1903. gada lielais ugunsgrēks Limbažos
Jau tuvākajā laikā Limbažu muzejs piedāvās jums pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēstures pirmo daļu, ko varēsiet iegādāties apmeklējot muzeju. Šodien atsaucam limbažnieku atmiņā kādu jau sen aizmirstu notikumu, kam bija milzu nozīme pilsētas vēsturē - pirms 120 gadiem izcēlušos ugunsgrēku, kas gandrīz izpostīja Limbažus.
Klusā pilsētiņa
1903.gadā Limbaži bija tikko kļuvuši par latvisku pilsētu. Pateicoties apkārtnes zemnieku pieplūdumam un vācu kopienas panīkšanai pie pamatnācijas sevi pieskaitīja jau vismaz trīs ceturtdaļas limbažnieku. Iedzīvotāju skaits bija sasniedzis trīs tūkstošus un pilsēta sāka izplesties Jūras, Parka un Rīgas ielas virzienos. Diemžēl, pēc 1892.gada reformas Limbaži bija zaudējuši daļu pilsētas tiesību un domes vietā pilsoņi ar vismaz 100 rubļus vērtu nekustāmo īpašumu tagad vēlēja pilnvaroto sapulci ar vecāko priekšgalā. Spītējot ierobežojumiem, Limbaži turēja godā progresu un divi lielie 1903.gada sākuma jaunumi bija ielu apgaismošanas izmēģinājumi ar tā saucamajām Vašingtonas petrolejas lampām un Limbažu pagasta lēmums sākt celt jaunu skolu vismaz 10000 rubļu vērtībā. Par nelaimi, svešo nelabvēļu runas par gara tumsību pilsētā nebija bez pamata. Pilsētā un pagastā kopumā bija ne vairāk par 120 preses abonentiem, pie tam zinātnes un literatūras žurnāli netika izrakstīti pat labāko aprindu mājās. Vidzemē Limbaži bija ieguvuši stingru pret politiskām lietām vienaldzīgas kopienas reputāciju. Vismaz ārēji pilsētas saimniecībā joprojām valdīja vācieši un vāciski runājoši latvieši. Vācu un latviešu kopienu pretstāve, kas 1882.gadā bija izvērtusies atklātā konfliktā, tagad pastāvēja tikai kā konkurence sabiedrisko pasākumu jomā starp latviešu Saviesīgo biedrību un vācu ''Mussi''. Viss bija mierīgi un pārmaiņas tika gaidītas ne ātrāk par presē solītā dzelzceļa izbūvi.
Taču, kā daudzas reizes iepriekš, Limbažu miera dzīve nonāca pretrunā ar pasaules lielajām vētrām. Krievijas impērijas ekonomika pārdzīvoja krīzi, ko šoreiz juta arī Vidzemē. Ne mazums ļaužu, kas bija neveiksmīgi meklējuši laimi Rīgā, tagad klejoja pa laukiem kā blēži un zagļi. Limbažos, kur bija tikai viens policijas uzraugs un daži kārtībnieki, 1903.gadā varēja sastapt gandrīz visu provinces kriminālo ''profesiju'' ļaudis - kaktu advokātus, naudas un pārtikas viltotājus, vecu zirgu tirgotājus un protams arī pagrabu un pieliekamo apzadzējus. Ārpus pilsētas gandrīz netraucēti darbojās zirgu zagļi - divu nedēļu laikā no 20.maija līdz 5.jūnijam Limbažu tuvākajā apkārtnē nozaga četrus zirgus un uzlauza divas klētis un pagasta labības magazīnu. Noziedzības pieaugums Limbažu novadā bija tik jūtams, ka vecāki ļaudis ar bažām atcerējās 1873. - 1874.gada dedzinātāju paniku. Pagaidām lielāku ugunsgrēku Limbažos nebija jau septiņus gadus un iedzīvotāju paļāvība uz savu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību galdnieku meistara Vilhelma Kēlera vadībā kļuva gandrīz neierobežota. Respekts, ko baudīja Limbažu ugunsdzēsēji, kas joprojām vairākumā bija vietējie vācu amatnieki, kalpoja par pamatu sarukušās vācu kopienas ietekmes saglabāšanai pilsētā. Bez ugunsdzēsēju klātbūtnes neiztika neviens pilsētas pasākums - viņi maršēja parādēs karavīru vietā, izvadīja uz kapiem cienījamus aizgājējus un apmeklēja ''Musses'' balles īpaši šūtās uniformās.
Lielo baiļu nakts
1903.gadā Baznīcas laukuma stūrī, kur tagad redzama elektrobode un labierīcības, atradās jau pieminētā Kēlera nams un darbnīca. 3.septembrī, īsi pēc desmitiem vakarā, tā arī nenoskaidrota iemesla dēļ aizdegās Kēlera šķūnis, kur atradās galdniecības piederumi. Degšana sākās no ielas puses, kur šķūnim bija bieza koka siena, tādēļ uguni pamanīja tikai pusstundu vēlāk. Ceturksni pirms vienpadsmitiem tika sacelta ugunsgrēka trauksme un pār Limbažiem sāka skanēt tam paredzētais Tīla filca fabrikas sirēnas signāls. Degšanas vieta atradās turpat blakus jaunajam 1898.gadā uzceltajam ugunsdzēsēju depo, tādēļ organizēt dzēšanu nebija grūti. Par nelaimi, ugunsdzēsēji aizrāvās ar izpalīdzēšanu savam priekšniekam un, veiksmīgi apturējuši degšanu viņa īpašumā, nepamanīja, ka, stipra austrumu vēja dzīta, uguns un dzirksteles virzās uz Pilsmuižas pusi. Ap pusnakti, kad nelaime likās gandrīz novērsta, pēkšņi uzliesmoja saimniecības ēkas ap Kaljo namu iepretim Pilsmuižai, kur atradās pilsētas pasts, telegrāfs un ''Muses'' biedrība. Divstāvu mūra nams, viens no lepnākajiem Limbažos, bija apjumts ar darvotu papi, kas aizdegās ātrāk, nekā kāds spēja to pamanīt. Degošais jumts vēja iespaidā sāka ''šaut'' lielus ugunīgas papes gabalus. Iestājās ugunsgrēka bīstamākais brīdis - dzirksteļu mākoņi no Kaljo nama, neskarot Pilsmuižu, pārlēca šķērsām pār Burtnieku ielu, aizdedzinot Harraša namu pašreizējās adventistu draudzes vietā un krājkases kantori sētā. Kā par brīnumu, vējš tobrīd norima un jaunu aizdegšanos vairs nebija.
Tik nopietns ugunsgrēks Limbažos nebija piedzīvots jau pusotru gadsimtu, tāpēc nav brīnums, ka naktī no 3. uz 4.septembrī liela daļa limbažnieku, redzot uguns virzīšanos uz Jūras ielas pusi, metās glābt savu mantību, sanesot to Tirgus laukumā. Ugunsdzēsēju biedrības kārtībnieku dienests izrādījās nespējīgs palīdzēt un mantu saiņus nometa uz bruģa juku jukām, kur vismaz dažus no tiem nolaupīja marodieri no vietējo ''garnadžu'' vidus. Liesmas pilnībā apdzēsa jau 4.septembra rītā. Bija līdz pamatiem nodedzis Kaljo pasta nams un vēl trīs koka dzīvojamie nami, kā arī vismaz desmit ''būves'', kuru skaitā bija krājkases kantoris, skārnis un daži lielāki šķūņi. Bez pajumtes palikušos uz laiku izmitināja Pilsmuižā. Nopostīto un nopietni cietušo ēku bija ne mazāk par 20. Laikabiedri novērtēja zaudējumus ar 40 tūkstošiem rubļu jeb vismaz trīs Limbažu gada budžetu apmērā. Par nepatīkamu pārsteigumu kļuva apdrošinātāju nevēlēšanās maksāt prasītās summas, jo Limbažos togad bija izcēlušies vēl vismaz četri par aizdomīgiem uzskatīti ugunsgrēki. Tautai bija vajadzīgi grēkāži un dusmas vērsās pret ugunsdzēsējiem. Patiesības labad jāsaka, ka ''kapitana'' Kēlera komanda patiešām bija izgāzusies kā visvecākā sēta. Bija aizdedzies paša ugunsdzēsēju priekšnieka nams turpat blakus depo, visas pilsētas acu priekšā ugunsdzēsēji izrādījās nespējīgi ievērot disciplīnu un, kā odziņa uz kauna kūkas, nodegot ''Muses'' biedrībai, bija gājis bojā ugunsdzēsēju arhīvs, kā dēļ šodien tik maz zinām par biedrības pirmsākumiem.
Pagājis un aizmirsts
Apstākļu sakritības dēļ ugunsgrēks ātri pagaisa no atmiņas un tikpat kā netika pieminēts sava laika presē. Jau no 1880.gada dažiem sabiedriski aktīviem un anonīmiem limbažniekiem bija ieviesies paradums pa laikam apgādāt Rīgas avīzes ar skandālu tenkām, ja tās nāca par sliktu viņu pretiniekiem. Ap 1902.gadu tenku vietā presei sāka sūtīt to, ko šodien sauc par ''viltus ziņām''. Pēc tam, kad ''Balss'' un ''Rīgas Avīze'' bija pamatīgi ''apdedzinājušās'' ar sirdi plosošu stāstu par Tīla fabrikas pārziņa un viņa sievas nošaušanos, visas vēstules no Limbažiem latviešu avīžu redakcijās uzlūkoja ar aizdomām. Ziņa par Limbažu ugunsgrēku tika publicēta pēc tam, kad to apstiprināja vācu žurnālisti, izmantojot viņu avotus. Bez tam, saspīlētajā politiskajā gaisotnē pirms Piektā Gada, kad Rīgas lielkrievu šovinisti jau gadiem ilgi apkaroja vācbaltiešus, krievu prese izmantoja šo jaunumu kā pierādījumu vācu organizāciju pastāvēšanas bezjēdzībai, kam sekoja lietas turpmāko apstākļu pilnīga noklusēšana vācu avīzēs. Jau nākamajā, 1904.gadā izcēlās krievu - japāņu karš, un vēl gadu vēlāk radās krietni nopietnākas problēmas. 1906.gadā Kaljo nams tika uzcelts no jauna un atkal nodega 1944.gadā, padomju aviācijas uzlidojuma rezultātā. Pasts un telegrāfs tika pārcelti uz Pilsmuižas namu un limbažnieki ar laiku aizmirsa, ka sākumā tas atradies citā ēkā. Galu galā ugunsgrēks izpelnījās tikai īsu pieminēšanu luterāņu draudzes hronikā un jau 1967.gadā, svinot ugunsdzēsēju simtgadi, bija kļuvis par faktu, kas ietilpa vienā teikumā.
Ugunsdzēsēju biedrības vīri pie jaunuzceltā depo
Tikai šodien, atskatoties 120 gadu pagātnē, mēs redzam, ka tas bija viens no pagrieziena punktiem Limbažu vēsturē. Ilgus, garus gadsimtus Limbaži bija vācu pilsēta, kur pa laikam nevarēja atrast pat latviešus, jo svešie kungi ieveda par kalpiem igauņu dzimtcilvēkus. 19.gadsimtā notikušās pārmaiņas beidzot padarīja Limbažus latviskus, taču vācu vara tikai kļuva vājāka, bet saglabājās. 1903.gada ugunsgrēkam pāris nedēļas vēlāk sekoja divi vismaz tikpat svarīgi notikumi - gandrīz vienlaikus mira filca fabrikas īpašnieks Aleksandrs Tīls un Pilsmuižas rentnieks Karls Bindemans. Abi šie visnotaļ cienījamie un Limbažiem daudz devušie vīri bija vietējās vācu kopienas finanšu balsts. Ne vienam ne otram nebija savam tēvam līdzvērtīga mantinieka. Ugunsdzēsēju biedrība pārstāja būt vāciskuma politiskais balsts līdz ar to 23 gadus vadījušā Kēlera apkaunojumu. Vācu ''Muse'' gulēja drupās kopā ar Kaljo namu un, lai gan atsāka darboties tai pašā 1906.gadā, vairs neatguva iepriekšējo spožumu. Tiesa gan, nekas neliecināja, ka Limbažu latvieši, kam līdz ar Baumaņu Kārļa slimību bija iestājies tautiskās domas apsīkums, spēs parādīt sevi kā divdesmit gadus iepriekš. Taču 1903.gada 20.februārī, sešus gadus veltīgi meklējuši atbilstošu kandidātu Limbažu veterināra amatam, Vidzemē valdošie vācu un krievu kungi piekrita dot šo vietu kādam talantīgam un pēc augstiem amatiem kārojošam latviešu zinātniekam vārdā Augusts Kirhenšteins. Izcili enerģisks censonis bija nonācis politiskā tukšumā un neviena netraucēts turpmākos divus gadus centās kļūt par galveno vīru Limbažos, vienlaikus, pats negribot, veicinādams pilsētas latviskumu.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs