Mīļais, nesteidzies! Recenzija par Aināra Dimanta akadēmisko monogrāfiju ''Latvijas prese 200 gados''
Nākamajā gadā būs pagājuši divi gadsimti, kopš Vidzemē iznāca pirmā latviešu avīze. Limbažu muzejam ir tas gods un pienākums pieminēt šo vienu no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu pilsētas vēsturē. Tādēļ bijām ļoti priecīgi par grāmatas ''Latvijas prese 200 gados'' iznākšanu, vēloties uzzināt, kāds ir Latvijas zinātnes jaunākais skatījums šai jomā. Iespaids izrādījās neviennozīmīgs. Kā parasti - turpmākā recenzija ataino Limbažu muzeja vēsturnieka personisko viedokli.
Šo rindu autors nav filologs un tādēļ neapskata grāmatas vērtību no valodas zinātnes viedokļa. Taču tieši tāpat Dimanta kungs nav vēsturnieks, tomēr pēc paša atzinuma (286.lpp) rakstījis grāmatu no šāda skatupunkta. Mīļā miera labad paskatīsimies uz šo monogrāfiju pragmatiski neitrāli - kā darba rīku, kāds pašlaik tik ļoti vajadzīgs kā kultūras iestādēm, tā pētošiem ļaudīm ārpus Rīgas.
Grāmatā ir 280 lappuses pamatteksta. No tām ap 30 aizņem ar Latviju nesaistīta žurnālistikas teorija. Stāsts par Latvijas presi sākas ar sacīkšu auto uzrāvienu un jau pēc 20 lappusēm esam pārlēkuši trīs gadsimtus un sasnieguši 1900.gadu. No tām pašām divdesmit krietnu daļu aizņem ar tēmu maz saistītu vēstures pamata faktu pārstāsts, bez kura var viegli iztikt. Nepārzinot pasaules vēsturi, Dimanta kungs pat nepamana, ka viņa 42.lpp tik slavētais 1766.g zviedru preses brīvības likums tika apspiests līdz ar 1772.g. apvērsumu, bet krievu ''brīvās tipogrāfijas'' bija tikai Katrīnas II ākstība. Saprotams, ka izcilajai avīzei ''Rīgas Lapa'' tādā teksta šaurībā vietas neatliek un tās izzušanu 1880.g. piemin ar divām rindiņām, citējot konkurentu viedokli. Netiek pieminēti Vitas Zelčes īpašie nopelni 19.gadsimta avīžniecības izpētē. Tiešām svarīgs jautājums - kad un kā Latvijā mehanizēja tipogrāfijas, nav ne pētīts ne meklēts, jo Dimants citē populārzinātnisku vācu avotu, kas Latviju neapskata.
Vēl 30 lappuses izved mūs no 1900. līdz 1940.gadam. Trīs no tām atdotas tabulām, ko varēja sniegt pielikumā un veselas divas aizņem stilistiski smagnējs skolas teksts par Latvijas dibināšanu. Vēl divas nāk kā šoks jebkuram preses historiogrāfijas pazinējam, jo Dimanta kungs pieskaita presei (uzmanību!) radio, televīziju un pat sabiedrisko telegrāfu. 74.lappuse diemžēl ir šīs grāmatas ''vakars uz ezera'' moments. Kopumā rodas iespaids, ka Pirmajā republikā nopietni ņemamas bija tikai ''Jaunākās Ziņas''. Ulmaņa cenzūras ''tēvs'' Alfreds Bērziņš tiek kaunīgi noklusēts un pati šī tēma izpelnās vien pusotru lappusi. Daudz rakstot par nesaistītām lietām, Dimanta kungs aizmirst secīgi izklāstīt galveno preses vēstures faktoru - politisko un morālo cenzūru, vismaz par laiku līdz 20.gs vidum.
Toties 1940.- 1945.gada notikumi saņem vairāk nekā 20 lappuses, bet un atkal pat trešdaļa te ir skolas grāmatu teksta pārskats. Attiecībā uz laikmeta presi Dimants paļaujas uz Kaspara Zeļļa monogrāfiju par propagandu. Tā kā viņa kolēģis nav minējis, ka 1941.gada 1.jūlijā iznāca nevis ''Brīvā Zeme'', bet lapiņa ar veco titulu un izdevējus tai pašā dienā padzina no tipogrāfijas ''Tēvijas'' komanda, grāmatā divās vietās redzama senāka un kļūdaina versija. Pārsniedzot simto lappusi, Dimanta kunga uzmācīgā vēlēšanās uzskatīt iespiesto tirāžu par vienīgo kritēriju, kas raksturo preses izdevumus, sāk kļūt apnicīga. Kā filologam, viņa pienākums ir vērtēt vārda mākslu, vārdu iespaidu un citas satura nianses, ko pētī viņa zinātne. Tas diemžēl izpaliek, un, piedodiet, rodas aizdomas, ka šeit pētniecības pamatā nereti bijusi bibliogrāfisko rādītāju šķirstīšana.
25 lappuses izklāsta notikumus starp 1945. un 1988. gadu, četras no tām - par radio un televīziju. Šeit steiga grāmatas sagatavošanā kļūst acīm redzama un Dimanta kungs sāk lamāties. Jā, Dimanta kungs, jūsu grāmata ir akadēmiska monogrāfija - varat nemīlēt pagātnes ''varoņus'' kuluāros, bet tik nopietnā izdevumā tirgus laukuma valodas saglabāšana ir redaktores Elīnas Kokarevičas kliedzoša neizdarība! Nekādi netop skaidrs, ar ko žurnāls ''Zvaigzne'' bija sliktāks par ''Atpūtu'', ja iznāca reizi divās nedēļas. Gluži otrādi, augošā tautas izglītotība ļāva aizpildīt ''Zvaigzni'' ar tendenciozu, bet nesalīdzināmi plašāku pasaules ziņu klāstu. Atkal, kautrīgi tiek noklusēts par visiem jaukajiem ļaudīm, kas apspieda latviešu rakstus sīku algas piemaksu dēļ un pēc 1991.gada ... paši zināt.
Beidzot nonākam pie tā, kam grāmata patiesībā rakstīta. 140 lappuses, mazliet vairāk par pusi, veltītas laikam no 1988. līdz 2013. gadam. Kā, ceru, piekritīsiet, nozīmīgākais notikums latviešu avīžniecībā šai laikā bija par valsts naudu uz pārējās preses rēķina steigā veidotā laikraksta ''Diena'' tā saucamā ''privatizācija'', ko Dimanta kungs vēroja kā informēts laikabiedrs. Diemžēl, patiesības vietā redzam memuāros jau tik apnikušos vārdus par standartiem un izaugsmi, kas attiecībā uz šo laikrakstu liek atcerēties teātra anekdoti par čigānu un suflieri.
Tiktāl par grāmatas saturu, taču lasītāju gaida vēl viens pārsteigums - 1431 atsauce, kur krietna daļa ir vienkārši labi noslēptas zemteksta piezīmes, kam būtu obligāti jāatrodas pamattekstā. Noslēdzošais literatūras saraksts izrādās maza odziņa uz šīs cietās tortes.
P.S. Lasītājiem varu vien ieteikt pirms iegādes apzināties, ka grāmata patiesībā lielā mērā veltīta mūsdienām, kas nav kļuvušas par vēsturi vismaz Latvijā. Mēs to izmantosim citu pētījumu trūkuma dēļ, jūs izlemiet paši.
Visu labu vēlot,
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks