Rūdolfs Eglītis - latvietis un limbažnieks
Tuvojas Limbažu muzeja izstādes ''Divas galvas - Kessels un Eglītis'' atklāšanas brīdis. Lasītājiem jau bijusi iespēja iepazīties ar Dāvida Kessela biogrāfiju. Šodien atskatīsimies uz ārsta, uzņēmēja un Limbažu pilsētas galvas Rūdolfa Eglīša dzīves gaitām.
Klejojumu gadi
1892.gada 16.septembrī ''Langaču'' mājās pie Limbažiem, zemkopja Jāņa Eglīša ģimenē piedzima dēls, kurš tika kristīts par Rūdolfu - šis vārds Vidzemē tolaik bija ļoti populārs. Jaunajam Rūdolfam Eglītim, salīdzinājumā ar krietnu daļu vienaudžu, bija kāda ievērojama priekšrocība - viņa vecāku rīcībā bija pietiekami daudz pasaulīgās mantas, lai dotu dēlam labu izglītību. Būdami krietni latvieši, Eglīši sūtīja dēlu uz vienu no pirmajām tautiskajām vidusskolām. 1905.gadā Rīgā, Tērbatas ielā 17 sāka darbu Ata Ķeniņa privātā komercskola, kas 1907.gadā tika pārveidota par reālskolu jeb praktisko zinātņu vidusskolu. Skolai 1906.gadā bija uzcelts pašai savs nams nacionālā romantisma stilā, kas kalpo izglītībai arī šodien un ar ēkas majestātisko veidolu turpina proklamēt latviskumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka, pabeidzot Ķeniņa skolu 1911.gada jūnijā, Rūdolfs Eglītis bija kļuvis par stingru patriotu un palika tāds visu atlikušo mūžu. Tālāk ceļš veda censoni uz Tērbatu, kur Eglītis sāka studēt medicīnu. Pēc krievu varas iestāžu veiktās vācu dzērājstudentu korporāciju apspiešanas, īsi pirms 1914.gada Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāte bija kļuvusi par gandrīz savrupu augstskolu, kur mācījās divas trešdaļas studējošo, ap 400 no viņiem no latviešu un igauņu Vidzemes. Tās reputācija labu pamata profesijas ārstu sagatavošanas darbā bija izcili augsta. 1913.gadā Eglītis Tērbatā sastapa Emīliju Jansoni no Mežotnes, kas izmantoja sievietēm tikko piešķirtās izglītības iespējas un mācījās tai pašā fakultātē. Tā sākās mīlas stāsts mūža garumā, kas izrādījās dižāks par jebkuru romānu.
Eglīšu ģimene 1923.gadā
1914.gadā izcēlās Pirmais pasaules karš un jau gadu vēlāk fronte sasniedza Rīgu. Tērbatas universitātē sākās medicīnas studentu iesaukšana hospitāļu dienestā, taču civilo mediķu trūkums Vidzemē bija tik liels, ka Eglītis 1916.gadā tika nosūtīts darbā par Vecpiebalgas un apkārtnes pagastu ārstu vēl pirms diploma saņemšanas. Turpat netālu, Ērgļos strādāja Emīlija, kas bija spiesta pelnīt iztiku pēc vecāku došanās bēgļu gaitās. 1917.gada 25.decembrī viņi apprecējās un 1918.gada martā kopīgi nokārtoja Tērbatā ārsta gala eksāmenus. Vidzemē 1918.gads vācu okupantu plēsonības un nemākulības dēļ bija bada un nedrošības laiki, tādēļ Eglīšu ģimene uzskatīja par labāku augustā pārcelties uz Limbažiem. Par nelaimi, viņi šeit ieradās drausmīgās ''spāņu gripas'' uzliesmojuma sākuma brīdī un bija spiesti iesaistīties smagā un, vismaz padomju varas mēnešos, tikpat kā neapmaksātā darbā. 1919. gada 2.jūlijā tikko atjaunotā Limbažu pilsētas dome ievēlēja Eglīti par priekšsēdētāja vietnieku un pieņēma darbā par pilsētas ārstu. Tas bija Rūdolfa Eglīša politiskās darbības sākums Limbažos. Diemžēl, pilsētai tobrīd nebija pat pastāvīgas slimnīcas, tādēļ 1919.gada decembrī Eglīšu ģimene bija spiesta vēlreiz pārcelties uz Vecpiebalgu kopā ar jūnijā dzimušo dēlu. Te notika jauns likteņa pagrieziens - 1920.gada janvārī Eglīti iesauca armijā kā kara ārstu. Savā dienesta vietā 2.kājnieku pulkā viņš nonāca 4.februārī, kad karadarbība Latgalē faktiski bija beigusies un fronte stabilizējās pie Zilupes. Maijā Eglīti pārcēla par 9.pulka vecāko ārstu un atvaļināja 1921.gada 26.februārī. Pēc atgriešanās Vecpiebalgā, kur dienesta laikā viņa vietā ārsta pienākumus bija pildījusi sieva, Eglītim drīz kļuva skaidrs, ka piebaldzēni blēdas kā Kaudzīšu romānā un apmesties te nav vērts. 1922.gada maijā viņš kopā ar ģimeni ieradās dzimtajos Limbažos uz palikšanu.
Ārsts, uzņēmējs, politiķis
Rūdolfs Eglītis nebija ne īpaši populārs, ne sabiedrisks cilvēks, bez prasmes pavēlēt citiem. Taču, pēc gandrīz vienprātīga laikabiedru atzinuma, viņš baudīja apkārtējo ļaužu cieņu ar prasmi neaizskart citu uzskatus un nevainojamajām manierēm. Tūlīt pēc atgriešanās Limbažos viņš atrada kopīgu valodu ar dakteri Kesselu un kļuva par viņa faktisko vietnieku Limbažu slimnīcā. Līdz 1929.gadam Eglītis, tāpat kā Kessels, bija savus pakalpojumus Limbažiem iznomājošs privātārsts un tikai 1930.gada 7.martā tika iecelts par pilsētas ārstu, bet 1931.gadā - vietējā aizsargu bataljona ārstu. Kā prasmīgākais pilsētas ķirurgs un terapeits, Eglītis parasti nepieļāva kļūdas, kas bojāja Kessela reputāciju. Savus pietiekami lielos ienākumus viņš, atšķirībā no kolēģa, ieguldīja uzņēmējdarbībā. Drīz pēc atgriešanās Eglīša īpašumā nonāca Mazgribuļu dzirnavas ar vilnas kārstuvi, ko viņš sāka iznomāt. Par nelaimi, nomnieki izrādījās negodīgi ļaudis un, pēc Eglīša draudiem lauzt līgumu, 1927.gada 26.decembrī dzirnavas nodedzināja. Vismaz šādu versiju izvirzīja policija. Turpmāk viņš uzskatīja par labāku veikt dzirnavu pārvaldīšanu paša spēkiem. 1928.gada 18.augustā Eglītis beidza atjaunot Teiču dzirnavas, taču viņa dzīves galvenais darījums bija Jūras ielas galā izvietoto Lielezera dzirnavu un gatera pirkums 1930.gada 13.oktobrī. Lielezera dzirnavas jau vairākus gadus bija būvējis prasmīgais meistars Aleksandrs Dalbiņš, taču viņam un darījumu partneriem izsīka kapitāls. Pēc abpusēji izdevīga darījuma nākamo piecu gadu laikā Eglītis uzcēla blakus dzirnavām dzīvojamo namu un apgādāja savu uzņēmumu ar tvaika mašīnu. Pēc īpašumu vērtības, sākot ar 1930.gadu, Eglītis bija viens no pieciem turīgākajiem vīriem Limbažos un, algojot darbaspēku, ievērojami balstīja pilsētas saimniecību.
Pilsētas galva Eglītis ar darba kolēģiem 20.gs. 30.to gadu beigās
Novada politiskā dzīve 1919. - 1934. gadā Limbažos jūtami atšķīrās no valsts mēroga kaislībām. Vēlēšanām izliktās listes dalījās ''sarkanajā'' un vairākos ''pilsoņu'' sarakstos. Neoficiāli tika uzskatīts, ka lielākā daļa ''pilsoņu'' ir Zemnieku savienības atbalstītāji, pat ja uzstājās no dažādiem sarakstiem. Eglītis tika ievēlēts 1924., 1927. un 1931.gada domē no namsaimnieku saraksta. Visās trīs domēs kolēģi iecēla viņu par domes priekšsēdētāju, jo Eglītis prata vadīt sēdes bez skandāliem un strīdiem. Šāds dekoratīvs amats viņu pilnībā apmierināja un cēla jau tā augsto reputāciju. Eglītim daudz svarīgākas bija rūpes par sievu, kuras tolaik neārstējamais reimatisms no 1928.gada bija padarījis viņu par invalīdi. Kā kluss un pieticīgs cilvēks Eglītis bija nemanāms līdz 1936.gadam, kad politiska kļūda pazudināja pilsētas galvu Kesselu. Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma amatus piešķīra atbilstoši augstākās varas patvaļai, dodot priekšroku ''ulmaniešiem''. Eglītis tāds nebija, taču bija pratis radīt Zemnieku savienības drauga iespaidu un tika iecelts pilsētas galvas amatā. No 1936.gada 19.oktobra līdz 1940.gada 27.jūnijam, kad Eglītis faktiski nolika pilnvaras, lai gan tika atcelts tikai mēnesi vēlāk, viņš vadīja Limbažus cauri ulmaņlaiku noslēgumam. Eglītis bija ideāls Ulmaņa ierēdnis un jau savā pirmajā pasākumā - stacijas ēkas atklāšanā 1936.gada 25.oktobrī, pakāpās malā un atļāva vadīt ceremoniju dzelzceļa amatpersonām. Viņa vājā vieta varas amatu pildot bija pārāk miermīlīgais raksturs, kas neļāva nolikt pie vietas nekauņas, vienalga, vai tie būtu parka apstādījumus aplauzuši puikas, vai prominenču vizītēs pilsētas galvam vienmēr pa priekšu skrienošais policijas priekšnieks. Ļauna zīme, kas ievadīja labo gadu beigas Rūdolfa Eglīša dzīvē, bija strādnieka bojāeja Lielezera dzirnavās 1939.gada novembrī. Drīz pienāca Baigais gads.
Grūtie gadi
Padomju okupācijas varai pret ārstu Eglīti īpašu iebildumu nebija. 1940.gada 5.augustā avīze ''Cīņa'' neuzkrītoši paziņoja par Limbažu pilsētas vecākā un valdes atcelšanu. 16.oktobrī, nacionalizācijas kampaņas ietvaros, uzņēmumu ''Rūdolfa Eglīša labības dzirnavas'' pārņēma valsts un 18.decembrī pārdēvēja to par trestu ''Lielezeres dzirnavas''. Eglītis atsāka pelnīt iztiku kā viens no Limbažu slimnīcas un 1941.gada februārī izveidotās poliklīnikas - ambulances ārstiem. Tā, neuzkrītoši un pieticīgi, viņš sagaidīja kara sākumu. Pagājušajā gadā iznākušajā grāmatā, kur juku jukām izvietoti materiāli un tenkas par varu maiņu Limbažos 1941.gada jūlijā, var atrast daudz ko, tikai ne atbildi uz galveno jautājumu - ko šajā joprojām noslēpumainākajā Limbažu vēstures mēnesī darīja ārsts Rūdolfs Eglītis. Droši zinām vien to, ka viņš atteicās saistīt savu vārdu ar slepkavību orģiju, ko sarīkoja armijas un policijas mundierus apkaunojuši salašņas kopā ar asiņaina āksta lomā nonākušo mācītāju Maču. Cik noprotams, jau jūlija vidū Limbažos iemitinājusies slepkavu banda nacistiem vairs nebija vajadzīga un viņi pavēlēja veikt to pašu, kas tobrīd notika visos vācu okupētās Latvijas pagastos un pilsētās - atjaunot darbā neatkarības gadu pašvaldību vadītājus. Atteikt pavēlei no Rīgas Pašvaldību departamenta, kas tagad kalpoja vāciešiem, Eglītis nevarēja un 1941.gada jūlija beigās vēlreiz uzņēmās Limbažu pilsētas vecākā amatu. Dažu jucekļa un naivu cerību pārpilnu mēnešu laikā, kad vācu Militārpārvaldi lēnām nomainīja Civilpārvalde, Eglītis darīja, ko spēja, lai paglābtu Limbažus no rekvizīcijām un represijām, izrādot vācu kungiem vien tik daudz goda, cik prasīja amats. Pie pirmās iespējas, 1941.gada decembra sākumā, Eglītis nodeva pilsētas vecākā pilnvaras Kārlim Gobam un uzņēmās privātārsta praksi Rīgas ielā 6. 1943.gadā okupācijas režīms atļāva Eglītim pakāpeniski atgūt īpašumā dzirnavas, taču kara apstākļos šis uzņēmums nevarēja dot peļņu. 1944.gada augustā Eglīšu ģimene evakuējās no jau degošās latvju zemes.
Pēdējos kara mēnešus Eglīšu ģimene pavadīja Pelvormas salā, Šlezvigas Ziemeļjūras piekrastes tā saucamajā Sēkļu zemē, kur Eglītis apzinīgi rūpējās par aptuveni tūkstoša vietējo iedzīvotāju veselību. Diemžēl, drēgni mitrais klimats nāca par ļaunu viņa sievas reimatismam. Pēc Vācijas kapitulācijas Eglīšu ģimene vairākus gadus dzīvoja Šlezvigā, Flensburgā, kur Rūdolfs strādāja kā bēgļu ārsts. 1950.gadā Eglīši pārcēlās uz ASV un 1955.gadā ieguva amerikāņu pilsonību. Protams, ASV Eglītim nācās strādāt grūtākajos mediķa profesijas darbos - vispirms par ātrās palīdzības ārstu Ņujorkā, bet no 1952.gada par galveno ārstu tuberkulozes klīnikā Henritonā, Merilendā. Lai saprastu, kāpēc modernais Henritonas hospitālis ar 400 gultām bija tik nevēlams amerikāņu ārstiem, jāņem vērā, ka 1922.gadā to uzcēla ar nolūku ārstēt tikai afroamerikāņus un ''balto'' slimnieku tur parasti nebija. Tikai tāpēc par slimnīcas direktoru bija spējis kļūt latvietis Mačulāns. Henritonā Eglītis nostrādāja līdz 1962.gadam, kad pēc likuma bija spiests doties pensijā. 1958.gada 23.aprīlī ar mīļotās sievas Emīlijas nāvi viņš piedzīvoja mūža lielāko traģēdiju. Pēdējos dzīves gadus Eglītis pavadīja kopā ar meitu un mazbērniem un strādāja privātpraksē Vašingtonas priekšpilsētā Betesdā, kas tobrīd bija viens no ASV medicīnas industrijas centriem. Limbažu pilsētas galva Rūdolfs Eglītis mira 1969.gada 1.februārī. Tagad viņš kopā ar sievu atdusas Limbažu kapos. Pasaulē ir dažādi goda un varas tituli, ko piešķir izciliem ļaudīm. Rūdolfs Eglītis bija Goda Vīrs un kā tāds ir iegājis limbažnieku atmiņā. Augstāku balvu zemes dzīves laikā nopelnīt nevar.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs