Vieta, kur kungi mazgājas
Vecā Lēdurga, kur pirms ierašanās Neibādē pulcējās
dižciltīgākie Vidzemes ļaudis, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Kā iepriekš teikts, pēc raksta par Zvejniekciema vēsturi bijām paredzējuši tikpat kodolīgi apskatīt Neibādes-Saulkrastu izcelsmi un robežu izmaiņas. Taču, gatavojot otru rakstu izrādījās, ka Saulkrastu ļaudis līdz šim skaļi un plaši runājuši tikai par sava apvidus neseno vēsturi, parasti ne agrāk par 1900.gadu, kad namu puduris, kas vēlāk kļuva par Saulkrastu ciemu, jau bija izveidojies un par senāku pagātni izsakās pastāstu un teiksmu vārdiem. Ko lai dara, sniegsim nu mūsu kaimiņiem nelielu zinātniski humanitāro palīdzību, pastāstot, kas patiesībā notika Neibādē-Pēterupē 19.gadsimtā kopš tā saucamās ''Saulkrastu dibināšanas'' brīža. Par jaunākajiem laikiem būs vēl trešais raksts.
Iekš meža bij divi nami
Sākoties 19.gadsimtam, piejūras joslu starp Pabažiem un Skulti dalīja trīs muižas. Piekraste mazliet uz dienvidiem no Aģes upes piederēja Skultes kungam, tikpat kā neapdzīvoto priežu mežu un krastu uz ziemeļiem no Pēterupes pārraudzīja Bīriņu muiža, bet otrpus Pēterupei sākās Pabažu zeme ar Katrīnbādes vasaras muižu dažu kilometru attālumā. Mellinu dzimta, kas ilgus gadus valdīja Bīriņos, nevarēja vai negribēja ko darīt savā smilšainās piekrastes joslā. Pārmaiņas sākās pēc tam, kad 1812. gadā Bīriņus ieguva pēdējā Mellinu mantiniece Anna Auguste, ko pasteidzās apprecēt brašais krievvācu virsnieks Aleksejs Pistolkorss. Fon Pistolkorsam nu bija liels gods, bet dažbrīd pietrūka pie tā vēlamās naudas, un viņš bija spiests apdomāt, kā mēs šodien teiktu, biznesa projektus. Kaimiņš no Lēdurgas fon Reiterns ieteica Pistolkorsam šķietami traku, bet galu galā abu par labu atzītu ideju - izveidot uz Bīriņu zemes jūras krasta par ārstniecisku kūrortu nomaskētu ekskluzīvu Vidzemes muižnieku klubu, kur augstie zemturi katru vasaru varētu sabraukt, lai atpūstos no ''prastās tautas'' un saskaņotu turpmāku rīcību, kā pretoties nīstajai krievu varai un saglabāt Vidzemes milzīgo autonomiju. Neņemos spriest, ko Reiterns un Pistolkorss darīja 1823.gadā, kad it kā tikusi dibināta Neibāde, taču laikabiedri uzskatīja, ka attiecīgā ''bādes anštalte'' sākusi darbu 1824.gada 24.jūlijā.
Atklāšanas brīdī Neibādi veidoja divas ēkas un dažas saimniecības piebūves. Viesi mitinājās Dzīvokļu mājā ar pāris dučiem istabu un pirmajā gadā sacēla varenu skandālu par finiera sienām, kas ļāva dzirdēt katru kaimiņu skaņu, un silta ūdens trūkumu. Rīta kafiju, pusdienas un vakariņas pasniedza Ekonomijā, ko 1828.gadā paplašināja ar deju zāli un sāka saukt par Kūrmāju. Klīrīgākām dāmām un kungiem, kas nevēlējās, lai Vidzemes bruņniecības zieds novēro katru viņu vizīti kādā no blakus dzīvokļiem ierīkotajām ''sirsniņu mājiņām'', par papildus maksu bija pieejamas trīs vai četras zemnieku sētas tuvāk Aģes upei. Projekts ''Neibādes peldētava'', ko ar privātu vēstuļu un sarunu palīdzību pirmos desmit gadus visādi veicināja Lēdurgas kungs fon Reiterns, izrādījās veiksmīgs jau ar otro gadu, taču neienesa cerētos ienākumus kāda pavisam negaidīta efekta dēļ. Lepno latviešu gala Vidzemes rietumdaļas ''baronu'' pulciņš izrādījās tik nekaunīgi iedomīgs, ka dažu gadu laikā pārņēma Neibādes pārvaldi savās brīvprātīgajās rokās. Kāda pavecāka lielmāte ''brāķēja'' pieteikušos viesus, ko tikai pēc tam kā iebraukušus ''Neibādē pie Limbažiem'' reģistrēja Limbažu policija, atvaļināts pulkvedis uzturēja kārtību, dzenājot zemniekus ar baronu sulaiņu rokām un dūrēm, bet trešais muižnieks iekasēja no viesiem kolekti pārtikas un izklaides izdevumiem. Bīriņu kasē nonāca vien 10-15 rubļu sezonas īres maksas par katru dzīvokli. Gados un amatos cienījamākie viesi pavadīja Neibādes 1825 - 1858.gada sešu-septiņu nedēļu sezonas, sēžot pie ''zaļās pļavas'' jeb kāršu galda, spriežot par politiku un paskatoties uz jūras pusi tikai ap ēdienreižu laiku. Tos trīsdesmit gadus šeit melnās čūskas dzirnās ik vasaru tapa Vidzemes vēsture.
Neibādes aizmirstais dibinātājs
Abiem ''foniem'' - Reiternam un Pistolkorsam, bija ticis vēl viens liels gods, kas uzlaboja viņu jau tā labās attiecības Vidzemes augstākajā sabiedrībā. Par nelaimi, Neibādes peldvieta nu bija akmens Bīriņu muižas kaklā, jo tā īsti nesedza izdevumus un lika ik vasaru izpatikt augsto viesu kaprīzēm, bet vairs nebija likvidējama bez skandāla un lielas apvainošanās. Laiku pa laikam peldvietai nācās meklēt jaunu saimniecības pārzini, domāt, kur sadabūt uz vasaru muzikantus no Rīgas un, kā piespiest baronu ģimenes uz laiku pārtikt no produktiem, ko piegādāja apkārtnes zemnieki un zvejnieki. Kad 1847.gada 23.jūnijā pa Jāņu laiku tobrīd no abām nosauktajām ēkām, saimnieka nama un staļļa sastāvošais ''komplekss'', aizdegās un diezgan stipri cieta, Bīriņu kungs, kam nebija izdevies ne piesaistīt Jūrmalas peldvietu uzņēmējus, ne atrast tvaikoni, kas riskētu piebraukt bīstamajiem krasta sēkļiem, sāka meklēt, teiksim tā, negudru cilvēku, kam šīs biznesa šausmas ietirgot. 1848.gada februārī ''bādes vietu Neibāde'', tātad mežu un dažas zemnieku sētas pie Skultes muižas robežas, nopirka kāds majors Fridrihs Augusts fon Vangenheim-Kvālens no Holšteinas, kurš lielāko daļu mūža bija pavadījis krievu cara dienestā. Jau 57 gadus vecs, Vangenheim-Kvālens bija Holšteinas vācietis, vai varbūt dānis, kopš 1813.gada bija kalpojis par armijas mērnieku un ģeogrāfu tolaik mežonīgajās Orenburgas un Penzas guberņās un, atstājis dienestu 1844.gadā apmetās Ārensburgā-Kuresārē, kur apprecējās.
1864.gadā par Bīriņu lielmātes pūra naudu celtā
Pēterupes baznīca, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Augsti izglītotajam majoram no Neibādes lepnās publikas viedokļa piemita kāds milzu netikums - viņš bija ''auslanders'', bez savas muižas un sakariem Vidzemē un, lai arī likumīgs ''fons un bruņinieks'', neierakstīts vietējo dižcilšu sarakstos. Piecpadsmit gadus, ko Vangenheim-Kvālens pavadīja Neibādē, pret viņu izturējās tik augstprātīgi, ka neinformēti viesi uzskatīja majoru par nejauši iebraukušu armijas invalīdu. Būdams par galvas tiesu dižāks vācietis nekā Vidzemes baroni, Vangenheim-Kvālens veltīja atlikušo mūžu dabzinātņu pētniecības atjaunošanai Rīgā un Tērbatā un, tiklīdz beidzās ar šodienas sērgu salīdzināmā 1848.gada holēras epidēmija, sāka pārveidot peldvietu par ciematu. 1849.gada 24.jūlijā, Kūrmājā sarīkotā banketā ar 100 lūgtiem viesiem tika atzīmēta Neibādes pastāvēšanas 25.gadadiena, liekot pamatus vēl divām vasaras dzīvokļu mājām un līdz ar to dibinot kūrorta ciematu. Jau dažu gadu laikā, aristokrātiem klusi niknojoties, trešdaļa Neibādes viesu bija turīgi vācu un krievu ierēdņi un virsnieki un viens no atpūtniekiem saņēma brīvbiļeti kā pludmales ārsts. No 1852.gada līdz gadsimta beigām Neibādes peldvietai vasarās ir pastāvīgs orķestris no astoņiem Rīgas Pilsētas teātra mūziķiem. Kā redzams no preses, tieši Vangenheim-Kvālens laikabiedru acīs bija īstais kūrorta dibinātājs. Ap 1848.gadu kāds bagāts Rīgas tirgonis Neibādes meža malā pie Pēterupes uzceļ sev pirmo no kūrorta villām, bet no 1854.gada ir gatavs vismaz sausā laikā izbraucams ceļš līdz Pabažiem. Taču laiki mainās un vecā lielkungu Neibāde iet bojā 1859.gadā, kad, līdz ar ārzemju ceļojumu ierobežojumu atcelšanu vismaz puse veco ''peldu viesu'' nolemj, ka apskatīt Eiropu ir interesantāk. Par ļaunu nāk arī Krimas karš un angļu kuģu iebrukums Rīgas līcī 1855.gada 4.jūlijā, kā arī neparasti lietainā 1856.gada vasara. Jaunpienācēju sākumā ir maz, jo tie nevēlas klausīties atlikušo Neibādes ''fonu'' rupjības, un līdz 1863.gadam Neibādes ciematu papildina tikai vēl divas - trīs jaunas villas. 1864.gada 10.jūlijā Vangenheim - Kvālens pēkšņi mirst Ārensburgā. Nosaukt viņa vārdā ielu būtu Saulkrastu pienākums.
Vecā baronu godība
Ik vasaru no 1825. līdz aptuveni 1870.gadam Vidzeme pieredzēja Neibādes peldu sezonas atklāšanas rituālu. Dažas dienas pirms noteiktā datuma, kas parasti iekrita kaut kad starp Jāņiem un 1.jūliju (pēc jaunā kalendāra vēl 12 dienas uz priekšu) no Tērbatas izbrauca pirmās vasarnieku karietes un caur Valku nonāca Valmierā, kur bija nolikta sākotnējā pulcēšanās vieta. Pa ceļam pieaugot skaitā, kariešu karavāna devās uz Limbažiem, kur, pirms likumi atļāva iekšzemes ceļošanas brīvību, tika kārtoti policijas dokumenti par pārcelšanos uz Neibādi un iebaudīts kas stiprāks Reinharda viesnīcā. Bija jāapmeklē arī Limbažu pasts, kas saņēma Neibādei adresētās avīzes un vēstules, nododot tās divreiz nedēļā sūtītiem peldvietas ziņnešiem. No Limbažiem augstie kungi brauca uz pēdējo pulcēšanās vietu pie Lēdurgas kroga, kur parasti nonāca pašā siena laika karstumā un bija spiesti iztikt ar sausu maizi. Sekoja pēdējais, visnepatīkamākais dienas garuma brauciens uz Neibādi caur Vidrižiem, izvēloties vai nu Skultes vai Pēterupes ceļus, kur abos rati grima smiltīs līdz asīm. Parasti priekšroku deva Pēterupei, kur no vienlaikus ar Neibādi bija izveidots, kā šodien teiktu, luterāņu garīdznieku atpūtas nams un varēja atvilkt elpu pirms pēdējā četru kilometru posma. Braukt uz Neibādi no Rīgas pa veco Pērnavas ceļu riskēja vien reti drosminieki un ceļa galā viņus uzlūkoja kā Sahāras šķērsotājus. Tādēļ nav jābrīnās, kādēļ daudzi augstie viesi, sākot no 1863.gada, labprātāk devās uz Rīgu un īrēja tvaikoni, pēdējos trīs kilometrus ceļoties krastā ar zvejnieku laivām.
1854.gadā Bīriņus mantoja Augusts Pistolkorss, kurš drīz izvilka mūža lielo lozi. Bīriņu kungu kopā ar muižu un titulu par vīru savai māsasmeitai nopirka impērijas varenākais baņķieris Štiglics, pēc izcelsmes kristīts ebrejs. Par septiņiem vai astoņiem miljoniem rubļu tā lieta bija darīta un Vidzemē neatradās muižnieka, kas riskētu nopelt krievu caru personiskā mantziņa dzimtu. Bīriņos sākās jauni laiki. 1860.gadā tika uzcelts jaunais muižas nams, bet četrus gadus vēlāk bija gatava arī Pēterupes mūra baznīca, ko būvēja par patikšanu augstajiem viesiem un tikai pēc tam latviešu mazvērtīgo dvēseļu glābšanai. Pēc Vangenheim - Kvālena nāves Augusts Pistolkorss atpirka Neibādi no nelaiķa atraitnes un sāka apdomāt tās tālākas attīstības iespējas. Viņam nepaveicās, jo gandrīz vienlaikus Vidzemes bruņniecība par savu naudu bija uzcēlusi Rīgā skaistu namu, kur turpmākos gadus lēma guberņas politiku, bet pēc 1918.gada tur apmetās Tēvzemes simts gudrākās galvas. Īsi pirms 1870.gada Neibāde kā politisks klubs vācu baroniem vairs nebija vajadzīga un nācās sākt domāt par citu viesu pievilināšanu. Par nelaimi, tieši šai laikā plašā apvidū no Ķemeriem līdz Cēsīm sākās atpūtas un ārstniecības vietu ierīkošana dažādas turības ļaudīm. Vienīgais Neibādes muižas panākuma bija villu ciemata izbūves pabalstīšana un ap 1895.gadu priežu mežā bija uzceltas vairāk kā 15 vasaras savrūpmājas, kas piederēja vācu un krievu muižniekiem un Rīgas rūpniekiem. 1886.gadā Neibāde atdalījās no Limbažu pasta iecirkņa un sāka saņemt vēstules un avīzes caur Inčukalnu.
Tā nu, mīļo lasītāj, mēs esam apstājušies interesantā brīdī, kad Pēterupe - Neibāde, pirms tapt latviska, sāka kļūt mazliet krieviska. Mums vēl ir trīs tēmas ko apskatīt - latviešu ienākšana Neibādē, Saulkrasta - Saulkrastes - Saulkrastu taisīšana un ''Saulkrastu Rivjēras'' laiki. No jums atkarīgs, vai runāsim arī par šīm lietām. Beigšu ar norādi augstiem baronu mantiniekiem Saulkrastu pilsētā - atpūtas nams ''Neibāde'' atvērts 1824.gadā, par ciematu to sāka pārveidot pēc 1849.gada dibināšanas banketa, bet vismaz līdz 1886.gadam Neibādi uzskatīja par Limbažu novada nomali. Lustīgu sauļošan.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists