. Taču, lai reliģija varētu pastāvēt uz grēcīgās zemes, naudu jādod ne vien ķeizaram, bet arī augstākam spēkam. Ziedojumu vākšana lūgšanu namos vienmēr bijusi mazliet privāta tēma, jo nav taču pieklājīgi iejaukties brīvprātības un teoloģijas doktrīnu lietās. Lai nekārdinātu negodīgus ļaudis ar pilnu ziedojuma šķīvi, Latvijas luterāņu un vēlāk arī citu protestantu vidū parasti lietoja neuzkrītošu dāvinājuma maku, vai, kā redzat attēlā, īpašu ziedojuma trauku, ko vēlāk pārņēma jaunāko laiku labdarības organizācijas. Visi Limbažu iedzīvotāji, kas pieskaitīja sevi pilsētas luterāņu draudzei, 19.gadsimtā un līdz pat padomju laikiem bieži pagāja garām ziedojuma traukam pirms vai pēc dievkalpojuma un deva pienācīgu artavu, jo savas ticības pabalstīšana bija nerakstīts Limbažu pilsētas vai pagasta kopienas locekļa pienākums. 1994.gadā, pateicoties dāvinājumam, trauks, kopā ar citiem pirmskara draudzes paglābtajiem priekšmetiem, nonāca Limbažu muzejā.

Limbažu pagasta ziņojumu stends

Umurgas pagasta valde 1904.g. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma.

Limbažu pirmais torņa pulkstenis

Mēs nekad neuzzināsim, kad Limbažos ienāca pirmais ierēdnis vai ceļotājs ar pulksteni kabatā - tas varēja notikt jau 17.gadsimtā. Limbaži ilgi dzīvoja pēc lauku dienas kārtības, kur nebija īpašas vajadzības zināt katru stundu. Taču baznīcas dievkalpojumiem bija jānotiek precīzi, tādēļ, tikko izdevās savākt pietiekamus līdzekļus, ap 1770.gadu luterāņu baznīcas tornī uzstādīja pulksteņa mehānismu. Visticamāk, laikrādis bieži lūza, taču kā pilsētas progresa un pārticības simbols tas nostāvēja tornī līdz 1846.gadam, kad izcēlās ugunsgrēks un baznīcu atjaunoja jau bez pulksteņa. Šis fakts no pilsētas vēstures bija aizmirsts līdz brīdim, kad 1994.gadā Limbažu muzeja darbinieki atrada baznīcas bēniņos daļu no senā pulksteņa mehānisma. Pašlaik tas atrodas Vecajā ugunsdzēsēju depo. Jaunais pilsētas pulkstenis tika uzstādīts rātsnama fasādē 1882.gadā un pēc divām kapitālām pārbūvēm redzams Baumaņu Kārļa laukumā vēl šodien.

Vidzemes pūra lāde - šķirsts

Latviešu zemnieks zem vācu muižnieka varas nekad nebija drošs, vai paliks savā dzīves vietā nākamgad. Tādēļ mājas inventāra pamatā bija priekšmeti, ko var salīdzinoši viegli iekraut ratos un pārvest. Vērtīgāko personisko mantu glabāšanai latvieši ap 17.gadsimtu pārņēma jūrnieku un ceļojošo zeļļu pieredzi un sāka aizstāt mantu tīnes ar lādēm. Kurzemē, kur mājas manta strikti dalījās muižas un zemnieka īpašumā, pūra lāde it kā pasargāja tās saturu no atņemšanas un tādēļ to izgatavoja greznu un rotājumiem apkaltu. Vidzemē, kur par šķirstiem dēvētās lādes sāka lietot vēlāk, 18.gadsimta beigās, tās bija vienkāršākas, drīzāk krāsotas, nekā apkaltas. Ap 1850.gadu, kad turīgākie zemnieki sajuta, ka paliks uz vietas, lādes aizstāja skapji. Šeit jūs redzat 1826.gada šķirsta pūra lādi no Limbažu novada, kas sākotnēji piederējusi vai nu mērenas rocības saimnieka vai veiksmīga kalpa ģimenei. Lādes izgatavošanas gads sakrīt ar zemnieku atbrīvošanas noslēgumu, kad tā saucamajos klaušu laikos nācās sākt pārcelties bieži, nereti ik Jurģos.

Pīpes galviņa

Trīs gadsimtus smēķēšanu uzskatīja par nervus un vielmaiņu uzlabojošu nodarbi. Vēl 1960.gadā Latvijas Veselības ministrija ieteica smēķēt pīpi. Rituāla nolūkos cilvēki smēķējuši dažādus augus jau tūkstošiem gadu, bet šī nodarbe kļuva par vispārēju aizraušanos tikai pēc tabakas ievešanas no Amerikas. 1619.gadā Londonā reģistrēja pīpju meistara arodu un ap to pašu laiku tabaka un pirmās māla pīpes sasniedza Latviju. Ap 1700.gadu garīdznieki pārstāja apkarot smēķētājus un holandiešu ražojuma angļu vai franču baltā māla pīpe, kuras galviņu greznoja ornaments vai sarežģīta figūra, kļuva par katra moderna pilsētnieka piederumu, tai skaitā arī Limbažos. Šeit jūs redzat ap 1750.gadu izgatavotu pīpes galviņu, kas tika atrasta izrakumos veco Limbažu pašā centrā 2013. gadā. Pati pīpe visticamāk bija ar garo jeb ''ķestera'' kātu, atbilstoši gaumei, ko Krievijas impērijas teritorijās ieviesa Pēteris Pirmais.

Kinokamera Filmo 70 DL

1907.gadā divi Čikāgas kinomehāniķi nolēma dibināt kinoaparatūras firmu. Nākamos 70 gadus Bell & Howell bija viens pazīstamākajiem foto un kino tehnikas zīmoliem pasaulē. 1923.gadā, sadarbībā ar Kodak tapa 16 mm kinokamera Filmo 70, kas pārspēja konkurentus drošumā un izturībā. Ar tās palīdzību kinožurnālisti dokumentēja lielāko daļu pasaules vēstures notikumu līdz 70.gadu vidum. Otrā pasaules kara gados Filmo 70 izmantoja kā aviācijas ložmetēju un kaujas novērošanas kameras. Vēl šodien Rietumos tās lieto daudzi kino romantiķi. 1951.gada modeļa Filmo 70 DL  kļuva par dienesta kameru Minneapolē, ASV iznākošajam latviešu žurnālam ''Tilts'', ko kopā ar izdevniecību dibināja latviešu trimdas kultūras celmlauzis, limbažnieks Hugo Skrastiņš. Šeit redzamā kamera filmēja materiālu, kas vēlāk kļuva par žurnāla ilustrācijām. Kopā ar citām izdevniecības ''Tilts'' piemiņas lietām tagad tā glabājas Limbažu muzejā.

Miniatūrais gludeklis

1915.gadā no Rīgas uz Harkovu aizveda tobrīd jau pasaules slavu ieguvušās fabrikas ''Russo - Balt'' iekārtas. Uz to bāzes jau Padomju Savienībā izveidoja Harkovas elektromehānisko rūpnīcu, kas sākot no četrdesmitajiem gadiem pievērsās sadzīves tehnikas ražošanai. 1955.gadā, šoreiz vienlaikus ar ASV ražotājiem, Harkovas rūpnīcai izdevās konstruēt kvalitatīvu maza izmēra ceļojuma gludekli, kas kļuva pazīstams kā modelis UE - 4. Kā salīdzinoši vienkārša ierīce uz militāro tehnoloģiju bāzes, gludeklis nebija sliktāks par Rietumu paraugiem un kļuva ļoti populārs tā laika komunālo un kopmītņu mitekļu šaurajās telpās. Sešdesmitajos gados gludeklis kļuva brīvi pieejams arī parastam Latvijas pircējam un tā uzlabotais dizains, ko varat redzēt attēlos, lika īpašniekiem paturēt to kā piemiņas lietiņu arī pēc nolietošanas. UE - 4 gludekļus turpināja ražot līdz septiņdesmitajiem gadiem.

Kosmiskā laikmeta skuveklis

Apdzīvoto vietu elektrifikācija Latvijas teritorijā noslēdzās tikai 1963.gadā. Taču līdz pat mūsu dienām pietiekami daudzās nomaļās vietās nav iespējams pieslēgties strāvai, lai uzlādētu elektroierīces. Lai nodrošinātu ērtības ceļotājiem arī meža vidū, sadzīves aparātus nereti apgādāja nevis ar elektromotoru, bet uzvelkamu mehānismu. To darīja arī tāpēc, ka dažu Rietumu elektropreču kopēšana PSRS rūpnīcās sākotnēji bija neveiksmīga. 1959.gadā Ļeņingradas metālizstrādājumu rūpnīca sāka ražot mehānisko skuvekli, ko, tāpat kā daudzas citas tā laika padomju lietas un ierīcības, nosauca pirmā pavadoņa vārdā par ''Sputņik''. Ierīces elegantais piecdesmito gadu plūdlīnijas dizains atradās zināmā pretrunā ar skūšanās kvalitāti, slikto nazīšu dēļ, taču ceļotājiem šī ierīce iepatikās un to turpināja izlaist gandrīz līdz PSRS sabrukumam, vairākas reizes modificējot. No sešdesmitajiem gadiem skuveklis bija pārdošanā arī Vidzemes rūpniecības preču veikalos.

Lieldienu olas no Anglijas

Televizors KVN - 49

Televīzijas raidījumi no Rīgas sākās 1954.gada 6.novembrī. Limbažu novadā Pārdaugavas televīzijas torņa signālu bija iespējams uztvert, tāpēc jau 1955.gadā kā pilsētā tā kolhozu centros sākās īsts ''televīzijas trakums''. Par nelaimi, daudzu pieprasītāko preču iegāde Padomju Savienībā bija normēta un televizorus vispirms pārdeva vai nu iestādēm, vai augstu stāvošiem darbiniekiem vismaz kolhoza priekšsēdētāja amatā. Tādēļ sākotnēji televīzijas raidījumu noskatīšanās bija kolektīva nodarbe, vienā istabā pulcējoties vairākiem desmitiem cilvēku. Pieejamākais televizora modelis bija KVN - 49, ko ražoja Maskavā kopš 1949.gada. Vismaz puse aparātu prasīja nopietnu remontu jau pirmajā darba gadā un to ekrāns bija tik niecīgs, tikai 14 uz 10,5 cm, ka televizora priekšā bija jānovieto lēca ar ūdeni. Ļaužu prieku par iespēju pirmo reizi skatīties kino mājās šīs nebūšanas nemazināja.

Sarkanā krusta medaļa medicīnas māsām

Sekojot pasaules lielāko muzeju un kultūras centru iniciatīvai, īpašo pasākumu periodā padarīt savus krājumus pieejamus digitālajā vidē, arī Limbažu muzejs uzsāk ierakstu sēriju, kur rādīsim pie mums glabātas lietas ar interesantu izcelsmi un priekšvēsturi. Ņemiet par labu un esiet veseli!

Krievijas impērija iesaistījās Pirmajā pasaules karā nesagatavota un cieta milzu zaudējumus. Lai pabalstītu kara mediķus, ievainoto militārā aprūpe lielā mērā tika uzticēta Krievijas Sarkanā Krusta organizācijas brīvprātīgajiem darbiniekiem. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm, 1864.gadā dibinātais Sarkanais Krusts Krievijā tika uzskatīts par valsts iestādēm padotu organizāciju un to mobilizēja tikai īpašās krīzes situācijās. 1916.gadā Krievijas Sarkanajā Krustā bija 2500 ārstu, 20000 medmāsu un 50000 izpalīgu. Organizācijas goda priekšnieces pienākumus uzņēmās imperatrise Aleksandra. Medicīnas darbinieku pazīšanas zīmes, bez labi pazīstamā Šveices krusta, parasti bija nelielas, vienkārši izgatavotas metāla krūšu nozīmītes. Lai arī tiesīgi nēsāt ieroci pašaizsardzībai, Sarkanā Krusta darbinieki netika uzskatīti par militārpersonām un, īpaši sievietes, parasti nevarēja saņemt militāros apbalvojumus. Medaļas medicīnas māsām aizstāja eleganti piekariņi ar organizācijas logo, kas bija izgatavoti 1915.gada Faberžē ''lieldienu olas'' formā. Vienu no šīm medaļām ar numuru 56 saņēma Limbažu aptiekāra Leopolda Veidemaņa sieva Anna, kas strādāja par Sarkanā Krusta medmāsu. Aplūkojiet šos attēlus un padomājiet, vai arī šodienas medmāsas balvai par grūto darbu nav pelnījušas ko līdzīgu.  

Kuģu modeļi

Jūras vilinājums ir tikpat sens kā cilvēku sabiedrība. Tiklīdz amatnieki uzbūvēja pirmos kuģus, aizsākās paradums veidot mazus kuģu modeļus no māla, ko izmantoja kā rotaļlietas, mājokļa greznojumu, vai lika augstu stāvošu ļaužu kapos. Senākais šodien zināmais māla laivas modelis ir 6000 gadus vecs un nāk no Vidusjūras austrumiem. Pirms 4000 gadiem senie ēģiptieši saprata, ka ievietot pilna lieluma kuģus valdnieku kapenēs ir par dārgu un sāka veidot kuģu modeļus no koka un ziloņkaula. Tūkstoš gadus vēlāk grieķi, kā kuģotāju tauta, ne tikai veidoja savu labāko kara kuģu māla modeļus novietošanai katrā mājoklī, bet piešķīra kuģa formu arī lampām un traukiem. Tikai pateicoties šiem modeļu kuģiem, šodien ir kaut cik precīzi zināms, kā izskatījās sengrieķu trirēmas un citi lielie airu un buru kuģi, kas peldēja pa Vidusjūru pirms Kristus. 400. gadā senā kuģniecība izzuda kopā ar Romas impēriju un kuģu modeļus Eiropā sāka veidot tikai pēc 1200.gada, krietni atšķirīgu iemeslu dēļ. Jūrnieki, kā māņticīgi ļaudis, uzskatīja par pienākumu aizlūgt par brauciena veiksmīgu izdošanos un, kā atgādinājumu debesu spēkiem, sāka izvietot piejūras pilsētu baznīcās savu kuģu koka modeļus. Šāds katolisko zemju jūrnieku paradums saglabājās līdz 19.gadsimtam. Pa to laiku kuģniecības apjomi pieauga un lielāko kuģu būvētavu starpā sākās pavisam moderna konkurence. 1525.gadā Venēcijas kuģu būvētāji piedalījās konkursā par piegādēm kara flotei un pirmo reizi vēsturē katrs iesniedza piedāvāto kuģu precīzus, pareizās proporcijās veidotus modeļus.

1670.gadā Dānija, pirmā no Eiropas valstīm, pieņēma likumu, ka, pirms katra jūras kuģa būvēšanas sākuma, nepieciešams pagatavot tā precīzu modeli, lai salīdzinātu būves rezultātus ar sākotnējiem plāniem. Nedaudz iepriekš, 1655.gadā, obligātā valsts pasūtījuma kuģu modeļu veidošanas tradīcija tika ieviesta Lielbritānijā un saglabājas līdz mūsu dienām. 18.gadsimtā kuģu modeļi kļuva par parastu jūras lietu ministriju, kuģu būvētavu un jūrskolu inventāru, taču plašākai sabiedrībai tikpat kā nebija pazīstami. Pārmaiņas sākās līdz ar 1796 - 1815.gada Napoleona kariem, kad Lielbritānijā tika izveidotas trīs franču karagūstekņu nometnes. Lai nosistu laiku un piepelnītos, gūstekņi sāka veidot no koka atlūzām sava laika slavenāko angļu un franču kuģu modeļus. Rūpals kļuva tik ienesīgs, ka uzņēmīgi tirgotāji sāka apgādāt gūstekņus ar vērtīgākiem materiāliem un tika radīti pirmie kolekcijas kuģu modeļi. Kad Eiropā iestājās miers, interese par modeļiem neapsīka un izvērsās par aizraušanos ar peldošiem kuģu modeļiem izrādīšanai tuvākā parka ezerā. 1838.gadā Londonā nodibina pirmo peldošo modeļu klubu un tas kļūst par nopietnu un pieaugušu ļaužu hobiju līdz pat 19.gadsimta beigām. Ar 20.gadsimta sākumu modeļu kolekcionēšana pārtop par vienkāršu un samērā lētu izpriecu, jo vispirms angļu, bet pēc tam arī vācu ražotāji sāk izgatavot visu slavenāko pagātnes un tagadnes kuģu, bet pēc tam arī lokomotīvju un automašīnu modeļus no metāla. Koka kuģu modeļu būve kļūst par nedaudzu īpaši aizrautīgu entuziastu vaļasprieku un ar Vispasaules kuģu modelisma organizācijas nodibināšanu 1967.gadā aptver visu planētu. Tomēr romantika un ceļošanas prieks, kas lika senajām tautām atdarināt tālumā devušos kuģus, saglabājas un, kā liekas, zudīs tikai kopā ar cilvēku dzimumu.      

Limbažu muzeja speciālists, Juris Pavlovičs