Limbaži tai Jāņa Steika gadā
Limbažu vecā slimnīca Dārza ielā ap 1925. gadu
Kā jau pierasts, gada beigās Limbažu muzejs dāvina pilsētai un novadam stāstu par gadsimtu senu pagātni. Šoreiz pienācis laiks runāt par 1923. gadu, kad nepagāja ne dienas, lai limbažnieki neapspriestu, ko tikko pateicis vai pastrādājis luterāņu draudzes gans Jānis Steiks. Tomēr, atskatoties no laiku tāluma, jāsecina, ka pat skaļais savādnieks Steiks izrādījās nespējīgs aizēnot Limbažu ikdienas gaitu daudzveidību un vietējo uzņēmēju un tautas darbinieku šķietami necilos panākumus, kas saturēja kopā pilsētu.
Zeme ir, naudas nav
1923. gada janvārī Limbažu pagastā bija ja ne liela raudāšana, tad vismaz zobu klabēšana. Dažus mēnešus iepriekš pagasts bija apmainījis ceturtdaļu pūrvietas no savulaik Rīgas dāvinātā pagastmājas trīs pūrvietu zemes gabala, nepārbaudot, ka pēc līguma šo zemi drīkst izmantot tikai pašvaldības vajadzībām. Gandrīz pusgadu Rīga draudēja ar sankcijām, līdz beidzot 1. februāra domes sēdē atvēlēja zemi pagasta brīvā lietošanā.
Pāris nedēļu vēlāk, februāra vidū, pārsteigumu piedzīvoja jau Limbaži. Tobrīd pa visu Latviju bija izskanējis dāmu romāna cienīgs stāsts, kā Limbažu novada Rīgas pilsētas muižu inspektors Līcis, uzdodoties par citu cilvēku, bija solījis mīlēt un precēt kādu Rīgas jaunkundzi, bet tālāk par mīlēšanu negāja. Pēc grēcinieka atlaišanas Rīgā nolēma, ka piemērotākais tās Vidzemes muižu uzraugs pagaidām būs Limbažu pilsētas galva advokāts Gastons Prange. Būdams praktisks cilvēks, Prange šo pienākumu uzņēmās, taču turpmāk laiku Limbažu pilsētas lietu kārtošanai spēja atlicināt ar pūlēm. Palaikam viņu aizstāja Jānis Bārda. Bez tam jau vasaras sākumā Prangem pirmo reizi sabiedriskās darbības laikā nācās paciest nelabvēļu lamas par it kā slepus rīkoto muižas pļavu nomas izsoli.
Jau nacionāla mēroga nopēlumu Limbaži izpelnījās 1923. gada 8. aprīlī, kad Rīgā sanāca rentnieku kongress. Pilsmuižas iekļaušana Limbažu pilsētas robežās, kas bija likumsakarīgs jaunā pašvaldību likuma rezultāts un nemainīja muižas piederību, aiz pārpratuma tika uzņemta kā šķērslis rentes māju izpirkšanai. Gada beigās Rīgas un Limbažu novada rentnieku konflikts par izpirkšanas maksas apmēriem samilza jau tiktāl, ka 11. decembrī zemnieku delegācija ieradās pie Saeimas agrārkomisijas priekšsēdētāja Artura Alberinga.
Pēc vienprātīga laikabiedru sprieduma Vidzemes gadatirgi 1923. gadā bija ne mazāk bagātīgi kā pirms kara. Tomēr daudzi tirdzinieki augsto cenu dēļ brauca mājās tukšā. Laukstrādnieku algas palika tikpat augstas kā iepriekš – vismaz 400 latu gadā pirmajam puisim – un pat nedaudz pieauga. Gads izrādījās reti mitrs. Pēdējais sniegputenis izcēlās 24. aprīlī, Jurģu tirgus dienā, jūlija lietavas padarīja ceļus un laukus neizbraucamus un rudens šķīdoņi turējās līdz pat Jaungadam. Limbažu novads, īpaši piejūras zemes, piedzīvoja gada sliktākās ražas Latvijā un sen neredzētu apmēru kartupeļu puvi. Pat to, ko izdevās novākt, bieži bija par dārgu vest pa ceļu, bet dzelzceļš uz Rūjienu vēl atradās pirmā projekta stadijā. Nav brīnums, ka novada zemnieku ēkas arī togad palika neceltas un neatjaunotas. Kamēr Rīgā naivi ļaudis domāja, ka Limbažu filca fabrika turpina nodarbināt 200 cilvēku (kā pirms kara), 1923. gadu šis uzņēmums sagaidīja ar sešiem pagaidu strādniekiem, jo pamata ražošana tikko bija apturēta sakarā ar noieta problēmām. Limbažos vairs nebija jaunu darbavietu, un iedzīvotāju skaits apstājās pie 2500. Strādnieku ienākumi bija tik nedroši, ka togad nosauktie skaitļi pat salīdzinoši netālās pilsētās varēja atšķirties pat divas reizes. Tika uzskatīts, ka par dienas darbu Limbažos var nopelnīt divus un, ja veicas, pat trīs latus. Presē minētā īres maksa par istabu ar ķēķi – pieci lati mēnesī, uzskatāma par stipri neprecīzu, jo 1923. gadā Limbažos pavisam noteikti bija daudz vairāk īrnieku nekā atbilstošu mājokļu. Pilsētas dome darīja, ko varēja, taču togad pieņemtais 47 376 latu budžets bija krietni par mazu un tikko sedza sociālos izdevumus, ieskaitot nabagu pabalsta celšanu no 1,40 uz 2 latiem mēnesī. Ne savas vainas dēļ Limbaži joprojām izskatījās kā pēc kara – ar slikti labotām ielām un vājām petrolejas laternām. Vienīgā laime nelaimē bija zemākā dzīves dārdzība valstī.
Atgriešanās miera laikos
Pēc katra
kara vajadzīgi vairāki gadi, lai tiktu galā ar nodarīto postu. Tikai 1923. gadā
Limbažu ikdiena beidzot atgriezās pie miera laikam piedienīgas kārtības. Par
šīs atjaunošanas simbolisko datumu var uzskatīt 27. jūniju, kad noslēdzās
1917. gadā uz Maskavu izvesto un veiksmīgi atgūto luterāņu un pareizticīgo
baznīcu zvanu uzstādīšana un iesvētīšana. Neatkarības laiks, kad katrai
reliģiskajai konfesijai bija jāprot iztikt bez valsts atbalsta un
mācītājmuižām, piespieda draudzes rūpīgi skaitīt naudu. Runājot par mācītāja
Steika dīvainībām, parasti aizmirst, ka tieši viņam izdevās panākt jaunas
luterāņu draudzes padomes ievēlēšanu 29. martā, ticīgo precīzu reģistrāciju
un to ziedojumu grāmatvedību, kā rezultātā jau 1924. gadā draudzes
ienākumi dubultojās. Pareizticīgo draudze bija ne mazāk veiksmīga pilsētā ļoti
iecienīto bazāru rīkošanā, tikai vienā no tiem – 26. augustā – nopelnot
1032 latus.
Jūras iela ap 1930.gadu. Pa labi Lauvas aptieka
1923. gadā ievērojami uzlabojās limbažnieku pirms tam pieticīgās iespējas saņemt medicīnisko palīdzību. Tikko atgriezies no pieredzes apguves ceļojuma pa Vāciju, ārsts Dāvids Kessels sāka pārveidot necilo Limbažu slimnīcu atbilstoši sava laika medicīnas pamata prasībām. 1923. gada laikā, izmantojot paša ietaupījumus, viņš ierīkoja slimnīcā kalnu saules un elektroterapijas kabinetu un uzstādīja rentgena aparātu. No tā laika Kessels vadīja slimnīcu kā privātuzņēmējs, iekasējot no pilsētas slimokases pacientu maksas. Vairāk nekā gadsimtu Limbažos bija viena pilsētas aptieka, tāpēc nav brīnums, ka tās īpašnieks 1922. gadā ar lielu nepatiku uzņēma ziņu par otras aptiekas koncesijas izsniegšanu farmaceitam Jēkabam Prūsam un gandrīz gadu lika šai lietā juridiskus šķēršļus. Prūsa Lauvas aptieka Jūras ielā, vienā no pazīstamākajiem Limbažu namiem, tika iesvētīta 1923. gada 2. augustā.
Naudas un sadzīves grūtības netraucēja ļaudīm kā visos laikos remdēt bēdas grādīgā dzirā. Gads Limbažos sākās ar iesilušo Ķipēnu muižas strādnieku traku kautiņu un vienu bojāgājušo. Ienesīgākā peļņas diena Limbažu traktierniekiem togad bija 24. aprīlis, kad pēc Jurģu tirgu pēkšņi pārsteigušā sniegputeņa gan pircēji, gan pārdevēji meklēja iespēju sasildīties. Piecu Limbažu krogu solīdā peļņa bija labi zināma pilsētas runasvīriem, tāpēc septembrī dome sāka apspriest iespēju samazināt traktieru skaitu līdz trim (Saviesīgās biedrības bufete sarakstā acīmredzot neietilpa) un paaugstināt kopējo krogu nodokli no 2000 uz 2500 latiem. Krogu īpašnieki savukārt uzstājās ar pretprasību noteikt viņiem ar likumu darba laiku, jo slāpstošā tauta vēlas spirdzināties vai jebkurā dienas un nakts stundā. Dzērāju ne mazāk iecienīta vieta bija valsts degvīna noliktavas bode Tirgus laukuma Limbažu bazārā, lai gan 1923. gada rudenī tika izteiktas sūdzības par tur veikto preces atšķaidīšanu. Blēdības konkurences dēļ vēl nesakārtotās saimniecības apstākļos bija pierasta lieta, un decembrī trīs no cienījamākajiem Limbažu tirgotājiem tika sodīti par kontrabandas preču pārdošanu. Šolomovičs samaksāja pat 580 latu!
Par prieku atturībniekiem gadu iepriekš ierīkotā kopmoderniecība vasarā sāka apgādāt pilsētu ar veselībai drošu augstākā labuma pienu. Vēl viens noderīgs pasākums bija Lauksaimniecības biedrības uzsāktā Pilsmuižas mūra rijas pārveidošana par augļu žāvētavu. 29. aprīlī Cēsīs notika trīsstāvu dzirnavu ēkas, vēlāko Eglīša dzirnavu celtniecības darbi. Daiļo mākslu jomā svarīgākais notikums bija rudenī uzsāktā Saviesīgās biedrības skatuves iekārtu atjaunošana ar 600 latu pabalstu no Kultūras fonda. Atliek vien nosaukt 1923. gada laimīgāko limbažnieku – aprīlī ārsts Rūdolfs Eglītis ieguva Sarkanā Krusta loterijas lielo vinnestu.
Politikas un Steika lietas
1923. gadā radās Limbažu partiju politika. Pirms tam pastāvēja tikai dalījums sarkanajos un pilsoņos, bet tad pilsoņi sāka šķelties daudzās un dažādās partijās, kas viena otru apkaroja bargāk nekā iepriekš komunistus. Abas nacionālās lielpartijas – sociāldemokrāti un zemsavieši –, pārliecinātas par savu spēku un elektorātu, iztika ar pieklājīgi sasauktām un vadītām sapulcēm. Ar viņiem togad Limbažos izmisīgi un skaļi centās konkurēt Kristīgi nacionālā savienība un nule modē nākušais Latvju nacionālais klubs. Kristīgo vietējā līdera lomu no sava priekšgājēja Luda Bērziņa pārņēma Jānis Steiks, un ir iemesls domāt, ka tieši apmātība ar politiku kļuva par viņa pirmo klupšanas akmeni mācītāja amatā. Nacionālais klubs, kas dibināja savu Limbažu nodaļu 2. decembrī ar visu biedrību pārstāvju saietu Tirgus laukumā un ministru prezidenta Meierovica apsveikuma nolasīšanu, bija iesakņojies pilsētā, galvenokārt pateicoties daktera Kessela pūlēm. Kessels, kuram nebija izdevies uz ātru roku kļūt par vietējo zemsaviešu vadoni, no bēdām cerēja izlīdzēties, piekabinoties uzlecošajai Nacionālā kluba zvaigznei. Taču viņa pretenzijas būt galvenajam nacionāli domājošajam Limbažos sadusmoja vietējos aizsargus un patiesos neatkarības cīņu varoņus. Pilnai laimei Kessels pamanījās padzīt no pēc mītiņa notikušās teātra izrādes sociķus, kuri no tā laika gadiem ilgi darīja pasaulei zināmu katru daktera darba un sadzīves kļūdu. Pati to vēl nezinot, 1923. gada 15. aprīlī jaunu vietējo partiju nodibināja Limbažu namsaimnieku biedrība. Būdami ļoti neapmierināti ar nākamā gadā jūlijā pieņemtā Īres likuma projektu, namsaimnieki vienbalsīgi nolēma sākt pret to protestēt. Cīniņu rezultātā turpmākās Limbažu pašvaldību vēlēšanas ieguva stingru Namsaimnieku listi, kas nākamos desmit gadus bija ja ne stiprākais, tad vismaz ietekmīgākais politiskais spēks pilsētā par spīti lielajām partijām.
Gada galvenais notikums noteikti bija Atbrīvošanas karā kritušo pieminekļa atklāšana 1. jūlijā ar visu godātā prezidenta Jāņa Čakstes trešo vizīti Limbažos. Zīmīga šī pasākuma īpatnība bija dažu preses izdevumu atteikšanās pieminēt Steika piedalīšanos iesvētīšanas ceremonijā. Pēc tam, kad 6. aprīlī nākamais Limbažu mācītājs Rīgā bija sarīkojis teātri pie Lielās ģildes ieejas zemsaviešu kongresa atklāšanas brīdī, skraidot apkārt un bļaustoties, ka Ulmanis nelaiž viņu iekšā, galvaspilsētā par šo savādnieku vairs negribēja dzirdēt. Bet limbažnieki tā pa īstam uz Steiku apvainojās vasaras sākumā, kad kļuva skaidrs viņa dzelzceļa finansēšanas un amerikāņu kapitāla ievešanas solījumu nepatiesums. Piecpadsmit Amerikas gadu laikā Jānis Steiks bija pieradis uzskatīt reliģiju par šovu un ticīgos par maksājošiem izrāžu abonētājiem. Būt Dieva kalps ticības vārdā un iztikt ar ziedojumiem viņš nespēja. Limbažnieki būtu piecietuši blēņas, ko Steiks sarunāja sprediķos, taču naudas izprasīšana līdz pat iesvētāmo nodarbināšanai savos laukos un atteikumiem reģistrēt baznīcas ruļļos nemaksātājus jau robežojās ar vājprātu. Tikai atbilstoši izglītotu mācītāju trūkums luterāņu baznīcā bija galvenais iemesls, kādēļ Steika padzīšana no Limbažiem nenotika jau 1923. gadā. Tādējādi 2. decembra dievkalpojumā Nacionālais klubs bija spiests paciest, ka viņu Limbažu nodaļas karogu iesvēta ar izmeklētiem citātiem no Mērnieku laikiem. Dažiem limbažniekiem Steika sprediķi likās labs iemesls izsmieties, tādēļ uz luterāņu baznīcu svētdienās visai kuplā skaitā sāka piestaigāt arī pareizticīgie. 1923. gadā vēlētājiem bija iespēja izteikt savu viedokli 1. septembra tautas nobalsošanā pret dievnamu atsavināšanu un novembrī veiktajā parakstu vākšanā pret kompensācijām muižu īpašniekiem. Rezultāti – 797 balsotāji un 209 paraksti. Noslēgumā piebildīsim, ka par spīti pretrunām dažādo viedokļu piekritēji toreiz vienlīdz cītīgi gaidīja un lasīja gada dižpārdokli – tikko tulkoto Tarzāna romānu sēriju.
Juris Pavlovičs,
Limbažu muzeja vēsturnieks