Lielais smiltāju šķērslis
Esam veltījuši sarunai par Limbažu novada dienvidu robežām jau trīs rakstus. No tiem mūsu lasītāji zina, ka vēl aizpagājušajā gadsimtā pašreizējā Saulkrastu teritorija bija tāla Limbažu novada nomale. Taču ceļš no Rīgas līdz Pēterupei tagad vairs nav tāls un mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast, kāpēc senos laikos bija tik sarežģīti aizbraukt dažus desmitus kilometru pa Vidzemes krastmalu. Šodien jūsu uzmanībai sniedzam mazu novada vēstures lappusi, ko vēsturnieki parasti aizmirst pieminēt.
Visapkārt smilšu kalni
Vēsturniekiem, īpaši ļaudīm, kas raksta vēsturi, nebūdami mācīti šai arodā, ir kāda smaga profesijas kaite. Viņi noliek sev priekšā senus papīrus un pergamentus un sāk pielūgt to sniegtos faktus kā Svētos Rakstus, ne brīdi nepadomājot, ka pagātnes rakstvedis bija tikai cilvēks, nevis pravietis. Katrs mūsu lasītājs ir kārtojis oficiālu dokumentu lietas, un labi zina, ka tur top ierakstīta nevis dzīves patiesība, bet tas, ko prasa augstā priekšniecība. Te jums būs mazs piemērs. Vairākus gadsimtus Eiropas zinātņu vīri, rakstot Senās Romas vēsturi, pārstāstīja atrastās ziņas par romiešu zirgkopību un kavalēriju, būdami pārliecināti, ka tā bijusi tāda pati kā jaunajos laikos. Romieši, redziet, neaprakstīja savos dokumentos ikdienas lietas, ko visi tāpat zināja. Tikai pirms 90 gadiem kāds cienījams franču zirgkopis pirmais iedomājās paskatīties uz romiešu zirgu skulptūrām un attēliem ar pieredzējušu aci un izrādījās, ka vēstures grāmatas nāksies pārrakstīt. Viens no tādiem ikdienišķiem vārdiem, par kuru nav skaidrības ne tikai senajos, bet pat mūsdienu rakstos, ir vārds ''ceļš''. Zemju un valstu aprakstos, lielās un mazās kartēs tiek ievilktas un norādītas ceļu līnijas, kas patiesībā nozīmē vien to, ka pa šo trasi pa laikam kāds pārvietojas. Pasaules apceļotāju rakstītās grāmatās vienas no iecienītākajām anekdotēm jau izsenis ir pastāsti par nelaimēm, kas atgadījās noticot, ka pa to vai citu ceļu varēs izbraukt. Latviešu pieredze šai lietā nav mazāka kā citiem, bet mūsu tautietis ir klusētājs un sāk runāt tikai pēc tam, kad uz ceļa atdod galus zirgs vai autiņš.
Visi ceļi ved no Limbažiem, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Māte Daba ir lēmusi, ka 40 - 45 kilometrus uz austrumiem no Rīgas plešas piejūras smiltāju un purvu josla. Ilgus un garus gadsimtus, kā lībiešu tā Livonijas laikos, šis apvidus nebija piemērots zemkopībai un lielākām apmetnēm. No Limbažu novada vēstures viedokļa vislielākā šādas ģeogrāfijas nelaime bija tā, ka smiltājos nebija iespējams izveidot satiksmes ceļus. Lasītāji, protams, var iebilst, ka vēstures grāmatās minēts Pērnavas ceļš no Rīgas gar jūras krastu, kas tika turēts lielceļa godā līdz 18.gadsimtam. Redziet, tuvāk igauņu zemēm, kur ceļš nonāk uz labākas grunts, tas varbūt arī bija derīga satiksmes trase. Taču no mūsu skatījuma svarīgākajā ceļa nogrieznī no Rīgas līdz Skultei līdz pat 20. gadsimtam tā bija smiltīs iebraukta ratu josla, kur bija lielas grūtības pabraukt garām un vēl ķeizarienes Katrīnas laikos zemnieku vezumnieki kāvās ar kroņa pastniekiem par pirmās rokas tiesībām. Kā Pabažu, Bīriņu un Ādažu zemnieki spēja aizbraukt ar kunga preču kravām līdz Rīgai, ir senču noslēpums un viens no aizmirstajiem seno latviešu varoņdarbiem. Līdz 19.gadsimtam pa Pērnavas ceļu brauca pietiekami bieži un gar to izvietotā krogu rinda līdz Carnikavai nodzīvoja līdz 1900.gada degvīna monopola likumam, taču no brīvas gribas tur tikpat kā neviens nerādījās. Gribētāji braukt no Rīgas uz Limbažu pusi devās uz Iļķenes pārceltuvi pie Gaujas, aizkļuva līdz Sējai un no turienes sasniedza Limbažus pa tā saucamo Burtnieku ceļu, kas minēts jau kādā 1357.gada dokumentā. Ceļa gabalu no Rīgas līdz mūsdienu Garkalnes pagastmājai joprojām bija jāveic pa smiltīm, bet ar to nācās samierināties.
Brauciet lēnām līdz Gaujai
Vidzemes pilsētu rangu tabulā Limbaži atradās kaut kur starp lepnajiem apriņķa centriem un miestiem bez pilsētas tiesībām. Limbaži nebija ''kreisštate'' un tādēļ nespēja saņemt īpašas ceļu un pasta dienesta privilēģijas, ko kā apriņķa pilsētas baudīja Cēsis, Valmiera un Valka. Taču neviens nevarēja atņemt Limbažiem ģeogrāfiski dabiskās plaša novada galvas pilsētas tiesības un kā zemniekiem, tā viņu kungiem bija jādodas uz turieni daudzu un dažādu lietu kārtošanai. Limbažu un Rīgas satiksmes problēma bija abpusēja, tikai limbažniekiem bija vairāk iemeslu braukt uz Rīgu nekā otrādi, izmantojot to pašu seno Burtnieku ceļu. Par nelaimi, no galvenā ceļa bija arī jānogriežas. Mūsu rīcībā ir pietiekami daudz kā vietējo vāciešu, tā ārzemju ceļotāju piezīmju no 200 gadu tālas pagātnes, lai secinātu, ka pat pieredzējuši ļaudis ar pūlēm pacieta ceļa smiltis. Baltijas vācieši dēvēja vietējos lauku ceļus par ''smilšu ceļiem''. Rati iestiga, stundas laikā pat četru zirgu kariete nobrauca kādus piecus kilometrus parasto piecpadsmit vietā un tad zirgiem bija vajadzīga atpūta. Braucēji un viņu bagāžas saturs drīz bija klāts ar smiltīm. Slapjākos gadalaikos braukšana kļuva vēl grūtāka un daudzas ceļa karietes izdevās izvilkt tikai ar apkārtnes zemnieku palīdzību. Cienījamu Eiropas apceļotāju viedoklis ap 1815 - 1835.gadu bija vienprātīgs - vēl sliktāki ceļi, kā starp Daugavu un Gauju, ir tikai kaut kur Spānijas kalnos. Pateicoties tam, Rīga ar tās krievu ierēdņiem un pārējā Vidzeme vācu lielkungu klausībā pastāvēja diezgan savrūpi.
Tikai 1810.gadā, kad pēc Aleksandra Pirmā pavēles Krievijas impērijā izveidoja Satiksmes ministriju, Pēterburga sāka izrādīt interesi par Baltijas ceļiem. Par galveno satiksmes trasi kļuva Vidzemes ceļš uz Tērbatu, pa kuru pēc Napoleona karu noslēguma regulāri kursēja pasta diližanss no Mēmeles līdz Pēterburgai. Vidzemes ceļa zirgu pasta stacijas sāka uzturēt līdz 50 zirgu katra. 1851.gadā Limbaži beidzot tika iekļauti Vidzemes ātrās pasta satiksmes sistēmā, kad ceļš līdz Straupei tika atzīts par valsts pasta maršrutu. Nākamos simts gadus ceļš no Limbažiem līdz Cēsīm parasti bija labāks nekā ceļš uz Valmieru. Jāpiebilst, ka Vidzemes pasta ratu kučieri bija krievi, kas pildīja armijai pielīdzinātu dienestu. 1835.gadā Vidzemē sākās pirmās modernās šosejas celtniecības darbi. Šodien ir grūti noticēt, bet līdz domai par akmens - šķembu - grants ceļa segumu Eiropā nonāca tikai pirms 250 gadiem un vēl piecdesmit gadus vēlāk skotu inženieris MakAdams saprata, ka ceļus jābūvē augstāk, nevis zemāk par zemes virsmu. Lai izbūvētu MakAdama parauga šoseju no Ropažiem līdz Inčukalnam bija vajadzīgi 15 gadi. Pleskavas šosejas Vidzemes daļu pabeidza 1863.gadā. Ceļošana no Limbažiem līdz Rīgai kļuva vieglāka, taču, braucot no Skultes puses, vispirms bija jātiek līdz Inčukalna pasta stacijai pa gandrīz tikpat sliktiem ceļiem kā iepriekšējos gadsimtos. Par braucienu no Inčukalna līdz Neibādei pasta ratos 19.gadsimta beigās prasīja 4 rubļus - tikpat, cik maksāja aizbraukt no Limbažiem līdz Rīgai. Līdz Skultes ostas uzcelšanai, drošas kuģu satiksmes starp Rīgu un šo piekrastes daļu nebija. Brīnums bija nevis ''Neibādes'' bojāeja, bet tvaikonīša laime izdzīvot 20 gadus nepārtrauktu negadījumu.
Ceļi, kas izvēlas mūs
Latvijas valsts dibināšanas brīdī Limbažu novads bija lielā mērā nošķirts no galvenajiem satiksmes ceļiem. Tuvākā puslīdz drošas satiksmes trase bija 1912.gadā izbūvētais Ainažu šaursliežu dzelzceļš. 1909.gada pavasarī veiktais mēģinājums organizēt pasažieru autosatiksmi starp Limbažiem un Rīgu bija stipri neveiksmīgs biežo kavējumu un lūzumu dēļ. Tikai trīsdesmitajos gados autotransporta kvalitāte sāka daļēji atbilst Latvijas bedrainajiem ceļiem, bet braukt ātrāk par 30 kilometriem stundā tomēr nebija ieteicams. Latvijas Republika nebija bagāta un sākotnēji spēja veikt tikai ceļu un tiltu atjaunošanas darbus. Rūjienas dzelzceļa un Ainažu šosejas pirmās kārtas celtniecība šādos apstākļos bija ārkārtēja mēroga pasākumi un īpaši jāņem vērā, ka tos veica vispirms jau valstisku un tikai tad saimniecisku apsvērumu dēļ. Dzelzceļa līnijas izbūve no Saulkrastiem līdz Limbažiem 1933 - 1934.gadā nopietni mainīja novada saimniecisko ģeogrāfiju, bet apvidus no Ādažiem līdz Saulkrastiem pārvērtās par viegli aizsniedzamu Rīgas priekšpilsētu. No 1926.gada Saulkrastu virzienā no Rīgas lēnām tika būvēta šoseja, kas, pirms celtniecības darbu apturēšanas 1939.gadā, sasniedza Zvejniekciemu. Līdz ar to, uz Saulkrastiem varēja ērti aizbraukt arī autotransports, bet sākot no Skultes ceļu stāvoklis joprojām bija tikai nedaudz labāks kā impērijas laikos. Iespējams, tas bija galvenais iemesls, kāpēc agrāk ar Skulti un citiem piejūras pagastiem cieši saistītie Saulkrasti ļoti ātri sāka uzskatīt sevi par daļu no Rīgas.
Auzu motori Ārciema stacijā. 1928.gads, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Padomju Savienībā galveno ceļu
būve tika uzskatīta par militāras nozīmes pasākumu un pakļauta preses cenzūrai,
tādēļ šādu būvdarbu laiku un secību ir grūti noteikt. Padomju režīmam bija
vajadzīgs laiks, pirms četrdesmito gadu beigās, izmantojot šķūtīs sadzīto
zemnieku darbu, tika uzceltas pagaidu kara bāzes. Vēl 1948.gadā piejūras ceļš
uz Ainažiem bija vienās bedrēs un, lai tās apbrauktu, dažviet nācās mest loku
caur mežu. 1949.gadā Limbažos sāka aktīvi darboties PSRS Iekšlietu komisariāta
211.ceļu ekspluatācijas iecirknis. Līdz 1956.gadam galveno ceļu būve Latvijas
teritorijā atradās Maskavas iekšlietu orgānu uzraudzībā. Piecdesmitajos gados
tika atjaunots Rūjienas dzelzceļš un ierīkotas cietā seguma Limbažu un Ainažu
šosejas. Nākamajā desmitgadē cieto segumu saņēma gandrīz visi svarīgākie
vietējie ceļi un pārējos pārklāja ar grants segumu. Latvijā tika izveidots
viens no pasaulē labākajiem autobusu satiksmes tīkliem, kas ļāva ātri un lēti
pārvietoties pa dzimto zemi. Septiņdesmitajos gados kļuva iespējams iegādāties
personisko automašīnu bez amata un privilēģiju ierobežojumiem, veikala rindas
kārtībā. Vienas paaudzes laikā pilnībā mainījās latviešu priekšstati par
ceļošanu. Pārstājuši būt šķērslis starp Rīgu un Limbažiem, Saulkrasti trešo
reizi izauga par kūrortu no tukšas vietas. Pēdējais lielais Vidzemes piejūras
ceļu projekts - Saulkrastu apvedceļš, tika pabeigts 2007.gadā. Kā izskatās,
visa problēmas sakne pie Limbažu novada dienvidu robežas ir otras puses nespēja
noteikt savu sākumu un galu. No nekā dzimušais par neko arī paliks.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists