Iesalušo kartupeļu decembris
Kārlis Goba pirmajā rindā otrais no kreisās
Kā limbažniekiem labi zināms, ne tik sen pilsētā notika zinātniska konference par 1941.gada jūlija atbrīvošanas kaujām un tika izdots atmiņu krājums par šo tēmu. Diemžēl, laika atstatuma un atbilstošu vēstures avotu trūkuma dēļ patiesība par dzīvi Limbažos Otrā pasaules kara laikā joprojām nav ja ne atklāta, tad vismaz sakārtota. Kā zināms, šis pienākums novadā gulstas uz Limbažu muzeja pleciem, tādēļ šodien atskatīsimies uz 80 gadus senu pagātni, kad izšķīrās pat ne valstu un tautu, bet visas pasaules liktenis.
Šalc zaļais mežs
1941.gada 1.septembrī Latvijas teritorijā uz austrumiem no Daugavas tika ieviesta tā saucamā vācu civilpārvalde un nejaušu virsnieku vietā vidzemnieku dzīves gaitas sāka lemt īpaši iecelti okupantu ierēdņi. Bijušie Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķi tika apvienoti vienā apgabalā, kura priekšgalā līdz pat ''vācu laiku'' beigām nostājās izbijis skolmeistars, muižas pārvaldnieks un rēķinvedis Hermanis Hansens, kas savos 43 gados bija paguvis arī sēdēt reihstāgā un vadīt nacistu partiju gleznainajā Huzumas pilsētā. Atšķirībā no amata brāļiem, īpaši salīdzinot ar Zemgali valdījumā saņēmušo nelieti Medemu, Hansens bija godīgs vācu junkurs un sodīja un bendēja tikai stingri pēc Hitlera likumiem. Cik var noprast, Vidzeme viņam atgādināja dzimto Holšteinu, tāpēc Hansens bija noskaņots trekni dzīvot pats un ļaut dzīvot tiem latviešiem, kas precīzi pildīja viņa pavēles. Visai drīz Vidzemes apgabala latviešu amatpersonas noprata, ka lietas var kārtot Valmierā, nebraucot uz Rīgu un vismaz Valkas apriņķis pārstāja pakļauties latviešu Zemes pašpārvaldes iestāžu norādījumiem. Kā zināms, nav labuma bez ļaunuma un ļoti drīz par Hansena labvēlību sajūsminātie latviešu ierēdņi ar šausmām apjauta, ka viņiem būs smagi jāstrādā, lai atņemtu savai tautai visu, kas var noderēt vācu armijai Krievijas plašumos. Tie, kas bija ieguvuši amatus varu maiņas jukās un prata tikai draudēt un slepkavot, nacistiem varēja noderēt vienīgi kā lielgabalu gaļa un pakāpeniski devās frontes virzienā.
Limbaži, kā zināms no vēstures, izceļas Vidzemē ar to, ka pat nedrošos laikos dabū pilsētas galvas krēslā prātīgus cilvēkus. Pie pirmajām ziņām par civilpārvaldes atjaunošanu, jau 1941.gada jūlija beigās Limbažu priekšgalā atkal nostājās ārsts Rūdolfs Eglītis. Viņam bija visas nepieciešamās dotības, lai vadītu pilsētu arī turpmāk, taču nebija vēlēšanās būt iejauktam nacistu nejēdzībās un noziegumos. Pie pirmās iespējas, izmantojot Valmierā uzsākto pašvaldības darbinieku nomaiņas kampaņu 1941.gada novembrī - decembrī, Eglītis atteicās no amata, pamatojot to ar ārsta pienākumiem. 1941.gada 5.decembrī Limbažu pilsētas valde pārvācās uz jaunām telpām Burtnieku ielā 1, pirms diviem gadiem uzceltajā bet neizmantotajā aptiekas namā. Par pilsētas galvu kļuva Kārlis Goba, kurš no 1929.gada uzticami pildīja pilsētas kasiera amatu. Kā korekts birokrāts, kas labi runāja vāciski, viņš pilnībā apmierināja okupācijas varas prasības un tika apstiprināts amatā ceremonijā, uz kuru ieradās pats apgabala komisārs Hansens. Augstie vācu viesi neiebilda, ka latvieši pēc Vācijas himnas atskaņošanas dzied nevis nacistu Horsta Veseļa dziesmu, bet savas tautas lūgšanu. Lieta tāda, ka ar Horstu Veseli, pareizāk viņa vārdā nosaukto klabošo ziņģi, Vidzemē tikko bija gadījies pamatīgs ''fušieris''. Skolu un iestāžu ceremonijās obligāti izpildāmās dziesmas notis daudzviet nebija pieejamas un kāds nedarbis bija palaidis ziņu, ka meldiņš neatšķiras no citas, tautā mīlētās vācu ziņģes ''Šalc zaļais mežs''. Lasītājiem ir visas iespējas salīdzināt jūtūbā abas melodijas un iedomāties, kā jutās vācieši, dzirdot savu otro himnu ar ''zaļā meža'' melodiju. Nesmieties ir grūti.
Mēs jūs atbrīvojām
No pirmās dienas, ienākot latviešu zemē, hitlerieši, ja vien nedraudēja tieši, meloja. Bija daudzi un dažādi meli ar vienu mērķi - iegūt maksimāli daudz militāras nozīmes produktu, lai noslēgtu karu Krievijā, kam, kā domāja pat zinoši ļaudis, bija jābeidzas ar Maskavas ieņemšanu. Limbažu filca fabrika 1941.gada decembrī nodarbināja 71 strādnieku - tikai trešdaļu no miera laika pilnā štata, jo cepuru ražošana bija apturēta un vienīgā produkcija bija tūbas zābaki armijai. Pilnā sparā strādāja arī mazā stērķeļu fabrika. Cēsu ielā 10 ik dienu bija atvērts Cēsu alus darītavas miežu iepirkšanas punkts. Kara saimniecībā strādājošajiem bija garantēts darbs, zemniekiem bija visas iespējas ātri nodot produktus uzpircējiem, taču - kā strādājošie tā tirgojošie pretī saņēma tikpat kā nekam nederīgus ''ostmarku'' papīrīšus. Pēc Latvijas iekarošanas gandrīz visi rūpniecības preču krājumi nonāca vācu iestāžu rokās un tika konfiscēti vai lēti izpārdoti vērmahta karavīriem un ierēdņiem, izmantojot apgrozībā saglabājušos padomju rubļus. Apķērīgi ļaudis līdz vasaras beigām pavadīja katru brīvu brīdi stāvot rindās, kamēr atvērtajos veikalos vēl bija preces. 1941.gada augustā tika ieviesta rūpniecības preču sadale un ar rudens sākumu arī pārtikas kartiņas. Par nelaimi, mums ir pieejamas galvenokārt atmiņas, ko rakstījuši turīgi limbažnieki, kam tolaik bija labi papildus ienākumi un ir maz zināms par postu, kāds jau oktobrī piemeklēja pilsētas bezdarbniekus. Šodien nav pieņemts runāt, ka ne mazāk kā desmitā daļa iedzīvotāju ''vācu laikā'' bija neuzticamo skaitā un, ja nekopa savu zemes gabalu, nevarēja cerēt gūt pietiekamu iztiku.
No 12.oktobra Latvijā iestājās jau trešā īpaši bargā ziema. Pat pēc oficiālajām ziņām, Vidzemes laukos nepaguva novākt piektdaļu dārzeņu ražas un 5% kartupeļu. Kartupeļi, kā likās, bija cietuši mazāk, taču turpmāko mēnešu aukstuma viļņi izsaldēja daudzas stirpas. Astoņi Limbažiem tuvākie pagasti tikko bija apvienoti agronomiskajā rajonā, ko pārraudzīja Valmieras apriņķa ''kreislandvirts'' Bērs. Pēc atsevišķām sapulcēm pagastos, 14.decembrī Limbažu Saviesīgajā biedrībā tika sasaukta rajona lauksaimniecības darbinieku kopsapulce, kur augstais vācu vagars teica nesakarīgu runu par zemnieku pienākumu palielināt lauku platību un lopu skaitu, turpmāk vismaz desmitdaļu lauku apsējot ar kartupeļiem. Vāciešiem, kas jau zināja par Maskavas uzbrukuma izgāšanos, bija vajadzīgs viss, ko var izmantot armijas devās un vācu zaldāts daždien apēda pat kilogramu kartupeļu. Nelaimīga ļaužu izdzinēja lomā nonāca Limbažu rajona agronoms Voldemārs Ķīsis, kam tagad vajadzēja uzraudzīt no Valmieras nākošo rīkojumu pildīšanu. Prasot visu, vācieši pretī nesolīja neko, pat ne pielikumu zemajām cūkgaļas iepirkuma cenām. Kā palielināt ražas laikā, kad krietns skaits kalpu un transportlīdzekļu zaudēts 1941.gada vasaras evakuācijā, netika skaidrots. 12 atlikušos traktorus, kam nebija degvielas, solīja apgādāt ar malkas gāzģeneratoru iekārtām. Dzirdot tādas runas, zemnieki uzskatīja par labāku pa kluso sūtīt gaļu un sviestu uz Valmieru vai Rīgu, kur vācu kareivji labprāt mainīja pārtiku pret armijas mantām. Turpmākajos mēnešos vācu iestādes Valmierā cīnījās par ''fāterlandes'' uzvaru, visiem spēkiem apkarojot šo plaukstošo melno tirgu.
Divsimt grami piparkūku
Sākot ar septembri visi okupētās Latvijas iedzīvotāji ieguva savu ''vācu laika'' svarīgāko dokumentu - apgādes grāmatiņu. Lauksaimnieciskā ražošanā nenodarbinātie saņēma tiesības turpmāk iegādāties precīzi normētu pārtikas devu, zemniekiem izsniedza tikai cukuru. Kā visos lielos birokrātiskos pasākumos, arī kartiņu izsniegšanā neiztika bez jucekļa un krietns skaits Vidzemes lauku iedzīvotāju, kas pelnīja iztiku ar amatu un zemi neapstrādāja, pārtikas devas nesaņēma. Bez 700 gramiem cukura mēnesī, sākot ar oktobri parastās devas saņēmējam ik nedēļu pienācās 3, 3 kilogrami maizes, 350 grami gaļas un 200 grami sviesta, ko bija jāpērk noteiktā pierakstīšanās vietas veikalā. Limbažos atkārtojās 1939.gada septembra situācija, kad ieguvēji izrādījās labāko veikalu turīgie ''kundes''. Pārējie riskēja saņemt savu devu zemākas kvalitātes produktos. Līdz decembrim maizes nedēļas devu samazināja līdz 2250 gramiem, bet solītā putraimu un siera izsniegšana tā arī netika sagaidīta. Limbažu novada ļaudis pēkšņi izrādījās dalīti vairākumā, kas paši audzēja pārtiku vai saņēma papildus produktus no radiem un nelaimīgā mazākumā, kam visa pārtika bija jāpērk par vienalga cik augstām cenām. Citos apstākļos limbažnieki būtu metušies zvejot zivis, taču ne tikai ezeri, bet arī Svētupe vēlākais no novembra bija pasludināti par zvejas lieguma zonu un piekļūt ūdeņiem varēja tikai ar tā saucamā ezeru sarga J. Pokkera rakstisku atļauju. Par spīti tam, Limbažos nekrita izmisumā un no 9.decembra uzsāktos ceļojošos uzturlīdzekļu taupības kursus, kur mācīja, kā izlikties gatavojam ēdienu no pārtikas atkritumiem, sākotnēji apmeklēja tikai 13 mājsaimnieces.
1941.gada beigas Limbažos bija drūmas, gan dzīves pieticības, gan aizvien jaunu pasaules kara ziņu dēļ. Atbilstoši Hitlera ''ģeniālajai'' idejai. ka valstij nav jāpalīdz pilsoņiem, ja tie var izlīdzēties paši, novembrī Limbažos sāka darbu organizācijas Tautas Palīdzība Limbažu nodaļa Mārtiņa Franča vadībā. Tās darbs turpmākajos gados būtu visnotaļ uzteicams, ja vien liela daļa savākto līdzekļu netiktu atdota okupantiem. Jau pirmajos 1941.gada decembra labdarības pasākumos noskaidrojās nepatīkamā patiesība, ka apgādājot 70 trūcīgus bērnus ar malku un pārtiku un vēl 50 ar drēbēm un apaviem, dāvanu pietika ne visiem. It visur Latvijā, ļaudis, kas cerēja, ka tā tuvina kara beigas un ziedoja siltu apģērbu vācu armijai, tobrīd vēl nesaprata, cik ļoti tiek piekrāpti, jo vērtīgākās mantas izlaupīja vietējo garnizonu virsnieki un vācu ierēdņi. Limbažu pagasts tikai decembrī vien dāvināja 122 pārus ziemas zeķu un 76 pārus cimdu. 21.decembrī notika trīs Ziemassvētku eglīšu sarīkojumi skolniekiem un nespējniekiem, amatpersonu un policistu ģimenes svinēja 23.decembrī. Viena no nejaukākajām hitleriešu liekulībām bija 200 gramu piparkūku un 100 gramu konfekšu izsniegšana bērniem sarīkojumu laikā. Tā saucamā dāvana patiesībā bija pavisam oficiāla svētku pārtikas deva, ko bērni varēja saņemt tikai, ja ieradās kādā no atļautajiem eglīšu sarīkojumiem. 26.decembrī, Otrajos ziemassvētkos, Saviesīgajā biedrībā pulcējās arī daļa no pie augstiem galdiem nepiekļuvušās tautas un visi uz brīdi uzlaboja omu, noskatoties biedrības teātra uzvestos ''Trīnes grēkus''. Smiekli ļāva aizmirst, ka kaimiņos Latgalē tikko ieviests pavisam mūsdienīgs ''lokdauns'' sakarā ar nāvējoši bīstamā izsitumu tīfa epidēmiju. Nepatīkamiem pārsteigumiem bagātais 1942.gads jau bija pie durvīm.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks