Limbažu pilsonis Eižens Finks
Jau vairāk kā trīs gadu desmitus latviešu lasītājs tiek aplaimots ar visdažādākā veida gara darbiem, kur galvenais varonis ir pareģotāja godā celtais Eižens Finks. Gandrīz katru reizi, kad iznāk kas jauns minētajā jomā, un tikko tas atkal ir noticis, novadam tiek atgādināts, ka Finks esot dzimis Limbažos un tātad te jābūt vēl neizzinātām liecībām par viņa jaunību. Limbažu muzejs vēlētos beidzot pielikt punktu šai lietā.
Kā dzima leģenda
1921.gada decembrī Latvijā atgriezās Pirmā pasaules kara bēglis Eižens Finks un drīz atsāka strādāt Rīgā kā fotogrāfs. Lieliski protot vismaz piecas no Rīgā runātajām valodām, viņš ļoti drīz atrada papildus peļņas avotu pie ne visai ienesīgā fotogrāfa aroda. Divdesmitajos gados visu lielo karu pārcietušo Eiropas tautu ļaužu prāti bija pastāvīgā nemierā. Cilvēki metās politikas kaislībās, nodevās trakulīgai uzdzīvei un gandrīz tikpat bieži meklēja iespēju ieskatīties aiz citas pasaules plīvura. Izcili nekaunīgi darboņi kā Alisters Kroulijs Anglijā un Ēriks Hanusens Vācijā spēja pārliecināt fanātiskus pielūdzējus, ka ir vareni brīnumdari, kas sazinās ar viņpasauli. Atšķirībā no šiem krāpniekiem, Finks, ticiet vai ne, nekad nebija blēdis, bet tikai pēc pašu gribas atnākušu klientu okultās maģijas pasūtījumu izpildītājs. Noslēpums šeit ir tikai viņa talants dažu gadu laikā radīt tik pievilcīgu ''maģijas tirgotāja'' tēlu, ka klientu pievilināšana nebija nepieciešama. No 1920.gadu vidus viss notika pavisam vienkārši. Pēc klientu lūguma Finks sāka kā garu izsaucējs seansos, pie reizes zīlējot un izskaidrojot sapņus, līdz apjauta, ka ir spējīgs dot lielākajai daļai savas darbnīcas apmeklētāju viņus apmierinošas nākotnes prognozes, lai gan samērā bieži arī kļūdījās. Finks strādāja pēc tās pašas metodes, ko vēlāk Bulgārijā lietoja Vangelina Guščerova - apvienoja atsevišķu ''vīziju'' ziņas ar parastā ceļā gūtu informāciju, bet papildināja to ar gandrīz Šerloka Holmsa līmeņa prasmi ''lasīt'' cilvēku pēc viņa ārējā izskata.
Eižena Finka 1922.gada pase. Attēls: https://naba.lsm.lv/
Ilgus gadus Finks darbojās kā galvenais nākotnes pareģotājs valstī, un, lai gan guva šai darbā labas sekmes, pie bagātības netika. Tad nāca 1938.gada februāris, kad daži politisko sajēgu zaudējuši Ulmaņa līdzgaitnieki Vadonim aiz muguras pieņēma likumu par kārtību un sabiedrisko drošību valstī. Kā rezultāts, pavisam lojāli ļaudis tika saukti tiesas priekšā un riskēja ar līdz trim mēnešiem cietuma, tiekot apsūdzēti pretvalstiskā ''baumu izplatīšanā''. Līdz ar jauna kara sākumu 1939.gada rudenī sodu sāka attiecināt uz jebkādām runām par politiku, pat ja tās neattiecās uz Latviju. Kā zināms, cilvēku kāri uz pļāpāšanu neapturēs pat nāves briesmas un, lai netiktu apsūdzēti baumošanā, apķērīgi ļaudis izdomāja teikt, ka pārstāsta jaunāko Finka pareģojumu, jo par ko tādu pagaidām vēl drīkstēja runāt. Nav šaubu, ka, ja būtu pieejamas mūsdienu uzskaites metodes, Finka publiska pieminēšana tautā 1939.gadā līdzinātos, vai pat apsteigtu Ulmaņa pieminēšanu. Jau pēc 1941.gada tautas atmiņā kā ''Finka lāsts'' sajuka vienkopus trīs dažādi notikumi - Finka privāts pareģojums Emīlijai Benjamiņai par nākotnes briesmām, Finka un Benjamiņas nesaskaņas par publiskas zīlēšanas honorāru viņas rīkotā ballē un skaļa vārdu apmaiņa starp Benjamiņu un kādu Sabiles čigānieti 1939.gada septembrī miljonāres dzimšanas dienas svinībās Valdeķu muižā. Finks bija korektas uzvedības cilvēks un, lai arī varēja saniknoties, nekad nebūtu grāvis savu reputāciju, ķengājot dāmu augstākās sabiedrības saietā.
Kas bija Eižens Finks?
1885.gada 25.jūnijā (pēc vecā stila) dzimušais Eugen Fink 7.jūlijā tika kristīts Limbažu vācu luterāņu draudzē kā acīmredzams vācietis. 1922.gada 25.februārī viņš saņēma Latvijas republikas pilsoņa pasi kā latviešu tautības luterānis. 1958.gada 6.februārī viņš tika apglabāts Rīgas Pokrova kapos kā pareizticīgs čigāns. Viens no nedaudzajiem precīzajiem dokumentiem par Finka biogrāfiju - viņa 1941.gada 6.oktobra nopratināšanas protokols, skaidri parāda, ka Rīgas vācu kopiena un Vācijas sūtniecības darbinieki uzskatīja Finku par etnisku vācieti, kam ir tiesības atgriezties ''fāterlandē''. Vēl jo vairāk, nopratināšanā viņš apgalvoja, ka sarakstījies ar kādu savu radinieku - doktoru Finku Vīnē. 1922.gada pasē viņš dēvējas par Limbažu pilsētas pilsoni, kas faktiski bija krievu termina ''meščaņin'' brīvs tulkojums un nozīmēja tikai apgalvojumu, ka pirms 1915.gada evakuācijas Finks bijis pastāvīgi pierakstīts Limbažu pilsētā. Taču, pretēji agrākajiem dokumentiem, 1941.gada jūnija aresta rīkojumā par viņa dzimšanas vietu norādīts Limbažu pagasts. Turpmākajos čekas dokumentos atkal minēti Limbaži, kas ticamāk noticis vienkāršošanas dēļ sakarā ar Latvijas ģeogrāfijas nezināšanu. Pratināšanas anketā Finks apgalvo, ka viņa tēvs bijis armijas muzikants, citiem vārdiem - dienoša militārpersona, kas tādējādi nevarēja dzīvot Limbažos 1885.gadā, bet māte - algota darba šuvēja. Tas liek jautāt, vai 1885.gada ieraksts Limbažu vācu draudzes grāmatā uzrāda patieso tēva vārdu - Johans Finks, kurš vēlāk tiek dēvēts arī par Jāni. Bez citiem avotiem šis noslēpums diemžēl nav atrisināms.
Mūsu secinājums var nepatikt īpaši kaislīgiem Limbažu patriotiem. Cilvēkam vārdā Eižens Finks, lai kāda arī nebūtu viņa asins etniskā piederība, nebija svarīgi, no kurienes viņš cēlies. Visu mūžu Finku kremta kas cits - aizdomas, ka pasaule uzskata viņu par ārlaulības bērnu bez īsti piedienīgiem vecākiem. Tā dēļ šis neparasti talantīgais cilvēks lika lietā lielāko daļu savu spēju, lai iemācītos uzvesties un darboties kā savējais starp visām Latvijas tautām - čigānus ieskaitot. Vienīgā tauta, kas šādus trikus nepieņēma - ebreji, Finkam bija netīkama tiktāl, ka apkārtējie kļūdaini uzskatīja viņu par antisemītu. Finks mēģināja iejusties un iepatikties daudzos veidos un bēgļu gaitās - arī dažādās zemēs, līdz Rīgā izdarīja mūža lielāko kļūdu. Kā cilvēks ar plašiem sakariem un informāciju Finks izrādījās noderīgs vācu un Vācijas politikas aģentiem, kas visticamāk uzskatīja viņu tikai par rīku Lielajā Spēlē un ziņu nodošanas ''pastkastīti''. Finks varbūt palaikam redzēja nākotni, taču nelasīja domas un uzticējās cilvēkiem, kas 1941.gada pavasarī gandrīz iegrūda viņu nāvē, ja 14 gadus Sibīrijā nošaušanas vietā uzskatām par labāku risinājumu. Limbažiem no šī pasaules pilsoņa dvēseles mokām bija doti ne vairāk kā pirmie pārdesmit Finka mūža gadi, pirms viņa dumpīgais gars aizrāva miesu pasaules iepazīšanas ceļā. Pasaulei Eižens Finks ļaunu nav darījis un Limbažus par dzimšanas vietu nekad nav noliedzis. Tāpat kā Jānis Steiks, viņš ir vēl viens nemierīgais novadnieks, kas atdeva sevi citām pilsētām un nepadomāja ko atstāt dzimtenei. Ja Latvijai Finks vajadzīgs kā pasaku tēls - tā ir latviešu tautas izvēle. Limbažiem viņš paliks atmiņā kā savas laimes meklētājs, kam mazā, strādīgā pilsēta izrādījās par šauru.
Limbažu muzeja vēsturnieks, Juris Pavlovičs