Satversmes, Saeimas un lata gads Limbažos
Kā jau pierasts, Limbažu muzejs Jaunā gada priekšvakarā dāvā novadniekiem stāstu par mūsu pilsētas simts gadus senu pagātni. Lasiet un nekad vairs nesakiet, ka Limbaži jebkad bijuši garlaicīga mazpilsēta, kur nekas nozīmīgs nenotika. Tieši otrādi...
Putas un maldi
Ar 1922.gadu sāka darbu pirmā miera apstākļos vēlētā Limbažu pilsētas dome, kur astoņas vietas bija ''pilsoņiem'' un septiņas sociāldemokrātiem. ''Sarkanā'' opozīcija atteicās no tai piedāvātās dalības pilsētas pārvaldē un pilsoniskie deputāti, ievēlējuši par pilsētas galvu advokātu Gastonu Prangi, ķērās pie darba, citiem padomu vairs neprasot. Domniekiem nācās risināt divas milzu problēmas - naudas trūkumu un zemes šaurību. Cīņu un juku gados Limbaži bija stipri nolaisti un paputināti, taču novads netika iekļauts karā cietušo apgabalu skaitā un nevarēja cerēt uz valsts palīdzību. Vienīgo iespēju izkļūt no nabadzības Limbažu pašvaldība 1922.gadā redzēja pilsētas, Rīgas Pilsmuižas un Limbažu pagasta apvienošanā, tādējādi palielinot Limbažu teritoriju gandrīz desmit reizes. Par nelaimi, ne Rīgai, ne pagastam no tādas shēmas nekas kabatā nekrita un drīzāk nācās gaidīt zaudējumus. 1922.gada decembrī Limbažu pilsētas un pagasta kungi, kā Eiropā pieņemts, izveidoja robežu komisiju, kas togad tā arī nesāka darbu. Lielās prasības pret Rīgu pa to laiku bija saplakušas līdz lūgumam nodot Limbažu pārraudzībā piecas mājas pilsētas nomalē. Daudz cerīgāks uz brīdi likās dižā zemsavieša Ādolfa Klīves Satversmes sapulcē 12.jūlijā izteiktais priekšlikums sākt būvēt dzelzceļu uz Limbažiem. Jautājums, kurš par to maksās, likās atrisināts novembrī, kad Rīgā pēkšņi uzradās no Amerikas atbraukušais mācītājs Jānis Steiks, kas dēvēja sevi par baņķieri un solīja ieguldīt dzelzceļā veselu miljonu tā laika stipro dolāru. Tiesa gan, jau tobrīd prātīgāki ļaudis uzņēma to kā joku, taču Limbažos daudzi noticēja šai pasakai tāpat, kā dažus mēnešus iepriekš viens otrs bija pakļāvies baptistu runām par ''debesbraukšanu'' uz Brazīliju.
Ādams Reimanis 1920. tajos gados. Limbažu Valsts vidusskolas
(vēlāk -ģimnāzijas) direktors no 1922. - 1934. gadam
Luterāņu mācītājs un vidusskolas direktors Ludis Bērziņš pavasarī pameta Limbažus, jo cerēja uz solīdākiem amatiem Rīgā. Īsi pirms aizbraukšanas šis goda vīrs bija pamanījies iepīties politikā un kļūt par pavājās kristīgo nacionālistu partijas vietējo balstu. Taču 1922. bija pirmās Saeimas vēlēšanu gads un politiskas kaislības - stipri bīstama lieta. L.Bērziņš sanaidoja vietējos ''kristīgos'' un ''sociķus'', nepadomājis, ka Rīgā ''sarkanie'' ir liels spēks un spēs padzīt viņu no lielās politikas. Šī naida rezultātā viņš nespēja atstāt Limbažu vidusskolas direktora vietā savu brāli Arturu Bērziņu, ko jau 1.augustā laimīgas nejaušības dēļ nomainīja izcilais pedagogs, bijušais Hersonas un citu Ukrainas ģimnāziju inspektors Ādams Reimanis. Tuvojoties vēlēšanām, ''kristīgo'' un sociāldemokrātu pretstāve tikai auga un 13.augustā vienlaicīgi notikušajos abu partiju mītiņos tika teikti daudzi vārdi ko latvietis pa laikam runā uz otru latvieti. Talantīgais politiķis Fēlikss Cielēns, ko pie Limbažu pagastmājas notikušajā saietā bija solījuši slīcināt Lielezerā, no dusmām iesūdzēja savu ''kristīgo'' oponentu Vili Vagaru, kurš ar atvaļināta virsnieka neuzmanību bija apvainojis daudzus godus un cieņas, runājot pie Saviesīgās biedrības. Zemnieku savienība gudri rīkoja savu mītiņu 23.augustā, pēc jaunā kalendāra par 13 dienām pārceltā Labrenču gadatirgus laikā, aģitējot pār tirdzinieku galvām no baznīcas sētas. Pie ''zemniekiem'' nepiederošie pilsonisko partiju pārstāvji, kas Limbažos bija naivi cerējuši uz kopīgu fronti pret ''sarkanajiem'' tāpat kā pašvaldībā, pēkšņi atklāja, ka politikā draugu nav un turpmāk zemsavieši visus pretiniekus kritizēs vienlīdz asi. 8.oktobra vēlēšanās pusotrs tūkstotis Limbažu vēlētāju atdeva 822 balsis divu partiju sociāldemokrātiem, 293 balsis ''zemniekiem'', 282 balsis A.Berga ''bezpartejiskajiem'', ko apsūdzēja vēlētāju apdzirdīšanā, un tikai 151 balsi ''kristīgajiem''.
Maz tomēr devi
Ar 1922.gada sākumu līdz tam Latvijas zemniekiem labvēlīgais Eiropas pārtikas tirgus beidzot bija aizpildīts. Cenas kritās un lielajiem Valmieras spekulantiem vairs nebija izdevīgi sūtīt uz Rīgu produktus no Limbažu puses. Gaļas, sviesta, olu u.c. cenas Limbažu tirgu, līdz tam augstākas kā Valmierā, līdz vasarai kritās pat par trešdaļu. 1922.gada 16.jūnijā Limbažos rudzu milti maksāja 240 rubļu pudā, žāvēta cūkgaļa 25 un sviests 40 rubļus mārciņā, vienu olu pārdeva par 3 un kālu reņģu par 8 rubļiem. Par labu pilsētas strādnieka algu tobrīd uzskatīja 2500 rubļus jeb 50 latus. Jūlijā, uz īsu brīdi, nacionālo valūtu arī Limbažu iestādēs sāka dēvēt par zelta franku, jo par latu to nosauca tikai augustā. Valsts statistiķi bija pārliecināti, ka Limbažos istabas mēneša īre ir tikai 100 rubļu, gandrīz trīsreiz lētāk kā Rīgā, par ko, ņemot vērā ļaužu pieplūdumu un mājokļu trūkumu, stipri jāšaubās. Jauns apgrūtinājums pilsētniekiem togad bija pilsētas dārzu nomas dubultošana pēc tam, kad Limbažu dome pārņēma šo zemi no Pilsmuižas. Cerētā rūpniecības atdzīvošanās nenotika. Filca fabrika agrāko vairāku simtu vietā nodarbināja tikai 35 strādniekus, tomēr cerības viesa ēku atjaunošanas darbi un pirmie eksporta sūtījumi uz Igauniju. Rūpniecības atjaunošanas iespējas daudzi redzēja Braslas spēkstacijas ierīkošanā un jau no janvāra projekta organizētāji Limbažos, Vidrižos un Lēdurgā sāka piedāvāt šī uzņēmuma akcijas. No 23 pirmskara krogiem Limbažos bija palikuši seši un to peļņa tirgus un saietu dienās bija labāka kā jebkad iepriekš. Ņemot to vērā, dome nolēma pacelt jau apsolīto 90 tūkstošu rubļu traktieru kopīgo nomas nodokli līdz 150 tūkstoši. Visai Latvijai par jautrību, 1922.gada decembrī Limbažu krodzinieki apsolīja atbildēt uz to ar streiku.
1922.gada 15.janvāris uzskatāms par gada nozīmīgāko dienu Limbažos, jo todien pēc Lauksaimniecības centrālbiedrības pamudinājuma sapulcējušies Limbažu apkārtnes saimnieki nolēma dibināt jaunu kopmoderniecību jeb pienotavu un lūgt Rīgu atvēlēt šai lietai Pilsmuižas brūža ēku. Piensaimniecības veicināšana bija neizbēgams solis laikā, kad nopelnīt ar Vidzemē pierasto labību un liniem vairs nebija tik viegli. Tā saucamā Limbažu rajona 14 pagastu lauksaimnieki cieta no kara postījumiem pat vairāk kā pilsētas. Uz laukiem bija iestājies miers un 1922.gadā Limbažu tuvumā reģistrēja tikai divas nopietnākas laupīšanas, taču tas bija tikai neliels atvieglojums. Daudzviet zemniekiem joprojām nebija spēka atjaunot vai uzcelt klētis un šķūņus. Kara un agrārās reformas sekas bija prasmīgu kalpu trūkums. 25.martā Limbažu pagasta deramajā dienā pirmo puišu gada lones, pārrēķinot grauda daļu naudā, pārsniedza 20 tūkstošus rubļu. Vājāki saimnieki to vai nu nevarēja maksāt, vai nebija droši par nākotnes ienākumiem. Tā dēļ gada beigās Valmieras apriņķa laukos nereti varēja redzēt nekultas labības gubas, ko apsēda vārnas un zvirbuļi, jo zemniekiem nebija spēka izkult samērā labo rudzu ražu un nebija, kur to novietot. Rīgas pilsēta izmantoja tirgus svārstības lai, vismaz viņi tā uzskatīja, labi pelnītu ar Limbažu mežos cirstajiem kokiem, ko tikai gada beigu ''torgos'' pārdeva par 70 tūkstošiem latu. Savs labums tika Ainažu ostai, kurp kokus sūtīja no Pāles un dzelzceļam, kam vairs nepietika platformu tādam kravu apjomam. Diemžēl, 1922. šai Vidzemes daļā bija arī ļoti slikts kartupeļu un lopbarības gads, tāpēc ne tikai laukos to aizvadīja ar bažām par nākotni.
Skumjas un laime
Laika apstākļi 1922.gada Limbažos liktu šodien piesaukt globālo sasilšanu. Gads sākās ar ilgu un sniegotu ziemu, kas pārgāja pavasara plūdos ar sekojošu sausumu līdz 14.jūnijam. Jūlija beigās sākās mēnesi ilgas lietavas, neļaujot novākt sienu un āboliņu. Ziema sākās 24.novembrī ar negaisu un milzu vētru, kas izmētāja pa laukiem labības un siena gubas. Medījuma putnu bija maz, tāpēc par gada anekdoti kļuva kāds Limbažu biedrības mednieks, kurš, visticamāk krietnā ''štimmungā'', apšāva mācītājmuižas rentnieka mājas pīles. Gada traģēdija bija no Igaunijas ievazātā trakumsērga, kas Latvijā netika tālāk par Valmieras un Valkas apriņķiem, taču ap Limbažiem plosījās nopietni. Baidoties no svešiniekiem, gani juku laikos bija pasākuši turēt suņus, ko nereti neļāva nošaut pat redzami slimus. Jūlijā gāja bojā ganu meitene no Limbažu pagasta, ko aizveda uz Rīgu jau par vēlu ārstēšanai ar vakcīnu. Lielos Limbažu gadatirgus togad apmeklēja labi, taču cilvēki bija sākuši saprast, ka nauda vairs nenāk tik viegli kā pirms kara un pirka mazāk. Šausmu gadus pārcietušie vīri netaupīja vien grādīgajām dzirām un ātri ļāva varu mocīta prāta trakumam. 23.oktobra gadatirgū jaunsaimnieks Jēkabs Rimeiks iesaistījās kroga kautiņā un pēc tam, uzbrucis policistam, mira slimnīcā no šāviena vēderā. Luda Bērziņa lutinātie vidusskolas jaunskungi izklaidējās metot magnēzija degļus atvērtos logos, draudot ar pistolēm un īpaši mīlēja spēlēt no krievu gvardes virsniekiem aizgūto ''ķēdi'' - sastāšanos ''mazo gulbīšu'' rindā uz trotuāra ar skrējienu un gājēju iegāšanu dubļos vai kupenā. Kāpēc Limbažos visā tās vēsturē neviens nekad nav spējis savaldīt aptrakušu jaunuļu ākstības, ir un paliek noslēpums. Protams, tie paši vidusskolnieki, maršējot militārās apmācības ierindā vai gājienā uz 30.maija zaļumu svētkiem, prata atstāt pavisam citu iespaidu.
Marta Mende ar māti Limbažos Hanzena
fotodarbnīcā 20.gs 20.gados
Par lielu nelaimi pilsētas nākotnei, šajā 1922.gadā tapa divas Limbažu iedzīvotāju kopienas. Viena pielika visas pūles, lai godam sagatavotu gada galveno oficiālo notikumu - Viļa Gelbes kapa pieminekļa atklāšanu ar prezidenta Čakstes piedalīšanos. Tie paši ļaudis jau līdz novembrim ar labdarības bazāru un ziedojum vākšanu bija ieguvuši 2800 latu no Atbrīvošanas kara cīnītāju piemineklim vajadzīgajiem 4000. Pilnā mērā savu darbību bija atjaunojusi Saviesīgā biedrība un tikko atbraukušais dakteris Kessels jau bija apceļojis Vāciju un savācis līdzekļus mazas, bet pietiekami modernas pilsētas slimnīcas iekārtošanai. Atlikušie pilsētas aresta mājas iemītnieki parasti bija kaušļi vai blēži bez dokumentiem un jūlijā divi no viņiem bija mēģinājuši bēgt izzāģējot restes ar vīli, kā pienācās tolaik populārajos laupītāju romānos. Vismaz no pilsētnieku viedokļa, Limbažos atkal bija mierīgi. Trūka vien iztikas līdzekļu, jo filca fabrikas darbavietu un dažu citu ražotņu un veikalu vairs nebija un pilsēta nevarēja izmitināt vairāk par 3000 iedzīvotājiem. Uz iztikas minimuma robežas atradās ne mazāk kā puse limbažnieku un viņi nereti atbalstīja pavisam citas idejas, ko mērenā formā izteica sociāldemokrāti, bet radikālā - pavisam neuzkrītoši ļaudis ar sakariem austrumu pusē. 20.augustā Limbažos tika arestēti pieci padomju propagandas centra darbinieki, kas slēpās aiz tikko dibinātās invalīdu un strādnieku patērētāju biedrības ''Uz priekšu'' veikala izkārtnes. Arestēto vidū bija veikala vadītāja un kasiere Marta Mende, kuras pāragrā nāve dažus gadus vēlāk padarīja viņu par komunisma mocekli un deva iemeslu 1948.gadā piešķirt viņas vārdu Limbažu galvenajam laukumam. Mēģinājums ignorēt ''melno'' Limbažu pusi ar pavēlēm turēt muti 1922.gadā izrādījās veiksmīgs. Tobrīd.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs