Blamāža dēļ Staiceles
Pētot Brežņeva laikus, Limbažu muzejs atrod ne tikai lielus un mazus, bet arī jocīgus notikumus. Jūsu uzmanībai šodien liekam priekšā kādu anekdoti, kas atgadījās ''Baltajā mājā'' tieši pirms 50 gadiem.
Drīz pēc 1917.gada revolūcijas krievu boļševikiem nācās risināt problēmu, ar ko apbalvot īpaši izcēlušos biedrus. Vienu brīdi šādam nolūkam kalpoja pat sarkani krāsotas kavalēristu bikses. Gadu gaitā komunisti kļuva aizvien taupīgāki un, iestājoties Brežņeva laikiem, par parastāko mazo apbalvojumu kļuva krāsainas krītpapīra lapas ar ģērboni vai Ļeņina galvu titulā - tā saucamās goda ''gramotas'' jeb, latviski - goda raksti. Goda raksta piešķiršana kļuva par īpašu rituālu, kas apliecināja, ka apbalvojamā persona strādājusi godīgi un nav pārkāpusi partijas un varas rīkojumus. Tās pašas taupības nolūkā goda rakstus, lai cik smieklīgi tas nebūtu, sāka piešķirt arī iestādēm un uzņēmumiem, galvenokārt, dažādu zīmīgu gadadienu gadījumos.
1972.gada vasarā Limbažu rajona partijas komiteja uzzināja no Staiceles papīrfabrikas direktores Valentīnas Simanovičas, ka fabrikai pienākusi 75. dibināšanas gadadiena. Jau vairākus gadus visā Padomju Savienībā plosījās īsts ''pareizo'' gadadienu trakums un tāpēc šis notikums tika atzīts par pietiekamu iemeslu apbalvošanai ar speciālo goda rakstu. 1972.gada 26.jūlijā Limbažu partijas komitejas biroja sēdē tika nolemts virzīt uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidiju lūgumu par šāda apbalvojuma piešķiršanu. Lūgums tika pamatots ar labajiem rezultātiem, ko fabrika pēdējā laikā uzrādījusi. Viss būtu bijis labi, taču, cik noprotams, Rīgā nolēma vēlreiz precizēt Staiceles fabrikas dibināšanas datumu un....izrādījās, ka tas ir nevis 1897. bet 1898.gads.
Ja lieta negrozītos ap komunisma ideoloģiju, pārpratumu varēja pat izlikties nemanām. Staiceles papīrfabrika tika celta un ierīkota pakāpeniski, samērā ilgā laika posmā un par precīzu tās sākotnes datumu var arī mazliet strīdēties. Bet, atbilstoši toreiz valdošajai marksistiskajai vēstures zinātnei, katras rūpnīcas un lielākas ražotnes oficiālās dibināšanas diena bija svēts brīdis, kad šai vietā sāka pulcēties proletariāts un domāt komunistiskas domas. Ar šādiem datumiem jokot nedrīkstēja. Staiceles fabrikas gadījumā par Vidzemes gubernatora atļauju Staiceles pusmuižas īpašniecei Marijai fon Stālbergai ierīkot fabriku papīra izgatavošanai tika izziņots 1898.gada jūlijā. Aizstāt to ar kādu pagaidu datumu, kad tika sākta celulozes vārīšana vai cits darba process, vairs nevarēja.
Tādēļ 1972.gada 30.augustā nākamais Limbažu partijas komitejas birojs bija spiests atcelt savu iepriekšējo lēmumu un atsaukt goda raksta piešķiršanu. Direktore Simanoviča par savas fabrikas vēstures nezināšanu saņēma stingro partijas brīdinājumu. Par vainīgo pašu kantorī partijas komiteja atzina rūpniecības-transporta nodaļas instruktoru N.Pāži, kam iepriekš bija uzdots sastādīt Rīgā iesniedzamo pieprasījumu. Pāže izpelnījās tikpat stingru brīdinājumu. No lielākiem sodiem vainīgos partijas biedrus paglāba vien tas, ka blamāža nebija izgājusi tautā. Notikušais pārpratums tika paslēpts zem partijas lietu slepenības un tāpēc tiek celts gaismā tikai šodien.
Morāle te ir vienkārša - ja augsti kungi nezin sev padoto zemju vēsturi, nāksies izblamēties. Agri vai vēlu.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs