Limbažu novads - neatkarības stūrakmens
Tuvojoties abām lielajām novembra svētku dienām un ņemot vērā apstākļus, kādos svētkus nākas sagaidīt šogad, Limbažu muzejs vēlas dalīties ar dažām pārdomām par mūsu novada pagātni no nacionālās neatkarības skatupunkta. Turpmāk, līdz pat Neatkarības dienai, mēs publicēsim nelielus rakstus, kur mēģināsim parādīt un pierādīt, cik liela bijusi Limbažu novada nozīme Latvijas nācijas un valsts tapšanā un šī valstiskuma saglabāšanā. Šodien sākam ar nelielu ievadu. Lasiet, izsakiet savus viedokļus un sagaidiet nācijas svētku dienas ar Limbažu muzeju. Ceram, ka drīz atkal varēsim vērt muzeja durvis un aicināt jūs ienākt.
Baumaņu Kārļa pieminekļa atklāšana Limbažos 1920.gadā. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Mazliet par neatkarības pirmsākumiem
Kad neatkarīgās Latvijas dzimšanu māca skolās vai apspriež no augstām tribīnēm, dzīves sīkumiem un pelēkajai ikdienai vietas nav. Neatkarības pasludināšana un saglabāšana top atainota kā patiesas ticības rituāls, ko veikuši nedaudzi tautas varoņi ar viņus vērojošām ļaužu masām pateicīgu klausītāju un augstākas gribas izpildītāju lomā. Tā savu vēsturi māca Eiropas tautas un tā to lemts darīt arī latviešiem. Patiesi žēl, ka tas nekad nav bijis tik vienkārši un brīvības cīņu saviļņojošās un traģiskās lappuses aizņem krietnu daļu no vēstures grāmatu stāstījuma ne jau tāpēc, ka nav cita, par ko runāt. Katras tautas brīvība ir kā lauks, kurā izdīgusi labi iesēta sēkla. Sējējiem ir visas tiesības saņemt nākamo paaudžu uzslavu par sēklas mešanu īstajā brīdī un vietā, prātu atrast šo brīdi un vietu un drosmi nezināmās nākotnes priekšā. Mēs ierādām īpašu vietu Kārlim Ulmanim vispirms jau nevis tāpēc, ka viņš bija prasmīgs politiķis un tautsaimnieks, bet par pārcilvēcisku, tikai šodien līdz galam izprastu drosmi, kas ļāva viņam uzņemties vienpersonisku atbildību par neatkarības pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī, kad pārējie Rīgā sanākušie tautas darbinieki joprojām vilcinājās spert šo pēdējo soli. Ulmanis izsēja nacionālās patstāvības sēklu, taču, ja nebūtu lauku, kur sēklai krist un uzdīgt, darbs būtu veltīgs. Latvija un latvieši izauga no simtiem mazu pagastu, kas katrs centās turēties, cik nu diženi spēja. Noteikts skaits pagastu pēc to dabas izraudzītā izvietojuma apvienojās novados ar kādu pilsētu tā vidū. Neatkarīga Latvija dzima ar to, ka pagasti atzina novada centra virsvadību un nācijas novadu kopums savukārt piekrita, ka viņus vadīs no Rīgas. Tā, nevis otrādi, jo latviešiem, kā jaunai nācijai nebija laika pieņemt lielāku un senāku tautu politiskās kopības apziņu. Pirms simts gadiem novadi kļuva par tiem stūrakmeņiem, uz kuriem pacēlās un turpina stāvēt latviešu valsts.
Kad 19.gadsimta vidū Baltijas augstie vācu kungi sāka pamazām atļaut latviešiem izglītības un brīvas dzīvošanas iespējas, viņu prātā bija vienīgi Baltijas atdalīšana no Krievijas. Izglītoti ''jaunie latvieši'', kuru kļuva vairāk ar katru gadu, strauji apguva Eiropas zinības un arodus un nieka piecdesmit gadu laikā no nekā radās krietns kopums radošu ļaužu, kas prata kopt gara mantu ne sliktāk, kā lielās tautas. Viņu vidū Limbažu novads ar lepnumu izceļ himnas autoru Baumaņu Kārli. Bet diemžēl šie tā saucamie ''literāti'' paši par sevi bija tika niedres vējā - daudzus no viņiem dzīve salauza un ne mazums meklēja vietu citā tautībā. Lai rastos neatkarības priekšnoteikumi, latviešiem nācās ne tikai domāt, bet arī pelnīt savu iztiku tikpat prasmīgi kā cittautiešiem. 1863 - 1864.gadā sākās ''mērnieku laiki'' un vēl pēc dažiem gadiem pārceļošanas brīvību tikko ieguvušie latvieši ieplūda pilsētās, kas iepriekš bija izteikti vāciskas. Pārdesmit gadu laikā, starp 1865. un 1885.gadu Limbaži kļuva par latviešu pilsētu un Saviesīgā biedrība par pirmo novada sabiedrisko organizāciju, kur pulcējās zemnieku kārtas ļaudis. Divas uzņēmīgu vidzemnieku kopas - pirmie mājas iepirkušie latviešu lielsaimnieki un ar neticamām pūlēm sākotnējo kapitālu sakrājušie tirgotāji un amatnieki, kļuva par to latviešu sabiedrības slāni, kas pirmo reizi uzdrošinājās pieprasīt tiesisku vienlīdzību. Maz mēs zinām par laiku starp 1885. un 1905. gadu un tas var likties dīvaini, jo tikko dzimusī nacionālā prese un literatūra sīki un smalki sekoja tautiešu gaitām. Taču sabiedrības apakšzemes straumes mums nav zināmas. Skaidrs ir tas, ka lielākā daļa tikko dzimušās latviešu tirgus un kultūras elites paredzēja dzīvot vāciskā Baltijā un bija šokēti, kad 1887.gadā sākās obligātā krievu valodas ieviešana. No konflikta starp latviešu ''vāciskajām'' un ''krieviskajām'' aprindām pēc 1890.gada radās latviešu marksistu kustība, kas guva iespēju izrādīt sevi Piektajā gadā. Vācijas un Krievijas cīņā par Baltiju latviešu un igauņu tautas bija galvenie upuri un pēc sacelšanās dalība pašu zemes lielajos uzņēmumos tām bija liegta.
No 1907. līdz 1914.gadam Baltija un tātad arī Vidzeme pieredzēja milzu apmēra uzplaukumu, kāds vēlāk atkārtojās tikai sešdesmitajos - septiņdesmitajos gados. Pasaules karš pārtrauca Baltijas pārtapšanu par vienu no Eiropas attīstītākajiem apgabaliem. Tas jāņem vērā, lai saprastu visu izmisuma bezdibeni kādā Latvija krita no 1915. līdz 1920.gadam. Taču, atgriezīsimies pie Limbažu novada un paskaidrosim, kur meklējama tā īpašā nozīme neatkarības iegūšanā. Katru no šiem faktiem mēs vēlāk apskatīsim sīkāk, taču pirmā īpatnība, kas izcēla Limbažu novadu citu latviešu apvidu vidū 20.gadsimta sākumā, bija politikas un tautību miers. Kā Limbažos, tā apkārtējos pagastos prata sadzīvot latvieši, vācieši un ebreji. Iedzīvotāji deva priekšroku mēreniem politiskajiem strāvojumiem un, kā to parādīja 1905.gada notikumi, tikai nedaudzi atbalstīja radikāļus. Tuvāk Igaunijas robežai, ap Mazsalacu, situācija bija stipri atšķirīga. Limbažu novads nebija redzamākā no Latvijas ''maizes klētīm'', taču saražoja ievērojamu pārtikas pārpalikumu. Īpaši svarīgs bija ģeogrāfiskais stāvoklis, kas ļoti bieži apgrūtināja novada uzplaukumu, taču 1918. - 1920.gadā nāca par labu, jo attālinātība no galvenajiem reģiona ceļiem nozīmēja arī mazāku saskari ar karadarbību un postījumiem. Frontes līnijas izveidošanās uz vairākiem mēnešiem 1917.gadā šai ziņā bija vienīgā nepatīkamā nejaušība. Jānosauc galvenais iemesls, kādēļ tik ļoti šeit izceļam Limbažu novada neatkarības stūrakmeņa lomu. Tā būtu mazāka, ja vien Latvijas vēsturē jau vairākas reizes nebūtu gadījies tā, ka Kurzeme kļūst par nopietnas karadarbības vietu. Cilvēkiem, kas kļūdaini iztēlojas 1919.-1920.gada Latvijas valsti mūsdienu robežu ietvaros, jāsaprot, ka, ar Latgali zem padomju okupācijas un Kurzemi bermontiešu varā un postā, Vidzeme bija vienīgais jaundibinātās valsts saimnieciskais balsts. Bez Limbažu, Cēsu, Valmieras un Valkas novadu darba valsts labā, krietna daļa neatkarības cīņu būtu apgrūtināta. Limbažu novads, ja neskaita frontes izpostītos dienvidus un igauņu kontrolēto pierobežu, bija viens no stabilākajiem un mazāk cietušajiem apvidiem, kas varēja turpināt apgādāt Rīgu un Valmieru arī bermontiādes un Latgales frontes laikā. Turpmāk mēs iztirzāsim to sīkāk, taču ceru, lasītājiem ir skaidrs, ka Limbažu novads neatkarības pabalstīšanā izdarīja tik daudz, ka negribas pat domāt, kas notiktu, ja šis atbalsts izpaliktu.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists