Latvieši ienāk Jaunpeldētavā
Vidzemes zemnieka no senčiem mantotais dzīves ceļš - ēst savu
maizi vaiga sviedros, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Iepriekšējā rakstā mūsu lasītāji uzzināja, kāpēc pirms divsimt gadiem klusā Vidzemes piejūras priežu mežā pēkšņi uzradās Neibādes atpūtas nams, kas ar laiku sāka izaugt par vasarnīcu ciematu. Tas bija stāsts par augstu baltvācu kungu darbiem, nepieminot šai lietā beztiesiskos vietējos latviešus. Šodien runāsim par Neibādes ciemata pārtapšanu kūrortā un mēģināsim tikt skaidrībā, no kurienes cēlās pirmie tās latviešu tautības iedzīvotāji.
Mācītāja ļaudis
Runājot par Neibādes - Saulkrastu pagātni, ik uz soļa tiek pretnostatītas Neibāde un Pēterupe, it kā tām būtu ļauts dzīvot savrūpi. Patiesība bija mazliet sarežģītāka. Kopš 18.gadsimta Bīriņu zemes kungam piederēja piekrastes josla no pašreizējā Zvejniekciema malas līdz Pēterupei kā muižu robežai. Tālāk uz dienvidiem atradās Pabažu muiža, kas piederēja kronim un ļāva saviem ļaudīm mazliet brīvāku dzīvi. Kopš senākiem laikiem Pēterupes iztekas Bīriņu pusē atradās maza un parasti ļoti nolaista baznīciņa, kuras dēļ vācieši šo vietu sauca par Kapellu. 19.gadsimta sākumā blakus baznīcai bija izvietojusies mācītāja māja, draudzes skola un nedaudzas zvejnieku un zemnieku ēkas. Vidzemes jūrmalā bija parasta lieta, ka, muižu ļoti šauro un garo robežu dēļ, piekrastes un iekšzemes iedzīvotāji nejutās kā viena pagasta ļaudis. Tā kā Bīriņu pagastā muižas nams bija vienā, bet baznīca otrā pagasta stūrī, Pēterupē kungs un rīkotājs bija vietējais mācītājs, kura ietekme bija atkarīga no prasmes vasarā izpatikt Neibādes viesiem. Pēc Neibādes pārdošanas un atkalatpirkšanas, sākot ar aptuveni 1864 - 1865.gadu, tā, kopā ar Pēterupi, kļuva par atsevišķu Bīriņu kunga muižu, kur mācītāja tiesības komandēt zemnieku kārtas ļaudis ierobežoja vairs tikai Krievijas likumi. Ilgus gadus Neibādes viesiem bija pietrūkusi viņu stāvoklim atbilstoša baznīca, kur izrādīties svētdienas ''vācu'' dievkalpojumos, un tādu beidzot iesvētīja 1864.gada 5.jūlijā. Tagad atlika vien sameklēt talantīgu un visiem tīkamu mācītāju un 1871.gada 9.maijā, tieši pirms 150 gadiem, Pēterupes draudzes vadību uzņēmās latvietis Jānis Neilands.
Īsi pirms tam, 1869.gada 26.martā, Pēterupē un Neibādē notika pirmais latviešiem veltītais pasaukums - svētki par godu dzimtbūšanas atcelšanas 50. gadadienai. Šajās mūsdienu acij pretīgajās svinībās, kas atgādināja vēlākos padomju piespiedu mītiņus, Baltijas un Vidzemes gubernatoru kā arī daudzu ierēdņu un muižnieku klātbūtnē sapulcētie Skultes un Bīriņu zemnieki slavināja augsto valdīšanu un tās gudrību. Noslēgumā īpaši uzticamus latviešus pirmo reizi ielaida Neibādes Kūrmājā kā lūgtus viesus. Pēterupe, kā atsevišķs ciemats, pieminēta netika, jo joprojām bija tikai vieta, kur Neibādes viesi devās izjādēs un pastaigās, pirka pārtiku un īrēja laivas izpriecām. Zemes un jūras strādnieku dzīve atlikušajos desmit mēnešos kungus neinteresēja. Visu mainīja Jāņa Neilanda ierašanās un 1871.gadā notikusī Skultes, Pēterupes un Carnikavas draudžu apvienošana vienā mācītāja iecirknī. Divi lielākie maldi par latviešu Pirmo Atmodu ir iedomas, ka visi skolotie tautieši strādāja tautas labā un tā sauktie ''kārklu vācieši'' bija ne bīstamāki par Švaukstu. Jānis Neilands - Neuland jau Tērbatas studiju laikā bija pacietis barondēlu ņirgas, lai tikai tiktu reģistrēts vācu korporācijā kā izpalīgs. Kā mācītājs, un tas nav pret Lutera ticību teikts, viņš bija vienīgais zināmais Vidzemes luterāņu krustnesis. Laikā no 1871. līdz 1883.gadam, kad Neilands uzturējās Pēterupē, Atmodas latvietība no turienes tika padzīta ar dūrēm un lāstiem, agrāko uguns un zobena vietā. Neilands izveidoja, vai vismaz pabalstīja no Pēterupes draudzes ''labiešiem'' organizētu bandu, kura terorizēja kaimiņus, kas bija nolēmuši pāriet pareizticībā. Kāds ceļotājs, ejot caur Pēterupi 1878.gada Jāņos, ar izbrīnu vēroja, ka tautas dziesmas nekur neskan, jo tieši todien te rīko kapu svētkus. Par labu Herr Neulandam gan jāsaka, ka viņš mīlēja bites vismaz tikpat, cik necieta bijušos tautiešus.
Vidzemes mežonīgie Rietumi
Ap 1855.gadu, Krimas kara noslēgumā, Pēterupē dzīvoja ne vairāk kā divi - trīs simti latviešu zemnieku, ko visai nosacīti dalīja arājos un zvejniekos. Turpat blakus atradās ar neredzamu robežu atdalītā Neibāde, kur jebkurš zemes kārtas cilvēks, kas peldu sezonā ''maisījās pa kājām'' kungiem, riskēja tikt nežēlīgi piekauts. Neskatoties uz to, kā Skultes tā Pēterupes ļaudis bieži apmeklēja Neibādi no ''kalpu gala'', lai pārdotu izaudzēto vai nozvejoto pārtiku un izīrētu laivas ar airētājiem. Šāda vasaras peļņa bija ļoti svarīga, īpaši Pēterupē, jo no mazajiem zemes gabaliem iztikt nevarēja, bet braukšana zvejā nereti beidzās ar inventāra zaudēšanu. Tādēļ no 1857.gada par milzīgu atspaidu kļuva piekrastes ļaudīm dotā atļauja būvēt tirdzniecības buriniekus un doties peļņā jau kā jūrniekiem. Par kuģu būvētavu vietām kļuva desmit kilometru gara krasta josla starp Pabažiem un Jelgavkrogu, kas piederēja valstij un atradās ārpus muižnieku varas. Līdz 1880.gadam Pēterupes muižas piekrastē ar latviešu amatnieku rokām bija tapuši pieci jūras un septiņi piekrastes burinieki. Jau 1874.gadā Pēterupes pagasta iedzīvotājiem piederēja astoņi kuģi ar 744 lastu kravnesību. Par nelaimi, tas nozīmēja, ka šeit aizkavējās parastas pagasta kopienas izveidošanās, kā tas bija citviet Vidzemē pēc māju iepirkšanas. Pirmie turīgie Pēterupes pagasta latvieši bija kuģu īpašnieki un veikalnieki, kam rūpēja vienīgi labas attiecības ar zemes kungiem un nebija vēlēšanās kaitināt tos ar latvietības izrādīšanu.
1895.gadā Pēterupē bija 59 mazu un pavisam mazu aramās zemes gabalu saimnieki. Viņu vidū kā labākie ļaudis izcēlās deviņi rēderi, divi krodzinieki un bodnieks. Tā kā pie baznīcas bija draudzes skola, bet nebija sākumskolas, pēterupieši turpināja izglītot bērnus mājmācībā līdz pat 19.gadsimta beigām. Lielākā daļa pagasta ļaužu pavadīja zemes un zvejas darbu laiku lielā uztraukumā, ko remdēja gada tumšajā pusē ar sacensībām ''vienrocīgajā mešanā'' kādā no krogiem. Kaimiņu novadiem par lielu izbrīnu, Pēterupē ziemā rīkoja ''krogus balles'', kur nebija liegta ieeja sievietēm un pusaudžiem un pagastā bija ierasts bēru gājienu nevis beigt, bet sākt ar krogu. Vēl viens baiļu iemesls bija tuvējie tumšie meži, kur ik pa brīdim uzklīda sveši un varbūt ne tik sveši nelieši, zogot, laupot un dažreiz pat slepkavojot. Izcēlās arī sērgas, ieskaitot briesmīgo 1895.gada dizentērijas epidēmiju, kas prasīja vismaz pārdesmit upuru. Strādājot un uzdzīvojot, bija pavisam aizmirsta gara gaisma un tāds godājams vidzemnieku paradums, kā avīžu pasūtīšana, te ieviesās gadus divdesmit vēlāk kā citviet novadā. Par ļaunu nāca arī tas, ka mācītāji nelaida vietējos skolotājus uz apriņķa konferencēm un vienīgās reizes, kad pēterupieši drīkstēja rādīt tautai labo dziedāšanas prasmi, bija dziesmu svētkos, stingrā draudzes gana uzraudzībā. Galu galā mācītājs Neilands un viņa vācu kolēģi uz laiku savu panāca. Piektajā gadā Pēterupē nenotika nekas ārkārtējs, nebija pat nevienas Neibādes villas zādzības un kārtības uzturēšanai pietika ar mežsargu bisēm. Bet, pāri cilvēku gribēšanai stāv augstāka kārtība, un neviens nevarēja paredzēt, ka pēc 1886.gada pārmaiņas nāks viena pēc otrās, pilnībā pārvēršot Neibādes - Pēterupes iesūnojušo pasaulīti.
Viens znots, viens kuģis, viens kūrorts
1886.gada 15.novembrī mira Bīriņu kungs Augusts Pistolkorss un Bīriņu un Pēterupes muižas mantoja viņa dēls Aleksandrs. Vecais barons jau krietnu laiku bija zaudējis interesi par saimniekošanu un daudz kas bija pamests novārtā, Neibādi ieskaitot. Viņa dēls mēģināja glābt, kas glābjams, piesaistot Neibādei jaunus viesus un labiekārtojot apkārtni, sākot ar Kūrmājas kompleksa pārbūvi 1891.gadā. Pateicoties dzimtas sakariem Krievijā, blakus baltvācu lielmaņiem kūrortā parādās krievu ierēdņi un muižnieki no Pēterburgas, Kijevas un Ņižņij-Novgorodas un drīz vien vācieši atrod par izdevīgāku izīrēt lepnās villas bagātiem krieviem. Krievijas viesu pieplūdumu īpaši sekmē 1889.gadā uzbūvētais Pleskavas dzelzceļš, lai gan pēdējais ceļa posms no Inčukalna joprojām jāveic pasta ratos, maksājot četrus rubļus. Daži līdz paņemtie krievu aristokrātu kalpotāji paliek Neibādē un sāk pelnīt iztiku ar dārzniecību. Inčukalna pasts strādā tik nejēdzīgi, ka 1889.gadā, vismaz uz peldu sezonas laiku, Pēterupe - Neibāde atgriežas Limbažu pasta novadā un paliek tur vismaz līdz 1906.gadam. 1899.gadā Skultē tiek ievilkta telefona līnija no Limbažiem, kas no 1907.gada ļauj sazināties arī ar Rīgu. 1888.gadā, mainoties jūras straumēm, Rīgas līcī ienāk laši, bet uz ilgu laiku pazūd reņģes un daudzi vietējie jaunieši sāk pamest Pēterupi, meklējot laimi tālās jūrās. Lai saglabātu savas otrās muižas darbaspēku, Aleksandrs Pistolkorss veicina vairākus uzlabojumus. 1893.gada 14.martā Neibādē sāk darbu Lūša rūpniecības preču veikals, bet augustā Pēterupē atļauj atvērt Engelhardta aptieku. 1898.gadā Bīriņu kungs dāvina Pēterupei no iepriekš slēgta kroga pārbūvētu skolu un bibliotēku. Īsi pirms gadsimtu mijas presē tiek ievērots, ka pēterupieši iegādājas aizvien vairāk grāmatu un vietējie kuģu īpašnieki pērk pat klavieres. Ap 1900.gadu Neibādes vārds sāk latviskoties par Jaunpeldētavu. Togad Neibādē - Pēterupē ir aptieka, divi rūpniecības preču un saldumu veikali, divi krogi, Kūrmājas vasaras restorāns un ārsta prakse. Pēc pāris gadiem tika izveidots iknedēļas vasaras pārtikas tirgus.
Brašais kuģītis ''Neibāde'' un tā drosmīgie jūrnieki īsi
pirms Pasaules kara ap 1910.gadu, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Aleksandrs Pistolkorss pēkšņi mirst 1904.gada 31.jūlijā un pēc viņa nāves Bīriņos vairs nav stipras saimnieka rokas. Abi Bīriņu kunga dēli dažus gadus vēlāk mirst pašnāvībā un atraitne zaudē interesi par pasaulīgo. To izmanto kāds apķērīgs kungs Pauls Moltrehts, kurš ieņem Bīriņu virsmežziņa amatu. Moltrehts apprec Pistolkorsa meitu un faktiski kļūst par Pēterupes muižkungu ar daudzām labām un sliktām sekām. Galvenā Neibādes attīstības problēma tobrīd ir drošas satiksmes trūkums. Pirms dažiem gadiem izteiktie šaursliežu dzelzceļa būves plāni izrādās neveiksmīgi. Vienīgais risinājums ir regulāra satiksme pa jūru un, pēc pagaidu reisiem ar no Rīgas nomātu kuģīti sākot no 1905.gada, 1906.gadā vietējā Langes kuģu būvētava laiž pasaulē Latvijas vēsturē slavenāko tvaikoni. Tikai 25 metrus garā ''Neibāde'', kas dodas pirmajā reisā 1907.gada 8.jūlijā, spēj uzņemt ne vien pasažierus, bet arī vismaz 40 tonnu kravas. Uz Neibādi, kur uzcelta laipu piestātne, kuģītis brauc ik dienas, bet trīsreiz nedēļā tas dodas līdz pat Ķirru mājām pie Jelgavkroga, kur uzņem zemnieku kravas. Pateicoties mazajai ''Neibādei'' parasts ceļa krogs tagad pēkšņi kļūst par ko līdzīgu amerikāņu salūnam, kur nodzer pēkšņi nākušo peļņu, zog zirgus un kaujas. Pēc pasažieru sūdzībām uz ''Neibādes'' klāja steidzīgi uzcēla kajīti. Tikpat lielā steigā tika veikta jaunas viesnīcas un restorāna celtniecība Neibādē. 1908.gada Vasarsvētkos notika Neibādes kūrorta atklāšana un todien ar veselu kuģīšu flotili Neibādē ieradās vairāki tūkstoši viesu, kuru rīcībā beidzot bija atpūtas vieta ar, kā mēs šodien teiktu, servisu jebkuram maksātspējīgam viesim. 1909.gada 6.maijā negaidīti nodeg Pēterupes mācītājmuiža, ko tikko pametis algas dēļ sastrīdējies baznīckungs. Sākas Neibādes kūrorta pirmais, plaukstošais, bet ļoti īsais, dzīves posms.
Nobeigsim ar mazu atgādinājumu
Saulkrastu baronu pēctečiem. 1823.gadu uzskata par Neibādes dibināšanas brīdi
tikai tāpēc, ka tā iekalts Augusta Pistolkorsa 1877.gadā uzstādītajā piemiņas
akmenī. Līdz pat Piektajam gadam Pēterupe dzīvoja savrūpi no pārējās Vidzemes.
Neibāde kā pilnvērtīgs kūrorts sāka darbu tikai 1908.gada Vasarsvētkos. Par
Saulkrastiem 20.gadsimtā runāsim tuvāk vasaras beigām.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists