Limbaži pirmo Dziesmu svētku gadā
Kopš pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem pagājuši jau 150 gadi. Par lielo dienu un Limbažu novada dalību Vidzemes dziedāšanas tradīciju veidošanā stāsta izstāde “Baumaņu Kārlis un dziedāšanas tradīcijas Limbažu novadā”, kas pašlaik apskatāma Limbažu muzejā. Tāpēc šoreiz jūsu uzmanībai tiek piedāvāts stāsts par Limbažu pilsētas un pagasta ikdienas gaitām pirms pusotra gadsimta. Lasiet un neklausiet stāstiem, ka vecajos Limbažos nekad nekas nenotika.
Attēls: Aleksandrs Tīls (sēžot pie galda) ar savas fabrikas strādnieku kori mūža noslēgumā, LžNM 20041
Debesis un zeme
1873.gadā Vidzemē bija pamanījusies uzrasties globālā sasilšana. Gads sākās ar lietavām, ziema iestājās tikai 9. jeb 22.janvārī pēc mūsu kalendāra un ragavas nebija lietojamas kailsala dēļ. Tikpat melna izrādījās arī jaunā 1874.gada sagaidīšana. Patīkami siltā vasara diemžēl bija mazliet par sausu un graudu ražas izrādījās viduvējas, bet dārzos pat pieticīgas. Pēc 1868. bada gada bija iestājusies īpaši siltu un zemkopībai labvēlīgu gadu virkne. Vienīgais īpaši nepatīkamais izņēmums izrādījās 1872.gada 10.maija viesuļvētra, kas, par laimi Limbažu novadam, ielauzās Latvijā pa Ropažu - Siguldas trasi un kļuva par iemeslu vairākām palīdzības vākšanas kampaņām izpostīto saimniecību zemniekiem. Pateicoties lielajam pieprasījumam Eiropas tirgū, līdz pat 1874.gadam turējās augstas labības un linu cenas, kas, līdz ar labajām ražām, nāca kā svētība tikko pie savām pašu mājām pirmo reizi tikušajiem latviešu zemniekiem un ļāva sākt baudīt tādas kungu mantas kā atsperrati, pilsētas skrodera šūtas drēbes un apgaismes petroleja. 1868.gadā Limbažu novada zemnieki bija pateikušies savam Dievam par nīsto kunga klaušu atcelšanu, uzceļot ap baznīcu akmens sētu. Arī zemnieku kārtas cilvēks, ja vien atcerējās ik gadu reģistrēties savā pagastā, nu varēja izņemt pasi un doties darbā, kur vēlējās. Starp 1867. un 1873.gadu, meklējot pilsētas iztiku, Limbažos bija ienākuši ap 200 Vidzemes latviešu, bet Rīgā tādu laimes meklētāju jau bija tik daudz, ka lielo pagastu skrīveri ik gadu devās kārtot savu ļaužu dokumentus kādā no galvaspilsētas viesnīcām.
Tuvojās noslēgumam jau desmit gadus ilgušie ''mērnieku laiki'', kas patiesībā bija daudz precīzāks un zemniekiem saprotamāks notikums nekā labpaticis sacerēt brāļiem Kaudzītēm, jo par to sīki rakstīja pat gandrīz katrā lauku krogā pieejamais ''Mājas Viesis''. Sešos gados līdz 1873. zemes izpirkuma maksa bija kritusies vidēji par 15 procentiem un pirmie iepircēji no 1864.-1865.gada izrādījās pārmaksājuši, jo steidzoties tikt pie kapitāla, muižnieki nolaida cenas. Pēc būtības, zemes iegāde bija tikai lietas tehniskā puse aiz kuras slēpās neskaitāmas cilvēku traģēdijas. Ne mazums zemnieku gribēja saglabāt mājas par renti, taču šāda iespēja nereti bija liegta. Iepriekš cienīti kungi nonāca naidā ar saviem pagastiem, jo vēlējās iekļaut dažas mājas muižas zemē. Zemes iegūšanā bija veiksminieki un arī saniknoti zaudētāji, kas nebija tikuši pie iecerētajām mājām vai ātri zaudējuši tās, neprotot saimniekot. Pat pareizticīgo baznīca sajuta, ka pārkristīto latviešu uzticība stipri atkarīga no cerībām tikt pie zemes un 1872.gada vasarā Limbažu priesteris Menšikovs sāka izrentēt izraudzītiem draudzes locekļiem gabalus no 315 pūrvietu Umurgkalna pusmuižas. Vienīgi 23 ar pusi arklu lielā Limbažu pilsmuiža stāvēja šajā pārmaiņu jūrā kā klints. Muižu ar 54 zemnieku sētām Rīga izrentēja, saviem spēkiem pārraugot trīs Limbažu krogus, kas, līdz ar cepli, brūzi un dzirnavām, pagaidām deva tai nopietnu peļņu uz vietējās pašvaldības rēķina.
Cepurnieka pilsēta
1873.gadā Limbažos ar jau 1300 iedzīvotājiem joprojām bija spēkā no iepriekšējā gadsimta nākusī kārtība un hierarhija. Pilsētas dižākie ļaudis bija 10-12 ''lielmaņi'' - galveno veikalu īpašnieki un amatnieki, kas pārdeva savu preci Vidzemes mērogā. Limbaži rāti un pilsētas saimniecību pārvaldīja 4 - 5 amatpersonas ar birģermeistaru Karlu Jurgensonu priekšgalā. Protams, daži pilsētā dzīvojošie vai valsts dienestu pildošie dižciltīgie un ierēdņi bija vēl ievērojamāki ļaudis, taču mazturīgās pilsētas lietas tos neinteresēja. Limbažu pamats bija ap 50 amata meistari un izglītotie ''literāti'', kas deva pilsētai tās pamata ienākumus. Ar 1865.gadu, kad viengadīgo apriņķa skolu jeb ''kreisšūli'' pārveidoja par trīsgadīgu iestādi ar četriem skolotājiem, izglītība ierindojās Limbažu cienījamāko amatu skaitā. 1873.gada rudenī, samaksājuši 15 - 20 rubļu mācību maksu, tur sāka apgūt zinības 52 novada pusaugu jaunskungi, galvenokārt vācieši, kam skolas cepurīšu dēļ labpatika uzskatīt sevi par studentiem ar tiesībām dzert alu un publiski smēķēt. Līdz ar otras meiteņu skolas atvēršanu 1873. gadā Limbažos skolojās ap 140 zēnu un 85 meitenes no pilsētas un apkārtējiem pagastiem. Diemžēl, vienlaikus Limbažos bija ap 40 bērnu, kas negāja skolā vispār. Pagātne un tagadne sadzīvoja. No cienījamas dzimtas nākušais Karls Kunters jūnijā sāka pirmo veterinārārsta privātpraksi savu senču mājā Tirgus laukumā. Ziņas no ārpasaules pienāca Limbažos zirga ātrumā, ar pastu, ko uzturēja Vidzemes muižniecība un līdz apsolītā telegrāfa ievilkšanai bija jāgaida vēl divus gadus.
Ap 1815.gadu Limbažos tika atvērta cepuru meistara Tīla darbnīca un triju paaudžu laikā šī dzimta kļuva par turīgāko un ietekmīgāko pilsētā. Lielā mērā to panāca, ''pieradinot'' Vidzemes bruņniecību valkāt tikai Tīlu darbnīcas ražojuma cilindrus pēc jaunākās angļu modes. Darbs bija bīstams un indīgs un ir pamats domāt, ka Tīls vectēvs un tēvs slimoja ar ''trakā cepurnieka'' slimību, saindējušies ar dzīvsudrabu. Iespējams tāpēc Aleksandrs Tīls izvēlējās būt uzņēmējs, nevis amatnieks. Pēc 1860.gada viņš papildina cepuru darbnīcu ar vilnas kārstuvi un sāk tirgoties arī Rīgā. Ienākumi dod varu un no 1869.gada A.Tīls kā rātskunga vietnieks iegūst vajadzīgo ietekmi Limbažu saimnieciskajā dzīvē, lai iemiesotu turpmākos plānus. 1873.gadā viņa darbnīca spēj izpildīt pasūtījumus visā guberņā un vēl nav fabrika tikai tvaika dzinēja trūkuma dēļ. Tīla panākumi tomēr bija īpašs gadījums. Vēl pirms Eiropas ''trekno gadu'' noslēguma Vīnes biržas sabrukumā 1873.gada 9.maijā, Limbažu iepriekšējās desmitgades saimnieciskā aktivitāte, ko uzjundīja ar māju iepirkšanu atbrīvotie zemnieku kapitāli, daļēji apsīka. 1873.gadā vien tika plaši sludināta trīs Limbažu pilsētas namu pārdošana maksātnespējas dēļ. Vietējie uzņēmēji un lauksaimnieki cieta no algu celšanās līdz ar darbaspēka aizplūšanu uz Rīgu un transporta problēmām, kuru dēļ, piemēram, petroleja galvaspilsētā maksāja 15, bet Limbažos 25 kapeikas stopā. Par laimi, Eiropas krīze līdz Vidzemei tā arī neatnāca, taču bija jāsāk mācīties taupīt.
Ļaunais un labais
Mērnieku laiki mainīja vidzemnieku dzīves paradumus un tikumus - ne vienmēr uz labo pusi. Runas par dedzinātājiem Vidzemē sākās jau 1864.gadā un Limbažu novadā tās uzņēma nopietni, sakarā ar Pilsmuižas riju degšanu. Divi bīstami ugunsgrēki ar četriem upuriem notika 1872.gadā, taču tikai sākot ar 1873.gada rudeni ugunsnelaimes kļuva par postu un bailēm visā apvidū no Pierīgas līdz Valkai. Tuvāk jaunā 1874.gada mijai, līdz tam mierīgie Limbaži, kur parasti viss noklusa jau astoņos vakarā, bija pārvērtušies par satrauktu pūzni ar uzbudinātu iedzīvotāju patruļām līdz pat nakts vidum. 1874.gadā Limbaži piedzīvoja deviņus ugunsgrēkus, ieskaitot draudzes skolas nodegšanu 13.februārī un tas kļuva par iemeslu ugunsdzēsēju biedrības apgādei ar jaunākā modeļa sūkņiem un pirmā pagaidu novērošanas torņa celtniecībai. Vainīgos, ja neskaita kādu vietējo zagļu bandu, kam uzvēla visu atbildību, tā arī neatrada. Pēc laupītāju nedarbiem visā novadā 1872.gada vasarā, no zirgu zagļiem zemnieki baidījās ne mazāk, kā no dedzinātājiem un, lai darītu ko lietas labā, Limbažu rāte 1873.gada septembrī izlūdzās Rīgā atļauju turēt katru 20.aprīli pilsētas zirgu tirgu, kur pircējus un pārdevējus varētu uzraudzīt. Pusgadsimtu pirms stāstiem par Kaupēnu, pa Vidzemi klīda runas par zagli Mārci Māsēnu, kurš 1873.gada jūlijā veiksmīgi izbēga no Valkas aresta nama, taču drīz tika noķerts jau Valmieras apriņķī. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai uztraukums norimtu.
1873.gadā latviešu tautas darbinieki mūsu Limbažu apkārtnē maz līdzinājās vientuļajam dīvainim Pietuka Krustiņam. Pirmie Dziesmu svētki bija visas nācijas pasākums, bet pašā Vidzemē ne mazāk nozīmīga 1873.gadā izrādījās latviešu skolotāju sapulce Jaunpiebalgā, kur, pretēji iepriekšējo gadu izdabāšanai vācu kungiem, pieņēma lēmumu par rakstības atbrīvošanu no vāciskiem ''čupu'' burtiem. Svarīgākais 1873.gada datums Limbažu vēsturē ir 28.novembris, kad tika iesvētīts jaunais pagasta jeb, kā toreiz teica, valsts nams. Tas bija patiess lūzuma brīdis Limbažu pārtapšanā par latviešu pilsētu. Šodien to ir grūti saprast, taču uz kārtu hierarhiju balstītajā Krievijas impērijā pilsētā apmeties zemnieks par pilsētnieku likuma priekšā nekļuva. Krietna daļa Limbažos strādājošo latviešu joprojām piederēja pie pagasta un tieši pagasts bija latviskuma uzturētājs līdz Saviesīgās biedrības nodibināšanai desmit gadus vēlāk. 1873.gadā tikai puse Limbažu iedzīvotāju bija latvieši, visi kaut cik cienījami ļaudis uz ielas runāja vāciski un lepnā pagasta nama uzcelšana vietējā latviešu vīru kora dziesmu pavadībā izrādījās cita laikmeta priekšvēstnesis. Svinot jauno, 1874.gadu sava veikala drīzo atvēršanu Šmita namā apdomāja Dāvis Ūders, kurš drīz kļuva par vēl vienu latvieti pilsētas ''lielmaņu'' vidū. Prasmi aizstāvēt tiesības Limbažu latvieši pirms pusotra gadsimta mācījās no ebreju kopienas, kas, par spīti vācu un krievu ierēdņu naidīgumam, tikko bija pratusi nodrošināt sev vietu pilsētā desmit gadu laikā.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs