Perambulators
Viduslaikos līdz Eiropai nonāca tik veiksmīgs ķīniešu izgudrojums kā ķerra. Ap 1170.gadu kāds saprātīgs vācu vai franču zemnieks izdomāja, ka ar ķerru nelielos attālumos var pārvadāt bērnus, kas vēl nespēj staigāt. 16.gadsimtā Vācijā izgatavoja pirmo ķerru, kas bija speciāli paredzēta kā transports bērniem. Cienījamu ļaužu bērnus protams šādi vadāt nevarēja, tāpēc 18.gadsimtā Anglijā parādījās pirmās rotaļu karietes, ko vilka poniji vai ēzelīši. Pirmos ratiņus - karieti 1733.gadā izgatavoja angļu mākslinieks Viljams Kents. Nākamo simts gadu laikā rotaļu karietes kļuva aizvien pieticīgākas izmēros, nonāca arī pilsētās un poniju vietā tos sāka vilkt aukles. 1840.gadā bērnu ratiņi, ko atbilstoši tā laika valodas augstajam stilam iedēvēja par perambulatoru, jeb pastaigas rīku, jau bija tik populāri, ka to ražošanai Londonā atvēra fabriku. 1852.gadā velkamos bērnu ratiņus Leipcigas gadatirgū pirmo reizi Vācijā izrādīja Ernsts Nāters un 1896.gadā ražoja jau 100 dažādus modeļus. Visticamāk, Nātera firmas ratiņi ap 1860.gadu nonāca arī Limbažu novada muižās. 1853.gadā anglis Čarlzs Bartons izgudroja bērnu ratiņus Londonas divriteņu karietes - taksometra jeb keba formā, ko vajadzēja nevis vilkt, bet stumt. Tikai no 1880.gada sāka ražot ratiņus pašiem mazākajiem, kur bērns varēja gulēt, nevis, kā iepriekš, tikai sēdēt. Ratiņu - gultiņas pamatā bija parasts lielais grozs, kādā mazuļus nēsāja vasarā. Kopā ar vieglās karietes pārsegu un četriem vai vismaz trīs riteņiem 19.gadsimta beigās perambulators ieguva mūsdienās atpazīstamu veidolu. 1873.gadā britu likumi atzina visa veida bērnu ratiņus par transporta līdzekli un vēl 1985.gadā kāds angļu ģimenes tēvs tika sodīts par sava bērna ratiņu vadīšanu dzērumā.
Līdz pat 20.gadsimta vidum bērnu ratiņus Latvijā parasti izgatavoja uz vietas, retāk ieveda no Vācijas. To masveida pielietošana mūsu novadā sākās padomju laikos. 1953.gadā Dubnas mašīnbūves rūpnīca sāka izgatavot bērnu ratiņus uz Vācijā rekvizēto firmas Brennabor iekārtu bāzes un līdz PSRS sabrukumam saražoja 4,5 miljonus. Populārākais Brennabor ratiņu modelis 30.gados bija attēlā redzamā tā saucamā ''sacīkšu mašīna'' un to arī izvēlējās atdarināšanai. Pēc 1965.gada ''mašīnu'' aizstāja klasiskās groza formas ratiņi, ko lieto vēl šodien. Pa to laiku pasaules uzskats atkal bija mainījies un ārsti nolēma, ka mazuļiem jābūt maksimāli aktīviem un sēdošiem. 1967.gadā Rietumos sāka ražot saliekamus ratiņus no alumīnija caurulēm, kas jau ir cita tipa rīks un pazīstams kā strollers. Dubnas fabrikā tos izgatavoja no 1975.gada. Nākamais jaunievedums - ātrās kustības ratiņi, kurus varēja pārvadāt skrienot vai velkot aiz velosipēda, parādījās 1980.gadā un Latvijā nonāca līdz ar neatkarības atgūšanu. Padomju deficīta apstākļos no tā, vai jaunā māmiņa stumj lietotus, jaunus, VDR vai Polijas vai arī Rietumu ražojuma ratiņus, varēja spriest par ģimenes statusu. Šodien tas ir tikai naudas jautājums.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists