Limbažu novads - neatkarības stūrakmens. Divas strāvas 1885 - 1904
Šoreiz apskatām vienu no vismazāk
pētītajiem Latvijas vēstures periodiem. Ievērojama vēsturnieka, kas būtu
izvērtējis divdesmit gadu notikumus pirms Piektā gada, pagaidām nav bijis un,
visticamāk, nebūs. Pat nopietnākie darbi par tēmu skata šo laiku populārzinātniski,
pārstāstot statistiku un memuārus. Tāpēc, lai piedod lasītājs, ja tikpat
kodolīgi par pārkrievošanas un Jaunās Strāvas laiku runāsim arī mēs. Jāsāk ar
to, ka Krievijas impērijā no 1762.gada valdījusī vācu Holšteinas dinastija
nekad nebija spējusi dot tronim kaut vienu garīgi stabilu un ar prāta kaitēm
neapgrūtinātu valdnieku. Lai cik neticami tas nebūtu, šis ir galvenais iemesls,
kāpēc ieguvām neatkarību jau 1918.gadā. 1881.gadā pēc sava tēva bojāejas par
Krievijas caru kronētais Aleksandrs III bija ne īpaši gudrs, bet ļoti kašķīgs
cilvēks, kas cīnījās ar nespēju saprast apkārtējo pasauli, izdzerot vismaz
puslitru konjaka dienā. Ar viņa valdīšanu reālo varu Krievijā pārņēma
oligarhija, ko veidoja Holšteinas dzimtas lielkņazi un viņiem pietuvināti
augstākie krievu tautības aristokrāti. Būdami politiski nejēgas, šie ļaudis
darbojās, pilnīgi ignorējot iedzīvotāju vairākuma intereses, līdz 1917.gadā
nonāca vēstures mēslainē. Latviešiem un igauņiem kārtējie jaunie laiki sākās
1885.gadā, kad par triju Baltijas guberņu - Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas
gubernatoriem pēkšņi tika iecelti ar vietējām baltvācu aprindām nesaistīti
ļaudis. Gandrīz vienlaikus Pēterburga lauza neseno līgumu ar vācu luterāņiem un
atjaunoja pareizticības kā Baltijas vienīgās privileģētās reliģijas statusu.
Līdz 1905.gadam, kad impērijā beidzot ieviesa ticības brīvību, turpinājās no
pareizticības izstājušos latviešu piespiedu atgriešana. Tas bija tikai ievads.
Sākot ar 1887.gadu krievu valoda kļuva par Baltijas skolu vienīgo apmācības
valodu no pirmās klases, līdz ar to pāreju Izglītības ministrijas pakļautībā,
pie tam Pēterburgas izglītības ierēdņi izrādījās tik akli šovinisti, ka
aizliedza mācīt runāt krieviski ar vietējo valodu palīdzību. Dažu turpmāko gadu
laikā vēl pēc zviedru laika kārtības veidotā Vidzemes tiesu un policijas
sistēma, ieskaitot ceļa stabu uzrakstu un apdzīvoto vietu nosaukumu izrunas
nomaiņu, no vāciskas kļuva krieviska atbilstoši impērijas likumiem. Izglītots
speciālists vai apmācīts amata meistars, kas kādā Vidzemes pilsētā vai pagastā
bija veidojis savu karjeru, ņemot palīgā labas vācu valodas zināšanas, tagad
nonāca lielās grūtībās, ja tikpat labi neprata krieviski. Pēc 1890.gada aktīvi
jauni cilvēki ar izpratni par krievu lietvedību pēkšņi ieguva priekšroku pār
krietni pieredzējušākiem vecās paaudzes pilsētu un pagastu darbiniekiem. Šis
literatūrā tikai pavirši pieminētais un mūsu vēsturē pagaidām ignorētais
paaudžu konflikts bija spēcīgākais dzinulis, kas noveda pie Piektā gada
galējībām.
Starp 1885. un 1904.gadu iedzīvotāju skaits Limbažos pieauga no diviem līdz trim tūkstošiem. 1897.gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka Limbaži ar 74 procentiem latviešu tautības iedzīvotāju, tagad ir otra latviskākā pilsēta pēc Valmieras. Tas notika ne tikai no laukiem nākošu ieceļotāju pieplūduma dēļ, bet arī sakarā ar vācu kopienas sarukšanu. Krievu valodas uzspiešana mudināja vāciešus doties uz lielpilsētām, kur viņu kopskaits joprojām ļāva prasīt sev īpašu kultūras autonomiju.
No 1892.gada ieviestais netaisnais pilsētu pašvaldību nolikums pielīdzināja Limbažus miestam bez pilsētu tiesībām, atļaujot domnieku vietā vēlēt vien pilnvarotos, kas savukārt ievēla pilsētas vecāko ar tiesībām lemt tikai pilsētas saimniecības jautājumus. Vēlēšanās drīkstēja piedalīties tikai personas ar īpašumu vismaz 100 rubļu apmērā, tādēļ mazturīgie balsot nevarēja. Meži, ezeri un rentes zeme, kas citviet būtu pabalstījuši pilsētas vajadzības, joprojām piederēja Rīgai un 1900.gadā Limbaži ar 14600 rubļu budžetu bija nabadzīgākā latviešu pilsētas pašvaldība. Salīdzinājumam - Liepājas budžets togad bija 655 tūkstoši. Tāpēc, runājot par Limbažiem 19.gadsimta beigās, nav jābrīnās, ka pilsētas labiekārtošanas darbi noritēja lēni un pat leģendai par pilsētas nama pulksteņa uzstādīšanu pateicoties soda naudām acīmredzami ir savs pamats. Pilsētas attīstību veicināja divi ekonomiskie spēki. Pirmais - pilsētas amatnieki, kas apkalpoja plašu novadu un tādēļ pēc skaita un saražoto preču apjoma neko daudz neatpalika no Cēsīm un Valmieras, bet dažos arodos pat pārspēja tās. Pienākot 20.gadsimtam, arī amatnieku vidū bija aizvien vairāk latviešu, kas, apguvuši amatu no vāciešiem, ieņēma viņu vietu pēc to aizbraukšanas. Otrais - filca fabrika, kas būtu neievērojama Rīgā, Limbažos nodrošināja tehnikas jaunievedumu ienākšanu. Pēc 1890.gada fabrika sāka izmantot ne tikai tvaika, bet arī elektromotorus, palīdzot apgaismot arī dažas pilsētas ēkas. Fabrikas un amatnieku vajadzības noteica telefona ievilkšanu Limbažos jau 1899.gadā. Pakāpeniskā filca fabrikas un citu ražotņu izaugsme bija par iemeslu tam, ka no 1900.gada pilsētā atsākās strauja mūra ēku celtniecība, ko pārtrauca tikai pasaules karš. Jau 1883.gadā Vidzemes zemnieki bija iepirkuši no muižām divas trešdaļas no pārdošanai izliktajām saimniecībām. Turpmākos divdesmit gadus zemnieku peļņa balstīja pagasta un skolas ēku un biedrību namu celtniecību, neaizmirstot labiekārtot arī savus mitekļus. Nevajag aizmirst, ka brīdī, kad tika uzrakstītas ''Skroderdienas Silmačos'', lugā redzamajai lauku pasaules kārtībai bija ne vairāk par trīsdesmit gadiem.
Liktenis bija lēmis, ka tieši tai brīdī, kad latvieši sāka baudīt pirmos vienlīdzīga sabiedriskā stāvokļa labumus, tautiskajā kustībā iestājās šķelšanās un nesaskaņu laiks. Pirmais konflikts, ko Rīgā varēja sākt manīt jau ap 1873.gada dziesmu svētku laiku, bija starp pirmajiem turīgajiem latviešu uzņēmējiem un pirmajiem augstāko izglītību guvušajiem latviešiem, ko pēc vācu parauga dēvēja par ''literātiem''. Otra lielā plaisa parādījās 1877 - 1878.gada krievu - turku kara laikā, kad kļuva manāma daudzu gados jauno latviešu vēlēšanās izrauties no Baltijas guberņu vāciskajiem spaidiem ar krievu valodas apguves un pārceļošanas palīdzību. No savas puses baltvācieši bija gatavi piedāvāt latviešiem tikai augstu vērtētu un dažreiz labi apmaksātu sulaiņu tiesības. 1869.gadā Leipcigā izdotā pretkrievu grāmatā Vidzemes vācietis Širrens paziņoja, ka Baltija un tās pamatiedzīvotāji pieder viņa kopienai kā sens kara laupījums un baltvācu vairākums no šiem uzskatiem nekad neatkāpās. Latvieši, kas bija gatavi pieņemt vācu noteikumus, izņemot pārvācošanos, atkāpās no Atmodas pirmie. Viņiem sekoja darījumu cilvēki, kam turība tagad ļāva baudīt vācu pilsētnieku apmēra tiesības. Limbažos kā pirmo tā otro latviešu sabiedrisko darbinieku vidū bija vairākums un viņus var saprast, ņemot vērā, cik nesena bija viņu gūtā labklājība. Pēc Saviesīgās biedrības dibināšanas laika aizrautības jau dažus gadus vēlāk sekoja atplūdi un biedru skaits saruka no 108 1885.gadā līdz 41 1888.gadā, stipri svārstoties arī turpmāk neskatoties uz Baumaņu Kārļa pieliktajām pūlēm. Tautiskās kustības krīze kļuva īpaši jūtama līdz ar rusifikācijas kampaņas sāķumu, kad ne mazums krievu valodu neprotošo tautas darbinieku noslēdzās privātā dzīvē. Neizbēgami, pēc 1890.gada par politiski aktīvāko latviešu tautas daļu kļuva ļaudis, kam nacionālas autonomijas sasniegšana likās mazsvarīga. Krievu valodu apguvušie augstskolu un vidusskolu absolventi, kas sākotnēji cerēja uz pietiekami stabilu vietu impērijas hierarhijā, atklāja, ka Aleksandra III ieviestie ierobežojumi atkal dod labas karjeras iespējas tikai aristokrātiem. Veco, bet apsīkušo Pirmās Atmodas strāvojumu aizstāja Jaunā Strāva, kas grupējās ap Rīgas avīzi ''Dienas Lapa''. Pakāpeniski tās dalībnieki nosliecās par labu sava laika populārākajai politiskajai mācībai - marksismam, pēc jaunstrāvnieku kustības apspiešanas 1897.gadā pieslejoties tā aizvien vardarbīgākajiem grupējumiem. Limbažos jaunstrāvnieki ieradās ap 1895.gadu. Viņu nebija daudz, galvenokārt jaunākās paaudzes skolotāji, kas aizvietoja krievu valodas nepratējus. 20.gadsimtam sākoties, Limbažu novads bija vienaldzīgs pret pasaules politiku un tajā noritēja kāds Latvijas nākotnei daudz svarīgāks process - saimnieciski patstāvīgas un savu tautiskumu godā turošas novada mēroga latviešu kopienas veiksmīga izaugsme.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks