Limbažu brīnumdzirnas
Brīnumdzirnavas 1795.gada zīmējumā
Perpetuum mobile
Katrs, kas reiz lasījis kā latviešu tā citu tautu pasakas, labi atcerēsies, ka to stāstnieki vienmēr un visur sapņojuši par brīnumrīkiem, kas dara cilvēku darbus, neko neprasot un netērējot. Pirms gadiem 800, tiklīdz Eiropā sāka mēģināt būvēt pirmos mehānismus, viduslaiku inženieriem nāca prātā doma par rīku, kas kustētos bez spēka pielikšanas un varētu kļūt par bezmaksas dzinēju. Dabas likumus toreiz pazina ļoti vāji un pirmo mūžīgo dzinēju jeb, latīniski, perpetuum mobile būvētāji drīzāk vadījās no pašu iztēles, nevis realitātes. Ap 1600. gadu, līdz ar modernās zinātnes pirmsākumiem, beidzot nāca apjausma, ka lieta nav tik vienkārša un labākajā gadījumā var uzbūvēt ietaisi, kas kustēsies ja ne mūžīgi, tad ļoti ilgi, taču nespēs būt dzinējs. Inženieru vietā dažādus ''mūžīgos dzinējus'' sāka piedāvāt, pieklājīgi runājot, tumšas izcelsmes ''entuziasti'' un, ja jau pat mūsdienu cilvēks spēj noticēt krāna ūdens ''uzlādēšanai'' ar skatienu, vēl jo mazāks brīnums, ka par mūžīgo dzinēju atzīta rīka īpašnieks tolaik kļuva slavens plašā apkārtnē. Divi iecienītākie triki bija liela riteņa griešana ar blakus telpā paslēptas piedziņas palīdzību un pastāsti par īpašu, tikai atklājējam zināmu magnētisko vielu. Grūti noticēt, bet sakšu blēdis Ernsts Beslers muļķoja kā skolotus tā kronētus ļaudis no 1712. līdz 1730.gadam un tā arī netika pieķerts. Galu galā, tas bija aizrautīgais 18.gadsimts, kad nekas nelikās neiespējams un ticība apgaismībai un saprātam vairāk kā citos laikos sadzīvoja ar neapzinātu cerību tapt skaisti piekrāptiem.
1775.gada 3.maijā franču Zinātņu Akadēmija pieņēma lēmumu turpmāk atteikties izskatīt jebkādus mūžīgā dzinēja projektus un no 19.gadsimta tas kļuva par zinātnes nerakstītu likumu. Taču cilvēku aizrautību ar likumu neatcelsi un dažādi zili brīnumi tapa likti priekšā pasaulei līdz pat 20.gadsimta vidum. Atgriežoties 18.gadsimtā, krietni tuvāk Vidzemei pusotru gadsimtu tapa turēts cieņā pavisam citāds un, kā toreiz likās, godīgi gatavots mūžīgais dzinējs. 1661.gadā poļu jezuīts Staņislavs Soļskis Varšavā, karaļa klātbūtnē demonstrēja ar ūdeni darbināmu noslēgta cikla mehānismu, kam pamatā bija tā saucamā Arhimēda skrūve. Līdzīgu ierīci 1685.gadā ieteica pirmās tvaika mašīnas izgudrotājs Denī Papēns. Praktiski domājoši ļaudis turpmākos 150 gadus, runājot par mūžīgo dzinēju, ar to saprata nevis kādu mistisku, mūžīgi strādājošu ierīci, bet saimniecībā pielietojamu dzinēju, kas lēti aizstātu darba lopu un cilvēku izmantošanas ievērojamās izmaksas. Svarīgs bija ''mūžīgā dzinēja'' ienesīgums, nevis tā atbilstība kādām zinātnes definīcijām. Jau pieminētā Beslera afēra ar pašgājēju riteni un virkne citu triku, Vidzemi un Kurzemi 1779.gadā apciemojušā itāļu avantūrista Kaliostro fantāzijas ieskaitot, turpināja iedvesmot aizrautīgus ļaudis. Šis garais ievads mums bija vajadzīgs, lai pārceltu skatienu uz Limbažiem laika posmā no 1783. līdz 1793.gadam un pavēstītu par pašu nozīmīgāko atgadījumu šajā notikumiem bagātajā desmitgadē.
Atbrīvotā mazpilsēta
1783.gadā Limbaži beidzot ieguva neatkarīgu pašvaldību - maģistrātu ar birģermeistaru un diviem rātskungiem un veiksmīgi aizstāvēja savu pilsoņu privilēģijas tiesā. Diemžēl, rezultāts bija putna brīvība, jo krietna daļa namu un apkārtnes zeme joprojām bija Rīgas īpašums. Taču tobrīd tas nelikās tik svarīgi, jo Limbažiem beidzot bija izdevies atkopties pēc postošā 1747.gada ugunsgrēka. 1785.gadā pilsētā bija ap 80 ēku un aptuveni 600 iedzīvotāju. Limbažu prestižam nāca par labu tā saucamās Rīgas vietniecības izveidošana 1783. gadā agrākās guberņas vietā. Pateicoties regulāri rīkotajām Rīgas tiesas izbraukuma sēdēm, Limbažos pulcējās dažādās mantiskās prāvās iejaukti ļaudis no plašas Vidzemes apkārtnes līdz pat Valkai un Fellinai (Viljandi) un kā vietējais administratīvais centrs līdz 18.gadsimta beigām Limbaži bija svarīgāki par Valmieru. Juridisko dokumentu vācu valoda dalīja Limbažu iedzīvotājus pilntiesīgos ''birģeros'', brīvajos ''cilvēkos'' un nebrīvajos kalpos, ko apzīmēja ar vārdu ''kerl''. Mūsdienu cilvēkam ir grūti aptvert, ka Baltijā tobrīd pastāvēja nevis eiropeiska ''dzimtbūšana'', bet īsteni krieviska verdzība un šos vergus pirka un pārdeva. Lai arī Vidzeme nekad nenonāca līdz zvērībām, ko vācu kungi pastrādāja Kurzemē, vergu bēgšana tolaik bija parasta lieta arī Limbažu novadā. No meklēšanas sludinājumiem varam spriest, ka visļaunākā dzīve bija Pilsmuižas kalpiem, jo 1765. un 1777.gadā bēgļu gaitās devās pat muižas krodzinieki. Limbažus tobrīd var uzskatīt par vāciski igaunisku pilsētu, jo savus kalpus vācu kungi meklēja tuvāk igauņu robežai. Protams, lai sazinātos ar apkārtnes zemniekiem, visi šie igauņi prata runāt latviski.
Limbaži 1837.gada zīmējumā. Kopš 1793.gada pilsēta tikpat kā nebija mainījusies
Ap 1785.gadu Limbaži piedzīvo pirmos treknos gadus kopš zviedru laikiem. Sākas nopietna tirdzniecība ar nekustāmajiem īpašumiem un sešu - septiņu gadu laikā ne mazāk kā trešdaļa pilsētas privāto gruntsgabalu nomaina saimniekus. Cenas svārstās no 350 rubļiem par pieticīgu ''jaunavas mitekli'' līdz četriem tūkstošiem par namiem ar desmit istabām un zālēm jeb štūbēm un astoņu zirgu stalli. Viens no pircējiem ir krievu tautības tirgonis Daņila Ikrinskis. Iebraucēji no tālām zemēm Limbažu novadā ierodas pietiekami bieži, lai dažus no viņiem par veciem grēkiem meklētu Prūsijas varas iestādes. 1785.gada jūlijā Limbažus ar ārpasauli savieno jauniekārtotais pilsētas pasta kantoris, gadu vēlāk maģistrāts organizē ugunsdzēsēju komandu. Neskatoties uz uzplaukumu, Limbaži aug ļoti lēni un lepnajās Rīgās vācu avīzēs un lielkungu sarakstē joprojām tiek dēvēti par ''štethenu'' jeb mazpilsētiņu. Viena no lepnākajām Limbažu dzimtām - Nici ( Nietz), sākot ar 1780.gadu vismaz septiņus gadus neveiksmīgi mēģina pārdot savu tikko uzcelto namu, jo augstākās kārtas ļaudis, kam tas domāts, neredz iemeslu te apmesties. Limbažu aptiekāram un birģermeistaram Johanam Sprottem 1787.gadā, aizbraucot no Limbažiem, nama pārdošana izdodas tikai uzspiežot to savam pēctecim kā ienesīgās aptiekāra prakses pārņemšanas noteikumu. Pilsētai tie ir kārtējie laikmetu grieži ar jauniem ļaudīm un jaunām lietām, tāpēc ''kunštuks'', ko izstrādā kalēja amata meistars Heine, tiek uzņemts bez īpaša izbrīna.
Mākslīgās ūdensdzirnavas
Kalējs Ādams Heine ( Heyn ) bija cienījams Limbažu birģeris, prasmīgs kalējs un, kā izrādījās, talantīgs mehāniķis. Viņa darbnīca dažādos laikos tiek dēvēta gan par Grobschmied - darbarīku smēdi, gan Hufschmied - pakavu smēdi. Heines gruntsgabals atradās Cēsu ielā, apzīmēts ar 35. kadastra numuru. Bez smēdes viņam piederēja arī zirgu darbinātas dzirnavas, kas kļuva par iemeslu izgudrojumam. Neilgi pirms 1790.gada Heine zaudēja savus dzirnavu zirgus un nolēma jaunus vairs nepirkt. Tā vietā Heine aizņēmās jau minēto poļu jezuīta Soļska ūdens dzinēja ideju vai kādu tās variantu no tolaik populārajiem mehānisko ierīču projektu albumiem un pārbūvēja savu dzirnavu iekārtu tā, lai to varētu darbināt ar ciklisku ūdens kustību. Mūžīgais dzinējs tas protams nebija, jo dzirnavu strādniekam nācās regulāri papildināt ūdens krājumus, taču pēc būtības mehāniskās dzirnavas precīzi atbilda sava laika priekšstatam par maksimāli lētu dzinējspēku. Par nelaimi, Heinem, vai nu taupības vai trūkuma dēļ, nebija pie rokas pietiekami kvalitatīvu materiālu mehānisma izgatavošanai un gala rezultātu drīzāk varētu dēvēt par pilna apmēra modeli. Par mākslīgajām vai sausajām jeb bez tekoša ūdens spēka strādājošajām ūdensdzirnavām nodēvētā ierīce kopumā nostrādāja ļoti īsu laiku, iespējams, tikai dažas dienas. Taču ar to pietika. Nepabeigtā būve ar dzirnavu mehānismu kļuva par ievērojamāko apskates objektu Limbažos un, lai gan tūrisms vēl nebija tā īsti izgudrots, vilināja tuvus un tālus ciemiņus.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks