Limbažu bize
Dažām pilsētām vēsture ir devusi vairāk zīmolu, nekā to iedzīvotāji varētu vēlēties. Limbažu liktenis ir bijis skarbāks, jo, pēc dažādu pārpratumu un nevalodu virknes vismaz pāris gadsimta garumā, Vidzemē mūsu pilsētas vārds joprojām tiek saistīts ar zivju tirdzniecību un cita redzama zīmola mums nav. Taču Limbažu vēsture ir sena un bagāta, ar pietiekamu skaitu savdabīgu notikumu, lai vismaz daži kalpotu par aizsākumu jaunu zīmolu idejām.
Viens no tiem ir stāsts par ''pēdējo bizi Eiropā''.
Prūsijas karaļa kaprīze
Pirms 350 gadiem, 17.gadsimta beigās, Eiropas kungu frizūru modē notika divas vērā ņemamas izmaiņas. Vispirms pasaules varenie, bet pēc dažiem gadu desmitiem arī zemāka stāvokļa ļaudis, sāka valkāt parūkas, kuru kopšana un pūderēšana kļuva par nopietnu ikdienas pienākumu. Tai pašā laikā lielāko armiju karavīru vidū ieviesās paradums siet bizē savus pēc toreizējās tradīcijas ļoti garos matus. Ļoti iespējams, ka šie divi modes paradumi nekad netiktu saistīti, ja tikko karaļa godā sevi cēlušajam Prūsijas kūrfirstam Fridriham Vilhelmam I neienāktu prātā viena no viņa ''radošajām'' idejām, ko laikabiedri bieži vien uzskatīja par ļaunprātībām. Laikā starp 1713. un 1718.gadu karalis veica savas armijas uniformas reformu, uzliekot kā virsniekiem tā karavīriem pienākumu pīt matus garā bizē, pārsienot to ar melnu zīda lenti. Svētku un parādes dienās mati bija jāpūderē, lai tie atgādinātu parūku. Tuvāk 1750.gadam šīs tā saucamās ''zaldātu bizes'' (Soldatenzopf) kļuva par Eiropas militāro aprindu modes lietu. Dažādu Vācijas valstu izlases vienību karavīru pēc reglamenta pieprasītais bizes garums tuvojās 60 centimetriem un sniedzās pāri jostas vietai. Īpaši centīgi bizes ieviesa Hesenē un tās grenadieri ar laiku kļuva par karikatūru varoņiem. Kamēr vienkāršo karavīru bizes turējās garas, vācu virsnieki pakāpeniski panāca sev privilēģiju valkāt vien nelielu bizi nedaudz pāri apkaklei un tieši tāda bija baronam Minhauzenam, kad viņš vilka sevi aiz matiem ārā no purva. Lai arī pēc 1750.gada karavīru bizes uz laiku ieviesās angļu, franču, spāņu un krievu armijās, ārpus Vācijas nebija vērojama tik ārkārtēja dzīšanās pēc militārās disciplīnas. Bizes te nēsāja galvenokārt gvardes daļās, jo jebkuram saprātīgam ģenerālim ātri vien kļuva skaidrs, ka likt saviem jau tā mācībās nodzītajiem zaldātiem pīt bizi un audzēt matos miltu pūderi ēdošus kukaiņus ir nepraktiski. Līdz ar parūku izzušanu civilajā modē beidzās arī zaldātu bižu un pūderēto frizūru laiks.
Divi Eiropas frizūru modes celmlauži 18.gadsimta beigās bija dzejnieks Gēte, kurš 1792.gadā atteicās no parūkas un Napoleons, kam 1798.gada Ēģiptes karagājienā iepatikās valkāt īsi apgrieztus matus un 1804.gadā pietika varas, lai atceltu ''vecā režīma'' frizūras franču armijā. 1805.gadā frizūras brīvību saņēma angļu virsnieki, bet vēl divus gadus vēlāk, pēc apkaunojošas sakāves karā, bizes atcēla Prūsijas armijā. Karavīri, kā labi zināms, ir konservatīvi ļaudis, tādēļ daudzās gvardes vienībās pie veco laiku bizes turējās vēl pēc Napoleona karu noslēguma un šo paradumu nācās izskaust piespiedu kārtā. Francijas maršals Lanns iegāja vēsturē kā vienīgais savas zemes karavīrs, kas saglabāja savu bizi pēc 1815.gada aizlieguma. Bizi īpaši iecienījušajā Hesenē to atcēla 1821.gadā un četrus gadus vēlāk Bavārija kā pēdējā Eiropā atteicās no jau par dīvainu uzskatītā 18.gadsimta paraduma. Kas attiecas uz 18.gadsimta Vidzemi un Igauniju, karavīru bizi šeit pazina galvenokārt kā dīvainu apģērba piedevu, kas laiku pa laikam ''greznoja'' krievu armijas zaldātus. Krievijas impērijas armijā prūšu parauga matu sakārtojumu ieviesa pēc 1760.gada un tas izrādījās tik nepiemērots, karā ar turkiem, ka 1786.gadā tika atcelts. 1796.gadā vēl uz pieciem gadiem to uzspieda visa prūsiskā fanātiķis imperators Pāvils I. Kaimiņos, poļu valsts zemēs, karavīra bizi, ko poļi sauca par harcapu (izkropļots haarzopf), uzskatīja par bezjēdzīgu vācu ākstību. Tādējādi, vienīgie avoti, no kuriem vidzemnieki varēja zināt par dienesta ļaužu bizēm, bija Krievijas un pa laikam arī Vācijas armijas karakalpu sniegtās ziņas. No Vācijas pēc 1815.gada atnāca paruna ''nogriezt vecās bizes'' (atteikties no pagātnes), kas Baltijas guberņās tika lietota arī kā jēdziens ''vecās bizes'' (vecmodīgi vai konservatīvi cilvēki). Pēc 1840.gada 18.gadsimta frizūru izsmiešana Vācijā kļuva par iecienītu humora literatūras tematu, jo tas bija viens no nedaudziem, ko neierobežoja tolaik visaptverošā cenzūra.
Eiropas pēdējā bize
1883.gada 10.decembrī avīze ''Rigasche Zeitung'' publicēja kārtējo daļu no anonīma autora atmiņām par savu skaisto jaunību Vidzemē pirms četrdesmit gadiem. Baltijas vācu aristokrātiem 1880.gadi bija drūms un nedrošs laiks ar nepatīkamu pārmaiņu priekšnojautām, kas drīz vien piepildījās līdz ar rusifikācijas kampaņu. Tāpēc baltvāciešu aprindās tieši tolaik uzplauka memuāru literatūras žanrs, apdziedot neseno pagātni, kad līdz ar zilākām debesīm un zaļāku zāli arī latvieši un igauņi zināja savu vietu un cara ierēdņi neaizskāra muižnieku patstāvību. Avīzē publicētajā rakstā tika mēģināts izvērtēt, ar ko vācu kopienas acīs izcēlās katra no vecās Vidzemes pilsētām. Ja neskaita Tērbatu un Valmieru, kur rakstītājs acīmredzot bija dzīvojis, skatījums bija stipri skeptisks, ar uzsvaru uz cilvēku vājībām un trūkumiem. Par Limbažiem šis vācu kungs varēja vien teikt, ka tā bija ''pilsēta Rīgas ēnā'', kur, iebraucot divdesmit gadus vēlāk, nevarēja atrast kaut vienu vērā ņemamu jaunu ēku. 1840.gadu Limbažiem, pēc viņa domām, bija tikai viena ievērības cienīga iezīme - pilsētas viesnīcas īpašnieks R., kurš greznoja savu galvu ar pēdējo karavīra bizi Eiropā. Protams, jāšaubās, vai citviet Eiropā nebija palikuši vismaz daži dīvaiņi ar 18.gadsimta parauga bizē pītiem matiem, taču ir skaidrs, ka rakstītājs savā mūžā nebija dzirdējis par vēl kaut vienu tā laika vāciskās Baltijas iedzīvotāju ar līdzīgu frizūru. Limbažu viesnīcnieks tāds bija vienīgais vismaz Vidzemes guberņā. Raksta autors gan piebilda, ka R. kungs bija spiests atteikties no savas dabisko matu bizes īsi pēc 1840.gada, būdams jau krietnā vecumā, un tā vietā laiku pa laikam valkāja tās aizvietojumu no mākslīgiem matiem. Par iemeslu tam esot bijusi maza cilvēciska traģēdija - vecais vīrs reiz vasarā aizsnaudies pie dabas krūts kaut kur Limbažu apkārtnē un vietējie jaunieši nolēmuši viņu izjokot, slepus nogriežot bizi un ar to sagādājot lielas sirdssāpes.
1886.gadā tobrīd vadošais baltvācu žurnāls ''Baltische Monatschrift'' publicēja atmiņas par Vidzemes ''labāko ļaužu'' 19.gadsimta vidū iecienīto paradumu ik vasaru atpūsties nesen dibinātajā Neibādes kūrortā, mūsdienu Saulkrastos. Atmiņās, kas attiecas aptuveni uz 1850.gadu, stāstīts par kūrorta sezonu ievadošo ceļojumu no Tērbatas uz Valmieru un no turienes caur Limbažiem uz Neibādi, pa ceļam pulcējot peldviesus. Tikai pateicoties šiem memuāriem mēs droši zinām, ka citviet tikai par R. dēvētā bizes īpašnieka uzvārds bija Reinhards un viņa viesnīca tobrīd tika uzskatīta par vienīgo restorānu vai, mūsdienu vārdiem, bāru un kafejnīcu, kur Limbažos iebraukušie augstie kungi uzskatīja par iespējamu iebaudīt kādu glāzīti bez saskarsmes ar ''vienkāršo tautu''. Nekas vairāk tieši par šo Reinharda kungu mums pagaidām nav zināms. Ļoti iespējams, ka tas bija amatnieks Reinhards, kurš 1826.gadā sāka pārbūvēt viņam piederošo namu un, visticamāk, tieši šī nama vietā Kungu jeb Jūras ielā vēlāk atradās Dobina viesnīca. Mēs diemžēl nezinām arī to, vai bizi valkājušais Reinhards bija patiesais viesnīcas īpašnieks, vai tikai viņa radinieks. 19.gadsimtā valdošie paradumi gan liek domāt, ka viesnīcas īpašnieks viņš tomēr bija, jo tikai pašam saimniekam pienācās tiesības izklaidēt pašus cienījamākos viesus. Bizes izrādīšana 1850.gadā, ciktāl varam ticēt memuāristam, jau bija Vidzemē labi zināma tūristu atrakcija, ko varēja skatīt tikai ''solīdi'' ļaudis, iepriekš apmaksājuši dzērienu un uzkodu tēriņu. Tobrīd Reinharda kungs jau bija ļoti vecs, vismaz pēc sava laika priekšstatiem, un tika uzskatīts, ka bize viņam ir atmiņas par dienestu vēl pirms Napoleona kariem, tātad 18.gadsimta beigās. Tā kā Krievijas armijā bizes lietošana, kā jau tika teikts, bija neregulāra un uzspiesta, Reinhards visticamāk bija ieceļojis Limbažos no Prūsijas, vai vismaz krietnu savas jaunības laiku dienējis prūšu vai citas vācu valsts armijā kā algotnis. Bijušie Prūsijas pavalstnieki 19.gadsimta sākumā pa laikam apmetās Limbažos un novadā, it īpaši tad, ja Prūsijā par viņiem interesējās varas iestādes.
Labās
un ļaunās bizes
19.gadsimts prasīja no cilvēkiem dižus darbus lielu ideju vārdā un pieticīgais
stāsts par Reinharda kunga bizi te iederējās tikai kā anekdote. Baltvācu
memuāru literatūrā tā iegāja un palika kā vēl viens pieklājīgā sabiedrībā
stāstāms joks. Taču par Limbažu bizi bija dzirdējuši arī Vidzemes latvieši un
ir pamats domāt, ka ar Cimzes skolotāju semināra starpniecību šis stāsts ap
1860.gadu kļuva zināms arī citu novadu jaunlatviešiem. Slaveno ''Pēterburgas
Avīžu'' otrajā numurā, 1862.gada 14.jūlijā, pirmo reizi latviešu publicistikā
ienāk negatīvais tēls Bizmanis vai vienkārši Bize. Ar šo vārdu rakstošie
latvieši turpmākos pārdesmit gadus apzīmēja aktīvākos cara Aleksandra II
reformu pretiniekus, galvenokārt vāciešus. Kā viegli pārliecināties no
14.jūlija raksta, par Bizmaņa tēla pirmavotu kalpoja ne tikai sava laika vācu
humora literatūra, bet arī vietējā Baltijas pieredze, kas lielā mērā balstījās
uz atgadījumu ar Limbažu bizi. Avīzes māksliniekam jau tolaik bija stipri
aptuvens priekšstats par 18.gadsimta vīriešu bizēm un karikatūrā pie raksta
redzama civilpersona ar karavīra bizi. Nākas paskaidrot, kādēļ jaunlatvieši tā
turējās pie literatūras tēla, kas nebija īsti saprotams pat daļai laikabiedru.
Par iemeslu bija cenzūras noteikumi. Lai arī ''Pēterburgas Avīžu'' iznākšanas
brīdī Nikolaja I laiku ierobežojumi, kas nereti aizliedza rakstīt pat par
vētrām un plūdiem, bija daļēji atcelti, iespēju brīvi apskatīt politiskus
jautājumus bija maz. Blakus laicīgajai, pastāvēja garīgā cenzūra, kas aizliedza
izteikt jebkādus pareizticīgās baznīcas oficiālajam viedoklim pretējus
uzskatus. Par laimi, Pēterburgā bija iespējams darīt to, kas būtu pilnīgi
neiespējams 19.gadsimta vidus Baltijā - smieties par vāciešiem, protams,
neaizskarot vācieti - caru un viņa ''vācu partijas'' galminiekus. Bizmaņu un
''veco bižu'' nosodīšana, ciktāl to atļāva pieklājības likumi, bija
jaunlatviešu gandrīz vienīgā iespēja uzstāties pret baltvāciešu varu latviešu
un igauņu zemēs. Slavenākās satīriskās dzejas šai jomā protams ir rakstījis Auseklis,
taču dalību vāciskuma kritikas lietā ir ņēmis arī Baumaņu Kārlis.
Tas nu ir galvenais, kas būtu sakāms par Limbažu bizi un turpmākie lēmumi ir
novada ļaužu rokās. Jums tagad lemt, vai brašais viesnīcnieks Reinharda kungs
un viņa kopš jaunības saglabātā bize kļūst par vēl vienu Limbažu pilsētas
zīmolu, vai atgriežas vēsturisko anekdošu laukā, blakus pastāstam par Pilsētas
nama pulksteņa ierīkošanas apstākļiem. Kā lasītāji nu ir redzējuši, Reinhards
nekādā veidā nebija bizmanis. Viņa bize bija godīga daļa no kādreizējās,
visticamāk vācu, karavīra uniformas un apliecināja goda vīra uzticību
cienījamiem paradumiem. Cieņa pret tradīcijām, atturēšanās rīkoties mirkļa
iespaidā, visu stabilo un godīgo lietu saglabāšana, ciktāl tās nekļūst par
traucēkli, ir Limbažos gadsimtiem koptas un uzturētas pārliecības pamats. Bize
uz Reinharda kunga galvas bija viena no tām karavīru bizēm, kas kļuva par
izšķirošo spēku Napoleona sakāvē. Izpildījis savu pienākumu jaunībā,
viesnīcnieks Reinhards neuzskatīja par vajadzīgu atteikties no sava mūža labāko
gadu apliecinājuma zīmes tikai tāpēc, ka bija mainījusies mode. 19.gadsimta
vidū Reinharda iebraucamajā vietā pavisam noteikti pabija gandrīz visi ar kaut
ko ievērojamie ceļotāji, ko liktenis bija atvedis uz Limbažiem. Viesnīcnieka
bizes izrādīšana kalpoja par apliecinājumu Vidzemei un visai Baltijai, ka
Limbaži var mainīties līdzi laika prasībām, bet savā dziļākajā būtībā paliks tā
pati vaiga sviedros strādājošā un vecos, labos tikumus uzturošā pilsēta.
Pārlieku steidzīgajiem jau toreiz, 19.gadsimtā, tas likās vecmodīgi, uz savas
zemes stingri stāvošie iebildīs un dēvēs šādu attieksmi par pārmantojamību.
Limbažu bize ir pelnījusi palikt pilsētas vēsturē, kā piemiņa un paraugs
pagātnes tikumu godā turēšanas lietā.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs
A.Komarova foto