Pasaules plašajos ceļos 1905 - 1918
Latviešu tauta ieguva neatkarību, jo divi nelaimīgi, bērnībā sakropļoti cilvēki - Krievijas imperators Nikolajs II un Vācijas imperators Vilhelms II, visu savu mūžu tā arī nespēja apjēgt, kas ir vara un valsts galvas pienākumi. Viņu dzīve ir pierādījums, ka pat efektīvākā monarhija ir sliktāka par visvārgāko demokrātiju, jo patvaldnieka kaprīzes spēj sagraut jebkurus pavalstnieku sasniegumus. Vilhelms II mūsu vēsturē ir svarīgs galvenokārt ar to, ka viņa neloģiskā agresivitāte bija noteicošais Pirmā pasaules kara izcelšanās iemesls. Nikolajs II, kura varā latvieši atradās 22 gadus, vēl šodien ir vēstures mīkla. Viņa vērtējums, atkarībā no Krievijas vēsturnieku politiskajām simpātijām, svārstās no mūka - askēta līdz slepkavīga maniaka tēlam, taču viens, Latvijas liktenim svarīgākais, kopsaucējs šai viedokļu jūrā ir atzinums, ka par angļu džentelmeni audzinātais vācietis Nikolauss Holšteins-Hotorps bija politikai nepiemērots cilvēks bez sava viedokļa un vienmēr izrādījās atkarīgs no uzticības personu padomiem. Līdz ar atteikumu uzturēt Pēterburgas galma dzīvi, ap ko jau 250 gadus grozījās Krievijas iekšpolitika un noslēgšanos angļu sīkpilsoņa stilā veidotā privātā pasaulītē kopā ar viņu pakļāvušo, bet acīmredzami garīgi neveselo sievu, Nikolajs II izdarīja visu no sevis atkarīgo, lai pazudinātu ģimeni un ietu bojā pats. Viņa muļķība deva neatkarību un pirmās brīvības cerības vismaz pārdesmit tautām - ja Nikolaja II vietā būtu spēcīgāks valdnieks, latvieši varbūt būtu lielā mērā pārkrievoti un Rīga kļūtu par 2 - 3 miljonu nelatvisku lielpilsētu. Toreiz, 19. - 20.gadsimtā, latviešiem paveicās. Vairākas reizes. 1905.gadā pretrunas starp mērenajiem un radikālajiem latviešiem pēkšņi kļuva redzamas uz nekad vairs nepieredzētas pilsoniskās vardarbības fona. Latviešu tautai nav par ko atvainoties par muižu dedzināšanu, kā to šodien prasa daži mūsu vāciskie un amerikāniskie ''kārkli''. Citas tautas, īpaši Āzijā un Āfrikā, par šādiem nodarījumiem vainotas netiek un, ja ņemam piemēru, 1952.gada ēģiptiešu revolūcijas laikā nodedzināto angļu koloniālo ēku vietā eiropieši par daudziem miljardiem dāvināja Ēģiptei jaunus būvprojektus. Kaitīgs ieradums Piektā gada piemiņas lietā drīzāk ir dažādu kaupēnu apdziedāšana. Nelietis ir nelietis vienmēr un visur un tas, ka negaidīti liels skaits tautiešu toreiz izrādījās augstākā līmeņa starptautiski teroristi, kas brīvajā laikā runāja blēņas par revolūciju, nedara latviešiem vairāk goda, kā masu slepkavību teorētiķa Mārtiņa Lāča-Sudraba piederība pie mūsu tautas. Latvijas neatkarību pasludināja un iedibināja nevis karotāji, bet praktiski domājoši ļaudis, kas vēlējās redzēt savā dzimtenē cik vien maz vardarbības iespējams. Latvieši, kas domāja citādi, tobrīd klejoja kādas kaimiņu zemes plašumos un nākamajos 20 gados krietnā skaitā saņēma tur, ko bija sējuši. Par pasauli nu ir pateikts un varam palūkoties uz tās ceļu krustojumu Limbažos.
1905.gada pirmā puse Limbažos noritēja krietni mierīgāk kā Rīgā. Lielajā piektdienā pilsētā iesoļoja kājnieku rota, taču jūtamas sekas no tā necēlās. Limbažniekus drīzāk interesēja jūnijā rīkotā lauksaimniecības izstāde un skandāls Saviesīgajā biedrībā. Gadskārtējās pilnsapulces un pārvēlēšanu laikā veterinārārsts Augusts Kirhenšteins izlēma gāzt no 1888.gada priekšsēdētāja amatu ieņēmušo Eduardu Kaupiņu un ieņemt šo vietu pats. Kad viņam tas neizdevās, Kirhenšteins turpmākajos mēnešos dažos saietos raksturoja Kaupiņu ar vārdiem, ko pēdējais uzņēma kā neslavu. Abpusēja vārdu apmaiņa ar prasību izslēgt Kirhenšteinu no biedrības aprima tikai gada beigās, kad šādi strīdi zaudēja jēgu. Dzīve Limbažos bija mierīga līdz oktobrim, kad jauniesaucamo nemieros pie tirgus laukuma tika nošauts Jēkabs Līdaks, ko izvadīja viens no lielākajiem tautas gājieniem Limbažu vēsturē. Sekoja valsts iestāžu bēgšana uz Valmieru un līdz 27.decembrim, kad pilsētā ienāca soda ekspedīcijas kazaki, limbažnieki pārvaldīja sevi pašu spēkiem. Otrs Piektā gada upuris bija 1906.gada janvārī Limbažos nošautais skolotājs Arturs Bahmanis un, par laimi, tie bija vienīgie politiskie asinsdarbi pilsētā. Pēc lielajiem nemieriem iestājās tautas pagurums. Saviesīgā dzīve pilsētā jūtami apsīka, pievēršoties piezemētākām lietām. No 1907.gada Baltijas guberņās sākās visu laiku izcilākie ''treknie gadi''. Limbažus tie skāra ar zināmu nokavēšanos, jo lai gan progress mūsu pilsētai nebija svešs - 1907.gadā sāka darbu ultramoderna starppilsētu telefona līnija ar Rīgu, bet 1909.gadā uz Vidzemes galvaspilsētu varēja aizbraukt ar pasažieru automobīli - nebija ne labu šoseju ne dzelzceļa, kas ļautu nogādāt novada ražojumus lielajos tirgos. Pirmais dzelzceļa projekts no Rīgas uz Rūjienu caur Limbažiem tapa 1914.gadā un to pārtrauca karš. Bez labiem ceļiem Limbaži neizbēgami atpalika no citām Vidzemes pilsētām un, lai arī pilsētas statusu nekad nezaudēja, pēc 1892.gada likuma baudīja tikai liela miesta pašvaldības tiesības, ievēlot nevis domniekus, bet 16 pilnvarniekus. Balss tiesības bija dotas tikai vismaz 100 rubļu vērta nekustāmā īpašuma turētājiem un 1910.gadā Limbažos tādi bija reģistrēti tikai 76, bet 1914.gadā, pēc aktīvas celtniecības posma, mazāk par simtu, jo, jāatgādina, Limbažu pilsētu tobrīd veidoja tikai 200 ēku, neskaitot palīgbūves. 1910.gadā Cēsu nekustāmajiem īpašumiem bija 1,5 miljonu rubļu kopvērtība, Valmierā 930 tūkstošu, bet Limbažos tikai 280 tūkstošu, kas stipri iespaidoja nodokļu apmērus. Limbažu pašvaldību īsi pirms 1914.gada regulāri kritizēja presē par slinkumu un nolaisto saimniecību, bet jājautā - ko ievērojamu varēja pasākt ar budžetu, kas bija gandrīz par ceturtdaļu mazāks kā Ludzai. Liels nopelns bija jau pilsētas uzturēšana labā kārtībā un etniskā saskaņa starp latviešu un vācu kopienām, ko nelabvēļi aiz nezināšanas dēvēja par nodevību.
1913. - pēdējā veco ''cara'' laiku miera gadā, Limbažu pilsētas dzīve grozījās ap filca fabriku un regulārajiem mazajiem un lielajiem tirgiem, kas baroja veikalniekus un amatniekus. Pašu avīzes ''Auseklis'' slejās ievietotajos sludinājumos bija redzams, ka vienkāršu amatnieku vietā Limbažos tagad darbojas plaša profila meistaru darbnīcas, kas spēj veikt gandrīz visus zemniekiem vajadzīgos pasūtījuma un remonta darbus, bet veikalnieki varēja piegādāt no Rīgas pat tvaika lokomobīli. Jau 1908.gadā pilsētas krājaizdevu sabiedrības rīcībā bija 1,5 miljonu rubļu kapitāli. Daudzas ģimenes kļuva turīgas un atzīmēja to ar jaunām ēkām, taču vienlaikus pieauga mazturīgo skaits. Par iemeslu tam bija vismaz 23 Limbažos ierīkotās dzertuves un stipro dzērienu tirgotavas, kur labprāt atstāja naudu kā fabrikas strādnieki tā uz tirgu braukušie zemnieki. Tāpēc nav brīnums, ka 1909.gadā izveidotā pretalkohola biedrība tika labi pabalstīta, bet 1914.gada maijā pilsētas padome, ko bija pārpludinājušas pilsoņu sūdzības par dzērāju huligānismu, nolēma rudenī ierobežot dzertuvju darba laiku. Taču tad 1914.gada vasarā sākās karš, ko Limbažu latviešu kopiena sākotnēji uzņēma ar prieku, kā iespēju atņemt baltvāciešiem to atlikušās privilēģijas. Pilsētā izvietojās armijas lazaretes un iedzīvotāju skaits 1915.gadā bēgļu pieplūduma dēļ tuvojās pieciem tūkstošiem, salīdzinot ar aptuveni 3000 1905.gadā. Kā klusa aizmugures pilsēta Limbaži nodzīvoja līdz 1917.gadam un ražošanas apsīkumu sākotnēji labi aizstāja armijas pasūtījumi un maksas šķūtis. Mierīgi tika sagaidīta Krievijas 1917.gada februāra revolūcija, Pagaidu valdība Pēterburgā un vecās administrācijas aizstāšana ar neskaidrām pagaidu padomēm, kas pakļāvās pirmajam latviešu reģionālajam varas orgānam vēsturē - Iskolatam jeb kreiso strādnieku un kareivju izpildkomitejai. Pa vidu politikas pārmaiņām novads piedzīvoja drausmīgu katastrofu. 1917.gada 23. - 24.augustā, atkāpjoties no Rīgas, krievu armijas Sibīrijas divīzija, Rīgas garnizona daļas un tos pavadošs aizmugures klaidoņu bars pārstaigāja Limbažu novadu, izlaupot muižas, pamestas iestādes un dažus veikalus. Ziņas par tobrīd notikušajām slepkavībām un izvarošanām pagaidām nav apkopotas. Citu starpā cieta Saviesīgā biedrība un Limbažu Pilsmuiža un mācītājmuiža. Līdz 1918.gada 7.februārim, kad Limbažos iesoļoja vācu karaspēks, efektīvu varas orgānu pilsētā nebija un pilsoņu aprindas centās izlikties pēc iespējas nemanāmas. Vācu komandantūra Limbažos ieviesa likumības šķietamību, taču nespēja uzlabot brūkošo saimniecisko stāvokli. Pēc vācu ienākšanas Vidzemi pārpludināja darbu zaudējuši Rīgas bēgļi, kas bija gatavi strādāt par vēderu. Izmantojot trīs un četrkāršu degvīna, ķīmiskā saldinātāja saharīna un dažu citu produktu cenu starpību Rīgā un Limbažos, 1918.gadā radās plaukstošs ''melnais tirgus'' apgādājot Limbažus par spīti vācu uzliktajam ceļošanas aizliegumam. Lielākais nopelns Limbažu sabiedriskās dzīves atjaunošanā, sagatavojot novadu neatkarības pieņemšanai, pieder pedagogam un mācītājam Ludim Bērziņam, kurš 1918.gada ieradās Limbažos no Tērbatas un atjaunoja ģimnāzijas un luterāņu draudzes darbu. Jaundibinātā latviešu valsts 1918.gadā nepaguva pārņemt kontroli pār Limbažiem, kur sākotnēji bija stipri aptuvens priekšstats par Rīgas notikumiem. 1918.gada 9.decembrī Limbažus pameta vācu karaspēks, bet jau 23.decembrī pilsētā ienāca Maskavas valdībai uzticīgi sarkangvardi. 1919.gads, kad Limbažu novads kļuva par vienu no trim neatkarības saimniecību balstošajiem novadiem blakus Valmierai un Cēsīm, vēl bija priekšā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks