Limbažu novads - neatkarības stūrakmens. Latvietis savā vaļā 1863 - 1884
Pirms pusotra gadsimta brīvība likās tik augsta un tāla lieta, ka vidzemnieki par to pat nesapņoja. Tā vietā visas domas grozījās ap nīsto klaušu laiku izbeigšanos, jo, lai arī juridiski brīvs, latviešu zemnieku kārtas cilvēks ik uz soļa varēja kļūt par varas vīru un dižciltīgo nesodītas patvaļas upuri. Tikai četrdesmit gadus pēc brīvlaišanas Vidzemes zemnieki beidzot ieguva vaļu - tiesības iet, kur patīk, strādāt, kur vēlas un iekārtot savu dzīvi bez muižkunga atļaujas. Divdesmit gados no Krimas kara beigām 1856.gadā pasaule ap latvieti un pats latvietis pārtapa tik strauji, ka brāļi Kaudzītes, 1879.gadā nobeidzot ''Mērnieku laikus'', sajauca romānā vienkopus trīs dažādus laikus - klaušu, māju iepirkšanas un pagastu iedibināšanas gadus.
Pēc 1863.gada ļoti īsā laikā krietns skaits Vidzemes saimnieku kļuva par savu māju īpašniekiem vai rentniekiem, lai gan trešo daļu šim nolūkam atliktās naudas nācās izdot, izpērkot dēlus no pēdējā bargā iesaukuma 15 gadu armijas dienestā. Klaušas tika atceltas un, mūsdienu cilvēkam to tikpat kā nesaprast, muižnieki un muižas ierēdņi zaudēja iespēju pēc patikas sist un ieslodzīt tuvākās apkārtnes zemniekus. Ar 1866.gada likumu pagasti tika atdalīti no savām muižām un lēma savas lietas bez tuvākā zemes kunga iejaukšanās. Cara Aleksandra II reformas nodrošināja, ka pat zemnieki tagad drīkstēja prasīt likuma aizstāvību. Pēc 1870.gada saimnieciski patstāvīgs cilvēks varēja dzīvot, tikpat kā nedomājot par lielo kungu patiku vai nepatiku, bet jāatzīst, ka faktiskā brīvlaišana, vācu muižnieku aptrakušas pretestības dēļ, Baltijā notika dažus gadus vēlāk par dzimtbūšanas atcelšanu Krievijas impērijā. Divdesmit gadu laikā Vidzemes zemnieki kļuva par pavisam citādiem ļaudīm pēc izskata un uzvedības. Pat mazāk turīgi kalpi sāka pirkt fabrikas ražojuma drānas, saimnieki apgādāja sev ratus ar dzelzs asīm un pat ''federu vāģus''. Lauku mājās sāka smaržot pēc kafijas, vakaros tās apgaismoja ar tikko lietošanā nākušo petroleju un skroderi steidzīgi iegādājās šujmašīnas, jo citādi palika bez pasūtītājiem. Pateicoties jaunajām lauku kopšanas metodēm 1868. bija pēdējais neražas trūkuma gads Vidzemē. Kad, kā teica toreiz, ''galvas griešanās'' laiki beidzot noslēdzās, latvietis, pirmo reizi vairākos gadsimtos, beidzot varēja sākt domāt ne tikai par kailo dzīvību, bet pienācīgu vietu citu ļaužu un tautu vidū.
Pirms lielajām pārmaiņām Limbaži bija maza vācu pilsēta ar nepilnu tūkstoti iedzīvotāju, kas bez īpašām grūtībām spētu iejusties lielās Vāczemes plašumos. Starp 1863. un 1881.gadu iedzīvotāju skaits pieauga no 1134 līdz 1812, sakarā ar ebreju migrāciju un, galvenokārt, pateicoties latviešiem, kas, saņēmuši pārvietošanās brīvību, pārcēlās no laukiem uz pilsētām. Starp 1870. un 1880.gadu latvieši kļuva par lielāko kopienu Limbažos. Pagaidām tas nenozīmēja, ka vācieši zaudētu kaut daļu no agrākās ietekmes. Vecie Limbaži bija trīs savrupi dzīvojošu kārtu pilsēta. Virsotnē atradās ''lielmaņi'' - aristokrāti, ierēdņi un paši turīgākie pilsētnieki, kas grupējās ap vācu biedrību ''Muse''. Vidusslāni veidoja ''pilsoņi''- amatnieki, sīktirgotāji un algoti speciālisti, kuru pulcēšanās vieta bija klubs - dziedāšanas biedrība ''Liederkranz''. Vienkāršā tauta ''izklaidējās'' kādā no 14 alus un degvīna iedzeršanas vietām (pilsētā bija tikai viens ''ēdienu nams'') un apdomīgāki ļaudis jau bija sākuši nosodīt tik lielus grādīgo dziru plūdus. Limbažos 1878.gadā bija 15 veikali un 11 lauku ražojumu tirgoņi, tautā saukti par ''kopmaņiem'', no kuriem tikai viens atzina sevi par latvieti. 1876.gadā sāka darbu Tīla filca fabrika - pilsētas galvenais rūpniecības uzņēmums un tās tvaika mašīnu trokšņi bija kļuvuši par jauno Limbažu skaņas vizītkarti. Pilsēta jau bija sākusi gūt peļņu no savām skolām, un, kamēr latviešu skolotāji domāja par tautas atdzimšanu, skolnieki, cik vien ātri spēdami, mācījās vācu valodu vismaz ''kārklu'' runas un krogus dziesmu līmenī. Laikabiedri brīnījās par četru Limbažu tautu - latviešu, vāciešu, ebreju un krievu, spēju sadzīvot tādā mierā, kāds bija redzēts reti kur Baltijā. Limbažu vācieši, atšķirībā no tautiešiem Rīgā, savā vairākumā nebija tik lieli ļaudis, lai vairītos no saskarsmes ar latviešiem. Klubs ''Liederkranz'', kur pulcējās vācu amatnieki, drīz pēc dibināšanas 1854.gadā atļāva latviešiem izmantot savas telpas un veidot atsevišķu kluba nodaļu. Limbažu latviešiem Pirmās Atmodas laikā drīzāk draudēja nevis vajāšanas, bet pārvācošanas briesmas. Atgādināsim, ka 1864.gada skolotāju saietā Siguldā latviešu pedagogi noslēdza saietu ar tā laika vācu šovinistu kaujas dziesmu, bet vienā otrā Vidzemes skolā dažus gadus vēlāk audzēkņiem lika dziedāt kaimiņzemes himnu ''Es esmu prūsis''. Plāni padarīt latviešu tautu par vēl vienu vācu cilti bija nopietni domāti un toreiz tos izjauca tikai pašu vāciešu politiskais aklums.
Lai piedod lasītājs, bet mūsu nacionālā kustība uzplauka vispirms jau tāpēc, ka divas milzu kaimiņtautas 19.gadsimta vidū sadomāja spēkoties par noteicošo ietekmi Baltijā. Pa vidu starp abiem bluķiem tad arī pamanījās izspraukties latviešu brīvestības stādiņš, ko neturēja par draudu, jo citādi to apspiestu, kā poļus un lietuviešus. Vācu un krievu konflikts sākās īsi pirms 1840.gada ar Tērbatas studentu demonstrācijām un izvērtās politiskā pretstāvē līdz ar vidzemnieku masveida pāriešanu pareizticībā. No šī brīža Baltijas vācieši, kas līdz tam visādi kavēja vācu valodas apguvi latviešu vidū, sāka pakāpenisku pārvācošanu, vispirms ''piejaucējot'' skolotājus. 1865.gadā Pēterburgas ''vācu partijai'' pat izdevās panākt iepriekš pareizticībā kristītu luterāņu atvieglotu atgriešanos vecajā ticībā. 1864.gadā latviešu koris no Limbažiem piedalījās luterāņu dziedāšanas svētkos Dikļos, taču, lai arī svarīgs tautas vienošanas darbā, šis notikums tikpat kā nesekmēja garīgo atmodu. Kā jau teikts, Limbažu latviešiem toreiz bija maz iebildumu pret vācu valodu un biedrībām, tādēļ pirmā novada latviešu dziedāšanas biedrība nodibinājās 1869.gadā Umurgā. Bija jāpaiet sekojošajai 1870-to desmitgadei ar turpmāku labklājības un pilsonisko brīvību pieaugumu, no Rīgas neatkarīgas pilsētas domes ieviešanu un latviešu grāmatu un avīžu plūsmu no Vidzemes guberņas galvaspilsētas, lai arī Limbažu novadā sāktu domāt par nacionālu politiku. Iemesls tam bija gluži praktisks. Pēc 1881.gada tautas skaitīšanas Limbažos no 1812 iedzīvotājiem 1002 atzina sevi par latviešiem. Būt par vācu organizāciju piedēkļiem vietējiem latviešiem vairs nebija izdevīgi. Pēdējo reizi tas tika darīts 1880.gada dubultajos (vēsturē to dažreiz noklusē) vācu - latviešu dziesmu svētkos, kur limbažnieki piedalījās kā biedrības ''Liederkranz'' latviešu sekcija, izrādot izcili skaistu svētku karogu. 1881.gada beigās Limbažu latviešu kopienas darbīgākie ļaudis - trīs ierēdņi, trīs tirgotāji, vairāki lauksaimnieki un skolotājs, tirgotāja Eduarda Kaupiņa pamudināti, savāca sapulci vietējās latviešu biedrības statūtu izstrādāšanai. Krievijā toreiz tikko bija noslēgusies ar revolucionāru terora aktiem maskēta aristokrātu grupējumu cīņa par varu, kurā gāja bojā imperators Aleksandrs II. Daļu nesen ieviesto brīvību atcēla un to starpā bija arī tiesības dibināt nacionālas biedrības. Bija vajadzīgi vairāk nekā divi gadi, līdz Limbažu latvieši 1884.gada 3.aprīlī saņēma atļauju organizēt ''sabiedrisko sapulci'' jeb Saviesīgo biedrību. 1884.gada 24.jūnijā biedrība sāka darbu un līdz 1940.gadam visas domas un pūliņi, kas Limbažos grozījās ap latviešu tautas vajadzībām, tapa pateicoties šai organizācijai vai tās biedru ierosmei. Bez trokšņa, bez konfliktiem un bez upuriem latvietība bija iekarojusi savu vietu vēl vienā dzimtenes pilsētā. Atmodas grūtākie gadi bija vēl priekšā.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks