Aģes grīvas liktenis
Mūsu lasītājiem jau labi zināms, ka Limbažu muzejs labprāt atsaucas uz godājamās Avīzes lūgumiem sagatavot rakstus par šobrīd aktuālām tēmām to vēstures skatījumā. Kā visi, ceru, piekritīs, pēdējā laika nopietnākais šķērslis Limbažu novada turpmākai mierīgai pastāvēšanai un attīstībai ir bijis neskaidrais Skultes pagasta piederības jautājums, kas pašlaik atrisinājies par labu novadam. Tā kā visi lielu un mazu robežu strīdi šīs zemes virsū sakņojas pagātnē pieņemtos lēmumos, jūsu uzmanībai tiks piedāvāti divi raksti, kur centīsimies parādīt, kā apstākļu sakritība un valstsvīru kaprīzes galu galā noveda pie nejēdzīga kaimiņu strīda. Pirmais raksts veltīts Zvejniekciemam un Skultei, kā šīs problēmas saknei un stūrakmenim, bet nedaudz vēlāk sekos Neibādes - Saulkrastu novada rašanās un izaugšanas apraksts. Ņemiet par labu!
Smilšainais krasts
No tiem laikiem, kad vācu iekarotāji piesavinājās lībiešu zemes gar Aģes upi, un līdz pat 18.gadsimtam, par šo apvidu zināms maz, jo to apdzīvojušie ļaudis ar turību un pasaules slavu neizcēlās. Vācieši nosauca Aģes lejteces zemes par Adjamundi jeb Aģesgrīvu, bet latviešu runā no krievu laiku sākuma ienāca nosaukums Skulte, kura izcelsmi piedēvē vietējās muižas kādreizējiem īpašniekiem Šultceniem, jo viņu laikā trīs atsevišķas vietējās muižas apvienojās vienā. Ir dīvaini dzirdēt, ka Saulkrastos Skultes piekrasti tagad sāk dēvēt par Neibādi, kuras nosaukums rakstos parādās tikai ap 1825.gadu. Tam par iemeslu ir ilgstošs vācu kungu paradums pa laikam apvienot Adjamundi - Skulti kopā ar Pēterupi vai Pernigeli - Liepupi vienā nodevu vai baznīcas iecirknī līdzekļu taupīšanas dēļ, jo labu sabiedrisko ēku būvei visā šai apvidū naudu taupīja līdz 19.gadsimtam. Līdz pat 1820.gada brīvlaišanai dzīve Vidzemes piekrastē bija vienkārša - zvejnieki darīja savu grūto darbu, zemnieki savējo, un viņu gaitas reti krustojās. Rīga bija aizsniedzama tikai pa jūru, jo vāciešu neizdarības dēļ līdz 19.gadsimta vidum Gaujas lejteces apkārtnes ceļi bija atzīti par gandrīz sliktākajiem Eiropā. Tādēļ Skultes zvejnieki savu lomu kopš Livonijas laikiem veda uz Limbažiem, kur savukārt pirka visu saimniecībā vajadzīgo un ar to ļāva pilsētai pastāvēt. Skultes krasts sāk atdzīvoties tikai pēc Krimas kara ap 1860.gadu, kad Vidzemes piekrastē sāk uzplaukt latviešu jūrniecība, bet pagasta iekšzeme - līdz ar 1870.gadu, kad Skultes muižu nopērk barons no Vidzemē visspēcīgās Freitāgu-Loringhofenu dzimtas.
Skultes pagasta Zemes ierīcības komisija
1940.gadā, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Jaunie laiki Skultes muižā sākas 1871.gada 11.novembrī, kad ar zemes kunga atbalstu pagasts saņem savā rīcībā lielu mūra ēku pagasta valdes un skolas ierīkošanai. Simts vietējos skolniekus ar siltu ēdienu baro muiža. Kā redzat, pie visas savas nepatikas pret latviešu brīvību, Vidzemē bija arī tādi ''baroni'', kas rūpējās par zemniekiem vismaz tāpēc, lai no tiem būtu lielāks labums. Tai pašā 1871.gadā Skultes zemnieku kārtas ļaudis Liepupes vietā sāka staigāt uz Pēterupes baznīcu garām lielkungu Neibādei, kur viņus iekšā nelaida. Robeža starp Skulti un Pēterupi bija ļoti vienkārša - Pēterupe piederēja Bīriņu kungam un, kā saprot katrs ''Mērnieku laiku'' lasītājs, bija sveša kunga pagasts ar svešiem ļaudīm. Vidzemes latviešu zvejnieki un jūrnieki tai īsajā 1857 - 1914.gadu periodā veidoja savu cilti, kas darbojās it visur piekrastē, kur tas bija izdevīgi. Pēterupe un Kuiviži šai laikā bija divi latviešu burinieku būves centri, bet Aģes grīvas zvejnieki pakāpeniski veido apmetni tieši blakus Neibādei, kur zeme ir vieglāk pieejama un jūra turpat blakus. Šis māju puduris tuvāk 1914.gadam kļūst pazīstams kā Skultes zvejniekciems - pagaidām ar mazo burtu. Sākoties 20.gadsimtam lielā jūrmalas kuģu būve apsīkst lietaskoku dārdzības dēļ, bet pa to laiku Skultes zvejnieku un zemnieku dzīve uzlabojas pateicoties Neibādes kūrorta izaugsmei un ar to saistītajām sabiedriskajām labierīcībām un pieprasījumu pēc lauku labumiem. Milzīgo pirmskara ekonomikas uzplaukumu 1907 - 1914.gadā Skultei traucē izbaudīt satiksmes ceļu un zvejas ostas trūkums, bet sekojošā karadarbība ar frontes tuvumu 1917.gadā nodara postu un ievada kā vācu Neibādes tā muižu laiku beigas.
Aģes osta
Neatkarīgajā Latvijas valstī Skultes zvejniekciema ļaudis turpināja vest reņģes uz Limbažiem un dzīvoja pieticīgi, jo zivju tirgus mazajā republikā ir ierobežots un jaunas ostas un ražotnes šim nolūkam būvēt ilgu laiku nav izdevīgi. Skultes pagasta kopējo attīstību aizkavē vēlā Skultes muižas zemju dalīšana un jau nosauktais ceļu trūkums, kas beidzas ar Rūjienas dzelzceļa līnijas stacijas ierīkošanu 1934.gada 1.oktobrī un pirmā piekrastes autoceļa izbūvi līdz Skultes piekrastei 1938.gadā. Pēc 1935.gada tautas skaitīšanas Skultes pagastā ar 8400 hektāru teritoriju ir 2411 iedzīvotāju - gandrīz vienīgi latvieši. Divus gadus pēc ''Zvejnieka dēla'' uzrakstīšanas, Zvejniekciemā, šoreiz jau ar lielo burtu, pienāk jaunie laiki zvejniekiem. 1936.gada 26.jūlijā Skultes pagasta zvejnieku organizācijas apvienojas vienā kooperatīvā ''Jūras zivs''. Tā paša gada rudenī sākas motoru remonta darbnīcas projektēšana. Visu izmaina Vadoņa Kārļa Ulmaņa brauciens pa Vidzemes jūrmalu 1937.gada 21.maijā, kura rezultātā tiek paziņots par Skultes zvejas ostas būves sākumu. Autoritārai valstij ir sava sliktā un labā puse un šoreiz Kārļa Ulmaņa 1937.gada saimnieciskā patvaļa kļuva par pamatu mūsdienu Zvejniekciema dzimšanai. Ostas būve norit ar grūtībām. 1938.gada rudens vētrās daļa no uzbūvētā tiek nopostīta un sākas visa novada mēroga runas par krāpšanu un nekvalitatīviem būvmateriāliem. Tomēr projekts ir atzīts par valstiski svarīgu un turpinās. 1939.gada 7.oktobrī zemkopības ministrs Birznieks vada Skultes ostas svinīgas atklāšanas ceremoniju. Otra pasaules kara dēļ pieprasījums pēc zivīm ir milzīgs un tobrīd vēl nekas neliecina, ka nāk kara laiki ar zvejas pagrimumu.
Skultes zvejnieku kooperatīva biedri 1933.gadā, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Otrreiz atgriezusies Latvijā, padomju valsts vairs neparedz saglabāt kaut daļu no vecās lietu kārtības. 1945.gadā Skultes pagastu sadala Skultes un Straumes ciemos, lai 1954.gadā apvienotu atpakaļ. Zemnieku kolektivizācijas rezultātā Skultes laukus pārņem Molotova vārdā nosauktais kolhozs. 1945.gadā Padomju Savienībā ir milzīgs pārtikas trūkums, kas divus gadus noved pie masu kanibālisma no Moldāvijas līdz Kazahijai. Labi iekārtotā Latvijas lauksaimniecība ir cietusi karā un kolhozu dēļ tik tikko spēj apgādāt Latviju un pusi Ļeņingradas. Ārzemju pārtikas piegādes nav iespējamas un zvejniecība ir gandrīz vienīgais ātri nodrošināmais papildus produktu resurss. Tādēļ piekrastes zvejnieki uz laiku saņem īpašas privilēģijas un garantētus ienākumus zemāko nomenklatūras līmenī. 1947.gada 13.jūlijā 211 zemnieku sētas ar to inventāru un kopumā ap 400 zvejnieku gandrīz 30 kilometru piekrastes joslā no Lilastes līdz Duntei tiek apvienoti artelī/kolhozā, bet faktiski pēc kolhoza parauga veidotā zivju ieguves ražotnē ''Zvejnieks'', kura precīzās robežas ir tik slepenas, ka pat astoņdesmitajos gados netiek uzrādītas enciklopēdijā. Kolhoza centrs varēja tikt ierīkots jebkur šīs teritorijas ietvaros, jo Saulkrasti tobrīd ir maznozīmīgs kūrorts, ko vēl jāatjauno. Izvēli nosaka ostas un jau 1945.gadā atjaunotās konservu fabrikas atrašanās vieta Aģes grīvā. Ir tapis padomju Zvejniekciems.
Padomju Latvijas skatlogs
Atšķirībā no parastajiem Latvijas PSR kolhozniekiem, kas saņēma apmaksu pēc pusmistiskām izstrādes dienām un tikai ap 1982.gadu sāka pelnīt tikpat cik pilsētas strādnieki, zvejnieki saņēma apmaksu par gabaldarbu un līdz sešdesmitajiem gadiem, kad nozveja Baltijā mazinājās un pārgāja uz Atlantijas ūdeņiem, veiksmes gadījumā dažu gadu laikā kļuva, pēc padomju mērogiem, bagāti ļaudis. Kolhozs ''Zvejnieks'' ātri ieguva inventāru, vispirms stāvvadus un murdus, bet pēc tam arī jaunus zvejas kuģus. 1951.gadā Aģes osta tika pārbūvēta un zvejnieku mitekļus no plašās piekrastes joslas sāka pārcelt uz jaunizveidoto kolhoza ciematu blakus ostai, kas tad arī kļuva par Zvejniekciema apdzīvoto vietu. Faktiskā kolhoza teritorija no tā laika aizņēma tikai bijušā Skultes pagasta piejūras zonu. Izmantojot darba varoņu tiesības pirkt tobrīd ļoti lētās padomju vieglās automašīnas ''Opel-Moskvič'', jau 1953.gadā zvejnieki bija iegādājušies tās tādā skaitā, ka nācās būvēt īpašu kolhoza garāžu. Labi saprotams, ka, uz vispārējā posta fona, nedaudzie zvejnieku kolhozi, kur uz darbu brauca ar auto, drīz kļuva par padomju preses mīluļiem un no piecdesmito gadu beigām arī vietu, kurp sūtīt ārzemju delegācijas ''parastu padomju strādnieku'' dzīves izrādīšanai. Skultes konservu fabrika pakāpeniski pārtapa par stratēģiskas nozīmes ekonomisku objektu, kur ražoja eksporta šprotes padomju bloka valstīm, apmaiņai pret no turienes nākošajām precēm. Kolhozu ''Zvejnieks'' tajos treknajos gados vadīja prātīgi ļaudis un pateicoties viņiem Zvejniekciems cita starpā 1958.gadā ieguva tālā apkārtnē lepnāko klubu ar skatītāju zāli 600 vietām, bet 1963.gadā uzcēla vienu no Latvijas modernākajām vidusskolu ēkām, kur drīz izvietojās arī mūzikas skola.
Zvejniekciema zivju žāvētava 20.gs. 30.tie gadi, fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
Tā gadījās, ka ar 1965.gadu, sākoties Brežņeva laikiem, mainījās PSRS ārzemju tūrisma politika. Pirms tam nelaimīgie ārzemnieki dabūja ciest no par gidēm nolīgtajām vietējo garnizonu virsnieku sievām, kas lauzītā viesu valodā mauroja propagandu un vicināja dūres. Pēc daudziem skandāliem no tā atteicās un firma ''Intūrists'' sāka vienkārši ''sūknēt'' no tūristiem valūtu. 1969.gadā tika izstrādāts atļautais ārzemnieku ceļojumu maršruts Latvijas PSR teritorijā, kur bez Rīgas drīkstēja redzēt tikai Siguldu un daļu Vidzemes piekrastes. Līdz ''nacionālistu'' vajāšanas atsākšanai ap 1981.gadu, Rīgas ''čeka'' pielika lielas pūlēs ārzemju latviešu pievēršanā padomju ticībai. Latviski runājošajiem tūristiem par tika rīkotas etniskās brīvības paraugdemonstrējumi, tai skaitā arī Zvejniekciemā, kur septiņdesmitajos gados ārzemnieku grupas ieradās viena pēc otras. 1973.gadā kolhozs ''Zvejnieks'' svinēja Līgo svētkus kopā ar ārzemju latviešu delegāciju, ko, protams, uzraudzīja čekisti. Pirms dažiem gadiem šis fakts pievērsa Kārļa Kangera ''čekas maisu'' izpētes komisijas uzmanību. Tika nolemts, ka visas kolhoza amatpersonas priekšnieku amatos tādēļ uzskatāmas par prettautiska režīma izpalīgiem un kolhoznieki, kas aiz praktiskiem apsvērumiem iestājušies komunistu partijā, arī turami aizdomās. Zvejniekciemiešus, kuru senči nonāk šai sarakstā, varu vien mierināt, ka, ciktāl atceros, nosauktā komisija pieskaitīja čekistiem arī Rīgas viesnīcas ''Latvija'' apkopējas.
Pāršķeltais pagasts
1966.gadā turpmākas jaunu fabriku un ekonomisko rajonu veidošanas iespējas Latvijas PSR bija izsmeltas. Bija laiks sakārtot paveikto un noslēgt Viduspiebaltijas apgabala iekļaušanu PSRS. Jūrmalai bija jākļūst par valsts mēroga kūrortu, kur vietējie nebija īpaši vēlami. Rīdzinieku atpūtai par piemērotiem atzina Saulkrastus un togad tika nosprausti šīs piekrastes joslas straujas attīstības plāni. Tā nu bija gadījies, ka Zvejniekciems ar visiem tā lieliskajiem būvobjektiem un jau kā pilsētā dzīvojošajiem zvejniekiem atradās ārpus Rīgas rajona un neietilpa Ādažu - Saulkrastu īpašajā paraugzonā. Taču to varēja viegli mainīt. 1967.gada 10.janvārī tika pieņemts dekrēts par Latvijas PSR jauno administratīvi teritoriālo iedalījumu, ko padomju presē gandrīz nepieminēja. Reformas rezultātā radās ''lielais'' Limbažu rajons, kas nodzīvoja līdz PSRS sabrukumam, bet vienlaikus no Skultes ciema atdalīja kolhoza ''Zvejnieks'' teritoriju, kas pievienojās tā saucamajai Saulkrastu lauku teritorijai un no birokrātiskā viedokļa iekļāvās Saulkrastos kā to daļa, lai gan var strīdēties, vai Zvejniekciems tobrīd nebija lielāks par Saulkrastiem. Ar Rīgas rajona robežu Zvejniekciems atdalījās no Limbažu rajona Skultes ciema, apgrūtinot Skultes bērnu iespējas izmantot vietējo vidusskolu. Gadījās arī maza anekdote - pēc pārdalīšanas Zvejniekciemu apkalpojošais šņabja veikals palika Skultē. Pašam bagātajam Zvejniekciemam, kur daļa strādnieku brauca uz darbu ar elektrovilcienu pat no Rīgas, apvienošanās ar Saulkrastiem nedeva nekādas priekšrocības un arī no budžeta lieliski finansētajiem Saulkrastiem zvejnieku kolhozs nebija vajadzīgs. Saulkrasti kļuva par smieklīgi milzīgu ''pilsētciematu'', labas pilsētas lielumā, kaut arī ne skaitā. Toties Rīgas rajona kartē no tā laika stiepās skaista piepilsēta līdz pat Aģes upei. Ne sliktāk kā Amerikā. Robežas otrā pusē, apjēdzot, ka ar atdalīto Zvejniekciemu Skultes ciems nu ir krietni zaudējis attīstībai vajadzīgās priekšrocības, 1970.gadā izveidoja valsts uzturētu padomju saimniecību no trim, vēlāk četriem bijušajiem kolhoziem. Tad nāca kārtējie jaunie laiki, 1991.gadā sākās kolhozu privatizācija un 1997.gadā Saulkrastu pašvaldības pārņemtā Skultes osta sāka strādāt eksporta vajadzībām, bet robeža palika, līdz brīdim, kad.....
Ar to arī apturēsim šodienas stāstu un nākošajā reizē parunāsim par to, kā no vecas Neibādes taisīt jaunu un kā var gadīties, ka nacionāli domājoši ļaudis, staigājot pa Vidzemes jūrmalu, sāk redzēt gāzes burbuļus.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists