Kā Limbažos sākās miera laiki
Saviesīgā biedrība pirms 100 gadiem
Daudz un dažādi rakstīts par to,
kā Latvijas neatkarība tika izcīnīta. Krietni mazāk un bieži vien gandrīz nekas
nav teikts par pirmajiem soļiem stabilas valsts iekārtas un saimniecības
izveidošanā. Tāpēc šodien mēs runāsim par Limbažu novada simts gadus senu
pagātni, kad beidzot norima brīvības cīņas, karotāji atgriezās mājās, iestājās
miers un kārtība un katram atkal bija brīvība meklēt savu dzīves taku. Ar
1921.gadu aizsākās tas īsais, bet slavenais Latvijas vēstures posms, ko tauta
paturēja atmiņā kā ''miera laikus''.
Vecās pasaules drupas
Tieši tai brīdī, kad iestājās drošs miers, ne mazums ļaužu jau bija pārstājuši uz to cerēt. 1920.gadu Limbažos noslēdza sociāldemokrāta Andreja Veckalna sasaukts mītiņš, kur pazīstamais Rīgas politiķis aicināja tautu vajadzības gadījumā nepakļauties varas iestāžu rīkojumiem, par ko vēlāk tika saukts likuma priekšā. Dienu pirms 1921.gada 26.janvāra, kad Latvija gatavojās izdzirdēt no Eiropas vadošajām valstīm par savas neatkarības atzīšanu, Limbažu pamatskola informēja pilsētas skolu valdi, ka atzīmēs šo notikumu ar mācību atcelšanu, ko valde novērtēja kā nelikumīgu streiku. Pilsētas domē joprojām bija sociāldemokrātu vairākums - astoņi pret septiņiem, un Limbaži pagaidām saglabāja drīzāk aiz pārpratuma iegūtu ''sarkanās'' pilsētas reputāciju. Taču politika 1921.gada sākumā bija kļuvusi mazsvarīga saimniecisku darījumu priekšā. Martā sašutušie limbažnieki noskatījās, kā novada ezerus no Rīgas nomājušie Pabažu zvejnieki plēsonīgi izķer visu, ko spēj tajos atrast, gūstot desmitkārtīgu peļņu. Tikpat sparīgs darbs eksporta koku ciršanā notika galvaspilsētai piederošajos novada mežos, tāpēc Limbažos ja ne ar prieku, tad vismaz bez skumjām uzņēma naktī uz 11.maiju notikušo ugunsgrēku mežniecības kokzāģētavā, kas izjauca Rīgas plānus un noslēdzās ar pamatīgu skandālu un atbildīgo amatpersonu neveiksmīgu meklēšanu. Taču arī šie jaunumi nobālēja lielās agrārās reformas priekšā un visi novada zemnieki 1921.gadā caurām dienām domāja, kā gūt labumu no tikko aizsāktās muižu dalīšanas un rentes māju pārreģistrēšanas, vai vismaz apsprieda zemes mērīšanas jaunumus pasaules konfliktu un Rīgas politikas vietā.
Ludis Bērziņš ar ģimeni Limbažos, 1920.g.
Limbažu vājā vieta neatkarības pirmajos gados bija līdz sabrukumam novestais ceļu tīkls. Apriņķa iestādes Valmierā godīgi atzina, ka ceļš starp abām pilsētām ir neizbraucams gandrīz visu gadu, kas nopietni apgrūtināja pārvaldes darbu. Ja limbažnieks gribēja doties uz Valmieru, viņš līga vezumu uz Ozolu staciju un šāds brauciens toreiz maksāja 400 rubļu jeb sestdaļu laba strādnieka algas, bet ceļojums līdz Rīgai un atpakaļ izmaksāja jau tuvu pie diviem tūkstošiem. Tādēļ nav jābrīnās, ka Limbažos ļaudis izrādījās kūtri pavēļu pildītāji un nodokļu maksātāji, tiklīdz rīkojumus vairs nedeva kara kungi, bet pašu vēlēta dome. Dzīvokļu nodoklis - pilsētas svarīgākais ienākumu avots, 1920.gadā lielā mērā palika neiekasēts. Beidzot, 1921.gada februārī, domei apnika piesaukt patriotismu un tā sūtīja darbā parādu piedzinējus policijas apsardzībā. Tik dusmīgs pasākums sakrita ar strauju īres maksu celšanos, jo vēl pirms gada patukšie Limbaži nu bija piebāzti līdz pēdējai apdzīvojamo telpu iespējai. Pirms mazāk turīgie pilsētnieki paguva atjēgties, apkurināmas istabas mēneša īre izauga no 25 līdz 60 rubļiem mēnesī un tas, ka Rīgā prasīja vismaz trīsreiz vairāk, bija vājš mierinājums. Ja varam ticēt oficiālajai statistikai, strādnieka alga Limbažos 1921.gada vasarā - 2500 rubļu, bija tikai nedaudz zemāka kā Rīgā, taču, jāšaubās, ka, ārpus nedaudzām ražotnēm un valsts rūpaliem, daudzviet maksāja tik labi. Lielāko daļu 1921.gada pārtikas cenas Latvijā spekulantu dēļ stipri atšķīrās pat tuvos novados un martā noteikts preču grozs maksāja no 112 rubļiem Krāslavā līdz 65 rubļiem Alūksnē, 93 rubļiem Rīgā un 85 rubļiem Limbažos. No marta līdz pavasara beigām pamata pārtika Vidzemē kļuva vēl par 17 procentiem dārgāka.
Remonta darbi
Kā viens no pirmajiem miera laiku bilžu žurnāliem, Rīgā bija pasācis iznākt humoristisks izdevums ar nosaukumu ''Svari'', kas pulcēja izcilus latviešu māksliniekus, taču rakstisku joku ziņā atgādināja smakojošu notekcauruli. No 1921.gada pavasara ''Svaru'' līdzstrādnieki sāka pa laikam ķengāt Limbažus feļetonos, kam nebija absolūti nekāda sakara ar patiesību, taču, trūkstot citām ziņām, mūsu novada reputācija Rīgā uz laiku sašķobījās. Limbažos tobrīd nevienam nebija laika domāt par godu pasaules priekšā, jo pilsētas saimniecība bija dzīvojusi bez uzraudzības veselus sešus gadus. 1920.gada decembrī Saviesīgās biedrības kopsapulcē tika izteikts lūgums pēc ziedojumiem ēkas remonta darbu noslēgumam un gandrīz nekavējoties izdevās savākt 50 tūkstošus rubļu. Līdz vasarai ēkas iekštelpu pārbūve bija pabeigta un 19.jūnijā ar pašu spēkiem uzvestām ''Skroderdienām'' Saviesīgā biedrība atkal ieņēma pienākošos vietu kā Limbažu sabiedriskās un kultūras dzīves centrs. Tikpat sparīgi darbojās pilsētas pareizticīgo draudze, kas pēc sākotnējā jucekļa, kad nepietika naudas pat lietvedības papīram, atrada līdzekļus jaunam jumtam un aplupušo sienu krāsošanai. Pēc veiksmīgas Baumaņu Kārļa kapa pieminekļa uzstādīšanas Limbažu patriotiskās aprindas uzsāka līdzekļu vākšanu brīvības cīnītāju piemiņas vietai. Dažādās organizācijas un biedrības - tikai 1921.gadā vien citu starpā Limbaži ieguva biškopju, mednieku un tirgotāju biedrības - par drošāko līdzekli sevis reprezentācijai un labdarības veicināšanai uzskatīja bazārus un no šī brīža līdz neatkarības izskaņai tie kļuva par svarīgāko Limbažu saviesīgās dzīves izpausmi. Pilsētas inteliģences un pedagogu aprindas, atrodoties pārmērīga politisku ideju iespaidā, atstāja kultūras dzīves vadību Limbažu lietišķo ļaužu rokās.
Svarīgākā pazīme, ka Limbaži atgūstas no karu un revolūciju sekām, bija darba atsākšana beļģu uzņēmējiem piederošajā filca fabrikā. Jau 1921.gada pavasarī fabrikas ražojumus sāka pārdot Rīgā, izvēloties par veikala vietu kādu dzīvokli. Šis necilais etaps bija noiets līdz 1921.gada septembrim, kad fabrikas akciju sabiedrību iekļāva Finanšu ministrijas oficiālajā sarakstā. Turpmāk filca fabrikas veiksmes un neveiksmes atkal kalpoja par precīzu rādītāju visas Limbažu pilsētas saimnieciskajai pašsajūtai. Bija vajadzīgs laiks, lai Vidzemes lauki atjēgtos no kariem un ārkārtas nodevām, tāpēc 1921.gadā Limbažos notika tikai divi lielāki gadatirgi, kas uzskatāmi parādīja, cik strauji uzlabojas Latvijas tautsaimniecības aina. Labrenča tirgus 10.augustā bija krietni patukšs, nebija ieradušies pat zvejnieki ar vasaras beigu reņģēm. Par dažiem desmitiem tirgū piedāvāto kumeļu un ķēvīšu izvērsās dzīva kaulēšanās, maksājot stipri augstas cenas. Gandrīz divus mēnešus limbažnieki un krietna daļa novada baidījās, ka laiki kļūs tikai vēl sliktāki, taču 7.oktobra gada noslēguma tirgū viss mainījās. Pēc aculiecinieku atzinuma, šoreiz Limbažos tirgojās gandrīz tikpat sparīgi, kā pirms kara un tik bagātīgs preču pievedums nebija redzēts jau septiņus gadus. Cenas kritās un zemnieki, kas bija iegādājušies zirgus iepriekšējā tirgu, sūkstījās par savu pārsteidzību. Limbažos atkal iebrauca tās pašas vezumu rindas, kas pirms kara - zvejnieki ar Skultes reņģēm un klejojošie lubu grāmatu tirgotāji ar amatnieku izstrādājumu kravām pa vidu. 1921.gada 7.oktobris uzskatāms par Limbažu normālās saimnieciskās dzīves atsākšanas sākumpunktu. Novads tagad spēja apgādāt ar pārtiku pat savus trūcīgākos iedzīvotājus un, sākoties rudenim, Limbažus pameta amerikāņu labdarības fonda ierīkotā zupas virtuve, kas vairāk kā gadu bija barojusi nabadzīgo limbažnieku bērnus. Taču jaunas darba vietas nākotne nesolīja un vairāki simti pārsteidzīgu bēgļu, kas 1921.gadā apmetās Limbažos bez radu un draugu atbalsta, jau tagad varēja sākt domāt par pārcelšanos.
Novada politikas pirmsākumi
Ar 1921.gadu jaunās valsts varas atribūtu ieviešana Limbažos noslēdzās. Lai arī ceļu stāvokļa dēļ limbažnieki pagaidām bija reti viesi dažādos galvaspilsētas pasākumos, pasts un telefons darbojās labi. Par jauno Latvijas policiju Limbažos bija daudz ko teikt, jo novada kārtībnieku komandēšana bija uzticēta bijušajam Rūjienas skolas pārzinim un krietna daļa policijas dienesta komandu aiz vecu laiku paraduma pirmajos gados tika dota krieviski. Bija vajadzīgs laiks, lai pierastu pie policistiem gorodovoju vietā. Valstiskuma sakārtošanu pabeidza ar Limbažu dzimtsarakstu nodaļas atvēršanu 1.jūlijā, valsts veterinārā dienesta ieviešanu, kas nāca īstā laikā, jo tieši Limbažu apkārtnē bija gadījies tā gada galvenais cūku rozes uzliesmojums un, lai cik nepatriotiski tas nebūtu, monopola degvīna vairumtirdzniecības noliktavas ierīkošanu, jo arī brīvā Latvija nevarēja iztikt bez krogu akcīzēm. Gandrīz visu gadu Limbažos pamanījās nodzīvot neliekoties ne zinis par Rīgas partiju strīdiem. Mierīgo gaisotni iztraucēja vien sociāldemokrātu Pirmā maija mītiņš, kas drīzāk liecināja par kreiso kustību apsīkumu novadā un aizvien dzīvākas baumas par pedagoga un mācītāja Luda Bērziņa pārcelšanos uz Rīgu, lai pieņemtu izglītības ministra amatu. Par nelaimi, baumas nebija bez pamata, jo Rīgas politikas dižvīri, pusotra gada laikā paguvuši sasmērēties tieši tādos pašos skandālos, kādus prese dara mums zināmus šodien, ļoti gribēja redzēt sev blakus īstus goda vīrus pašu apgrēcības piesegšanai. Ludis Bērziņš pameta Limbažus nākamajā, 1922.gadā, un izšķirošais iemesls te bija ne tik daudz radošie plāni, kuru piepildīšanu vajadzēja meklēt Rīgā, bet gan nopietnas finansu problēmas luterāņu draudzē mācītāja muižas konfiskācijas dēļ.
Pēc postošā rudens, kad vienas nedēļas laikā Limbažu novads piedzīvoja lietavas, baložu olas lieluma krusu, pērkonu un slapju sniegu, kas sapostīja kulšanai sagatavoto labību un neļāva lokomobīlēm izbraukt pa dubļainajiem ceļiem, pienāca decembris un pilsētas domes vēlēšanu diena. 1919.gadā limbažnieki bija drīzāk iecēluši, nevis ievēlējuši darbaspējīgu 15 locekļu domi, kas dalījās astoņu ''sarkano'' jeb sociāldemokrātu un to sabiedroto un septiņu ''pilsoņu'' frakcijās. 1921.gada 4.decembrī notika jau īstas, pilnvērtīgas pašvaldību vēlēšanas, kas ieviesa Limbažos līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam pastāvējušu politiskās dzīves kārtību. Vēlēšanās piedalījās 82 procenti balsstiesīgo pilsētnieku. Sociāldemokrāti, nesaņēmuši citu kreiso organizāciju atbalstu, ieguva 763 balsis un 7 vietas domē, pārstājot būt vairākuma frakcija. 347 balsis un 3 vietas saņēma vietējo labējo kandidātu liste. 194 balsis ieguva Limbažu namsaimnieki, bet 163 balsis pilsētas amatnieku liste, abas saņemot pa divām vietām domē. Par pārsteigumu izrādījās minoritāšu, bet patiesībā vietējo vāciešu listes panākumi ar 108 balsīm un vienu vietu. Tāpat kā agrāko gadu vēlēšanās, par vāciešiem balsoja arī vairāki desmiti Limbažu latviešu. Dienu iepriekš, 3.decembrī, notika zemes ierīcības komitejas pārvēlēšana Limbažu pagastā. No 1000 reģistrētajiem vēlētājiem atnāca tikai 173. Vecajā komitejā no pieciem locekļiem četri bija ''kreisie'' jeb sociāldemokrāti un piektais pārstāvēja Zemnieku savienību. Tagad komiteju veidoja divi zemnieku, viens rentnieku listes un divi sociāldemokrātu pārstāvji. Kļuva skaidrs - no lielajām nacionālajām partijām Limbažos un tuvākajos pagastos atbalsta vienīgi sociāldemokrātus, bet Zemnieku savienības spēks ir krietni vājāks kā netālajā Valmierā vai Cēsīs un par daudzām modes partijām Limbažu pusē negrib pat dzirdēt. Ar to pirmais miera laiku gads noslēdzās un par šo vēlēšanu sekām novada dzīvē stāstīsim, rakstot par nākamo simtgadi vienu rudeni vēlāk.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks