Izstāde “Te ir mūsu laimīgā vieta”

Aicinām uz izstādi “Te ir mūsu laimīgā vieta” Limbažu muzejā, kuras ietvaros 2024.gada 13.decembrī plkst. 16:00 tiksimies ar gleznu kolekcionāru – Raimondu Krieviņu, kurš par vienu no savām laimīgajām vietām sauc atjaunotās Ārciema dzirnavas. Izstāde “Te ir mūsu laimīgā vieta” veidota no Raimonda Krieviņa privātkolekcijā esošajiem Jaņa Rozentāla, Ludolfa Liberta, Indriķa Zeberiņa, Kārļa Miesnieka, Līvijas Endzelīnas, Ulda Zemzara, Dzidras Baumas, Žaņa Sūniņa un citu autoru darbiem.

Kolekcija veidojusies vienas dzimtas ietvaros vairāku paaudžu laikā. Pie tās pieder valodnieks akadēmiķis profesors Jānis Endzelīns, viņa dēls Lūcijs Endzelīns - trīs šaha olimpiāžu dalībnieks Latvijas izlases sastāvā, Minhenē (1936), Stokholmā (1937) un Buenosairesā (1939) un meita – gleznotāja Līvija Endzelīna; titulētākā Latvijas šahiste Milda Endzelīna (dz.Lauberte); Rīgas namīpašnieki Kristīne (dz.Lauberte) un Jānis Zāģeri. Dzimtā cieši savijušies stāsti par māksliniekiem, kuru rezultātā tapuši atsevišķi izstādē redzamie darbi - Mildas Endzelīnas nepabeigtais portrets, viņas meitas Māras Krieviņas portrets, un Latvijas mākslā labi pazīstamās gleznotājas Līvijas Endzelīnas gleznotā sava tēva profesora Jāņa Endzelīna vasarnīca Koknesē.

Kopš 2020.gada, Raimonds Krieviņš ir Ārciema dzirnavu īpašnieks un mūsu novadnieks, kurš uzsver kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu kā vērtību, kas padara mūsu dzīvi kvalitatīvāku un ļauj izveidot māju sajūtu ikvienā Latvijas vietā, kur būtu pieejama sakopta apkārtējā ainava un radīta harmoniska vide, kas ļauj justies laimīgam.

Pēc Raimonda Krieviņa iniciatīvas, izstādes norises laikā, sadarbībā ar biedrību “Pērļupe” tiks vākti ziedojumi Pāles pagasta Ārciema muižas parka stādījumu atjaunošanai.

Ārciema muižas parks ir viens jaunākajiem muižas parkiem Latvijā. Tajā izveidota izzinoša dabas taka, kur atrodama informācija par 19 dažādām koku un krūmu sugām, gan vietējām – ozols, liepa, melnalksnis u.c., gan svešzemju – pelēkais riekstkoks, Sibīrijas baltegle, Ledebūra lapegle, sarkanais plūškoks, Bijāra spireja, Švedlera kļava u.c. Īpaši atzīmējama ir Holandes liepu aleja. Daļa no kokiem un krūmiem saglabājušies no parka pirmsākumiem, daļa stādīti vēlāk. Laikam ejot, parkā stādītie koki noveco, arī stiprs vējš bieži vien rada postījumus. Lai saglabātu Ārciema muižas parku turpmākajām paaudzēm, ir nepieciešams to papildināt ar jauniem koku un košumkrūmu stādiem.

Izstāde “Te ir mūsu laimīgā vieta” Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7 būs apskatāma no 2024.gada 10.decembra līdz 2025.gada martam.

Impērijas pasta kantoris

Var likties dīvaini, kāpēc līdz 1850.gadam Limbažiem tuvākais pasts atradās Straupē, bet pasta kantoris ar pilnu pakalpojumu klāstu - Valmierā. Par iemeslu tam bija dīvainie ceļi un neceļi, pa kuriem attīstījās Krievijas impērijas sakaru un transporta sistēma. Sākotnēji Krievijas galvenie ceļi un pasta dienests bija paredzēti tikai valsts vajadzībām. Privātpersonu pārvietošanās bija viņu pašu rokās jeb, pareizāk, kājās. 18.gadsimta laikā pakāpeniski veidojās kroņa ziņnešu un komandēto ierēdņu satiksmes dienests, ko ne īpaši precīzi dēvēja par zirgu pastu, jo dažādu sūtījumu piegāde bija tikai viena no tā funkcijām. Tas balstījās uz tā saucamajām pasta stacijām, kur uzturēja un pēc vajadzības piešķīra ceļotāju rīcībā pasta zirgus. Citiem vārdiem - pasta stacija nodrošināja sūtījumu un personu transportu noteiktā pasta ceļa iecirknī un pēc mūsdienu klasifikācijas bija garāža, nevis pasts. Lai izmantotu pasta stacijas pakalpojumus, stacijas uzraugam bija jāuzrāda ceļojuma lapa jeb podorožnaja - atļauja izmantot pasta zirgus precīzi norādītā maršrutā. Privātie ceļotāji, kas bieži pārvietojās ar saviem ratiem, bet ņēma iejūgā kroņa zirgus, varēja saņemt podorožnaju pret samaksu, ja varas iestādes atļāva viņiem ceļot. Tikai 1874. gadā kļuva iespējams izmantot pasta zirgus bez iepriekšējas atļaujas. Laikabiedri skaidri nodalīja atšķirību starp ceļotājiem ar valsts komandējuma podorožnaju un privātajiem braucējiem. Zirgus braucienam piešķīra kā rindas kārtībā, tā atbilstoši ceļotāju sabiedriskajam rangam, ar visām no tā izrietošajām zemāk stāvošo dvēseles ciešanām.

1850.gada 16.augustā Limbažu pasta ekspedīcija sāka darbu kā pasta departamenta iestāde Kleina mājā. Pakāpeniski, līdz 1852.gada sākumam, tika ierīkots arī Limbažu zirgu pasta dienests, kura galvenais uzdevums bija sakaru uzturēšana ar Straupi. Līdz vietējā zirgu pasta izveidei sūtījumi no Straupes pienāca tikai reizi nedēļā - trešdienās, ar vietējā pasta nosūtīšanu nākamajā dienā. Tikai no 1852.gada 10.februāra ieviesa otru pasta dienu - piektdienās. Par pirmo Limbažu profesionālo kroņa pastmeistaru kļuva Nikolajs Jermolovičs. Šai amatā viņš nostrādāja divdesmit piecus gadus un acīmredzami bija labi ieredzēts pilsētā, tātad prata savu darbu un nepieļāva pārkāpumus par kuriem tik asi teikts Gogoļa ''Revidentā''. Diemžēl, joprojām neskaidrs ir Jermoloviča vadītās pasta nodaļas statuss. 1850.gadā tā sāka darbu kā pasta ekspedīcija, pāris gadus vēlāk tiek dēvēta par filiāli (Abteilung) un tikai ap 1870.gadu parādās Vidzemes adresu sarakstā ar kantora (Comptoir) vārdu. Tikai 1862.gada 1.jūnijā Limbažu zirgu pasta stacija tiek iekļauta Vidzemes guberņas sarakstā. Ir pamats domāt, ka krietnu laiku Limbažu pasta kantoris turpināja darboties kā pasta ceļa galapunkts vietējo sūtījumu šķirošanai, uz ko norāda arī Jermoloviča niecīgā alga - 120 rubļu gadā ar dienesta dzīvokli. Atšķīrībā no Vitkovska privātā pasta laikiem, sūdzēties par pakalpojumu kvalitāti kļuva daudz grūtāk, jo vismaz 1850. - 1860.gados to uzskatīja par pastāvošajai iekārtai nedraudzīgu rīcību. Ārpus Limbažiem turpināja darboties draudžu pasts.

Nikolajam Jermolovičam bija lemts pārraudzīt Limbažu pastu tai gadsimta ceturtdaļā, kad šī institūcija Krievijas impērijā no vāji organizēta vēstuļu dienesta pārtapa par nopietnu sabiedrisku ierīcību. No 1858.gada impērijā tika ieviestas pastmarkas un līdz ar to parādījās iespēja atstāt vēstuli šim nolūkam ieviestajās pastkastēs - iepriekš jebkurš pasta sūtījums bija jāiesniedz pasta nodaļā, lai pareizi to apmaksātu un apliecinātu samaksu ar pasta zīmogu. Mūsdienu cilvēkam ir grūti pat iedomāties ne tik senas pagātnes ierobežotās iespējas saņemt ziņas un veikt lietišķu saraksti. Jermoloviča laika Limbažos darījuma vēstules tūlīt pēc saņemšanas Straupes pasta dienā tika steidzīgi izlasītas, lai tikpat steidzīgi sniegtu atbildi pēc stingrajiem vācu sarakstes pieklājības noteikumiem, kuru pārkāpšana tiktu uzskatīta par klaju nepieklājību. Tādējādi rakstu darbiem vecajos Limbažos bija veltītas divas no septiņām dienām, pārējā laikā pasaulē varēja notikt jebkas - pilsētā par to neuzzinātu, ja vien neierastos ārkārtas vēstnesis uz zirga. Jau 1860.gados sakaru lēnīgums sāka nonākt pretrunā ar lietišķās dzīves uzplaukumu Limbažos. Pilsētā pagaidām nebija sava pastnieka, kas nenāca par labu ne tik sen iebraukušiem vēstuļu saņēmējiem. Īpaša problēma bija norēķinu kārtošana ar apdrošināšanas biedrībām, kas pakāpeniski ieguva par klientiem gandrīz visus pilsētas namīpašniekus. Diemžēl, Krievijas pasts, pēc īsa mēģinājuma ieviest šādu pakalpojumu, 1869.gadā saņēma aizliegumu veikt pasta pārvedumus. 1874.gadā Krievijas impērija prestiža nolūkos piekrita atzīt Parīzes pasta sakaru kongresā pieņemtos darbības noteikumus. Limbažos arī tuvojās pārmaiņas šai jomā.  

Telegrāfs un Kaljo nams

1875. gada 4. jūnijs ir viens no svarīgajiem datumiem Limbažu vēsturē. Todien mūsu pilsēta uz visiem laikiem (ja neskaita nelielus pārtraukumus kara un juku dēļ 1905., 1917., 1919. un 1944.gadā) kļuva par daļu no pasaules moderno sakaru sistēmas. Pēc elektriskā telegrāfa līnijas izbūves no Cēsīm, Limbažos sāka darboties pilsētas telegrāfa stacija. Te nepieciešama īsa priekšvēsture. Jau Napoleona Eiropā problēmas, kas cēlās no nepieciešamības gaidīt divas un pat trīs nedēļas, līdz visātrākā kurjera pasta ziņas šķērsoja kontinentu, noveda pie valstu gatavības maksāt jebkuru cenu par sakaru paātrināšanu. Viens no risinājumiem bija optiskais telegrāfs - torņu līnijas, kur dežuranti nolasīja abos tuvākajos torņus paceltās signālu zīmes. 1839.gadā uzbūvētā līnija Pēterburga - Varšava, caur Latgali, pārraidīja signālu 22 minūtēs, ja nebija miglas. Taču šāds ''prieks'' bija par dārgu pat lielvalstīm. Viss mainījās 1844.gadā, kad amerikānis Morze nodeva ekspluatācijā pirmo tālas distances elektriskā telegrāfa līniju. Nākamajos 15 gados telegrāfa sakaru tīkls pārklāja ASV un Rietumeiropu. Krimas kara laikā Baltijā tika ievilktas līnijas starp galvenajām pilsētām, taču tās pamatā apkalpoja valsti. Pēc 1858.gada arī Vidzemi joprojām pārvaldošā baltvācu muižniecība sāka plānot telegrāfa tīkla izveidi savā guberņā. Sakaru līnijas ierīkošana no Cēsīm līdz Limbažiem 1874.-1875.gadā bija vienlaikus armijai, Vidzemes guberņai un vietējiem muižniekiem vajadzīgs projekts, jo bailes no svešzemju flotes desanta Baltijas piekrastē saglabājās kopš Krimas kara.

Telegrāfa stacijas atvēršana bija kas vairāk, nekā sakaru ''stabu'' rinda gar Cēsu ceļu un kantoris ar diviem telegrāfistiem pie Limbažu Pilsmuižas. Pasta nodaļai tagad bija jāuzņemas telegrammu iznēsāšana. 1875.gadā kā jaunais pilsētas pastmeistars Limbažos ierodas sakaru dienesta ierēdnis Mihaels Kaljo, kam, atšķirībā no pieticīgā Jermoloviča, bija daudz nopietnāki plāni par apmešanos šeit uz dzīvi. Ļoti iespējams, šos plānus veicināja pārmaiņas, ko Limbaži un novads piedzīvoja ap 1877.-1878.gada krievu - turku kara laiku. Telegrāfa līnija no Limbažiem 1878.gadā tika pagarināta līdz Salacgrīvai un Ainažiem. Vidzemes muižniecības zirgu pasta stacija 1878.gadā bija palielināta līdz 10 zirgiem un vēl viena pasta stacija veidojās Vidrižos. Abi šie pasākumi neapšaubāmi bija saistīti ar militārajiem plāniem un krievu karaspēka papildus izvietošanu Vidzemē. Kara noslēgums nemazināja Limbažu izaugsmi, iedzīvotāju skaitam pēc 1880.gada tuvojoties jau diviem tūkstošiem un pasta nodaļa ar vienu priekšnieku un pastnieku, kam tagad bija jārūpējas arī par vairākiem simtiem avīžu abonentu, vairs tā īsti netika galā ar darba apjomu. Protams, lielā mērā bija vainojamas arī piegādes problēmas - pasts no Rīgas 1880.gados ceļoja līdz Limbažiem piecas dienas, kas darbīgākajiem pilsētniekiem jau likās nepiedodama atpalicība. Ap 1883.gadu Limbažu pasta un telegrāfa kantori saņēma štata papildinājumu - otru pastnieku un vēl vienu dienesta telegrāfistu, acīmredzami, lai uzturētu sakarus gatavībā visu dienu.

1883. - 1884. gadā Mihaels Kaljo par paša līdzekļiem, kas pavisam noteikti nāca no citiem avotiem, nekā pieticīgā pasta priekšnieka alga, uzcēla blakus Pilsmuižas kungu namam vienu no iespaidīgākajām divstāvu mūra ēkām Limbažos. Namā bija vieta veikalam, zāle saviesīgiem saietiem, ko nekavējoties pārņēma pilsētas vācu biedrība ''Musse'', bet, pats galvenais - darba un palīgtelpas, lai izvietotu pasta un telegrāfa kantorus. Bez tam, namā atradās dzīvojamās telpas, ko Kaljo piedāvāja izīrēt telegrāfistiem. Pavisam noteikti, Kaljo kunga biznesa shēma gūt stabilus ienākumus no valsts, izīrējot tai savu paša darbavietu, prasīja no uzņēmēja - telegrāfista ievērojamu izmanību un pārliecību, ka atšķirībā no citiem kantoru priekšniekiem, viņš neriskē pēkšņi tikt sūtīts uz citu pilsētu. Pēc Limbažu pasta un telegrāfa kantoru apvienošanas vienā nodaļā sakarā ar pārcelšanos uz jaunajām telpām 1885.gadā, Kaljo ieņēma nodaļas priekšnieka palīga (gehilfe) amatu. Vēl pēc pāris gadiem pār nodaļu brāzās reformas, kas ir vienādas visos laikos - sešu štata darbinieku vietā atkal bija četri. Jau rusifikācijas gados tika atgūta samazinātā otrā pastnieka vieta un par teicamu krievu ierēdni atzītais vācietis Kaljo no palīga kļuva par priekšnieku, paliekot amatā līdz mūža beigām 1905.gadā. Ārpus Limbažiem pa to laiku izvērsās viens no ievērojamākajiem notikumiem Vidzemes transporta vēsturē - Valkas dzelzceļa līnijas būve. Tas nozīmēja iepriekš dižās Straupes pasta stacijas norietu un jaunas ar Limbažiem saistītas pasta stacijas būvi Ozolmuižā. Zirgu pasts uz Limbažiem turpmāk, no 1889.gada 22.jūlija, ceļoja no Valmieras un vēlāk arī no Inčukalna.

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Ziņu un saziņas ceļi vecajos Limbažos

Ievads

Lielākā daļa pilsētu tiek dibināta krustcelēs, kur sastopas cilvēki no tuviem un tāliem novadiem. Jau pirms gadu tūkstošiem bija labi zināms, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet viņam vajadzīgi arī vārdi - gan Vārds, lai vadītu zemes gaitas, gan vienkāršas runas, pastāsti un jaunumi no līdzcilvēkiem. Tā radās arī seno lībiešu apmetne, kas vēlāk kļuva par Limbažu pilsētu - ceļu krustojums, ko šodien pazīstam kā Baumaņu Kārļa laukumu, pulcēja tirdzniecībai un saziņai ļaudis no piejūras un iekšzemes, Gaujas un Salacas. Turpmākajos gadus simteņos par Limbažu novadu dēvēto zemju apmērus lielā mērā noteica tas, cik plašs bija apvidus, kur jaunumu uzzināšanas nolūkā iedzīvotāji ceļoja uz Limbažiem. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk mainījās laiki un jo dažādākas kļuva sakaru un saziņas ierīces un iestādes. Taču, lai cik necilā kārtā Limbažu pilsētu pa laikam novietoja augstākās varas patvaļa, tā nespēja mainīt rietumu Vidzemes ģeogrāfiju un vietu, ko Limbažiem, kā novada centram, atvēlējusi daba. Pasaules jaunumi vispirms sasniedza Limbažus un tikai tad apkārtnes pagastus - cita ceļa ziņu saņemšanai nebija.

Raksts, ko piedāvājam jūsu uzmanībai, ir sava veida informatīvs pielikums Limbažu muzeja jaunajai izstādei par sakaru līdzekļu vēsturi pilsētā un novadā. Vēloties kalpot dažāda vecuma un gājuma apmeklētāju interesēm, mēs esam centušies padarīt izstādi pārredzamu un saprotamu, atstājot ārpusē dziļāku vēsturisku pārskatu, ko piedāvājam šeit. Jāpiebilst, ka mūsdienu apstākļos nav nepieciešams sniegt šeit izsmeļošāku informāciju par saziņas un sakaru līdzekļu attīstību pasaulē. Pat latviešu valodā, par lielu laimi, ir atrodama bagātīga literatūra par šo tēmu, bet ar lielāko Eiropas valodu zināšanām materiālu klāsts būs pietiekams pat visprasīgākajiem. Tāpēc ierobežosim mūsu stāstu ar Limbažu pilsētu un tās apkārtni un lomu, ko mūsu pilsētai ļāvusi spēlēt daba un vēsture - būt par novada, bet diemžēl ne plašās pasaules krustcelēm.

Pasta pirmsākumi

Ilgus gadu tūkstošus, kopš radās pirmās valstis, sakarus uzturēja ar ziņnešu palīdzību. Šāda sazināšanās nebija regulāra un lielākos attālumos to varēja atļauties vien valdošie un bagātie, kuru rīcībā bija atbilstoši kalpotāji. Pasts mūsdienu izpratnē radās pirms 500 gadiem līdz ar Eiropas politikas pieaugošo sarežģītību, kas lika karaļiem un citiem zemju kungiem vienmēr būt lietas kursā par iespējami draudošām pārmaiņām. Livonijā, vēlāk arī poļu un zviedru Vidzemē, šī vajadzība nebija tik nopietna. Privātais pasts, ko 1632.gadā izveidoja Rīgā, bija, kā šodien teiktu, ekskluzīvs pakalpojums ārzemju klientiem par atbilstoši augstām cenām. Tai pašā gadā dibinātais zviedru valsts zirgu pasts Vidzemē ieviesās lēnām un bija drīzāk kurjeru nevis pasta sistēma. Mazā, 16.- 17.gadsimta karos smagi cietusī Limbažu pilsētiņa nekādi nevarēja gūt labumu no jaunievedumiem, jo atradās ārpus galvenajiem pasta ceļiem un, pat ja tāds caur to ietu, nespētu šādu pakalpojumu apmaksāt. Kā arhibīskapa varas laikos, arī sākoties Rīgas pilsētas kundzībai, namu puduris ap Limbažu zemes kunga pili saņēma jaunumus no sava valdītāja ziņnešiem un nejaušiem caurbraucējiem. Tā saucamie zviedru pasta ceļi tika uzturēti vispirms valsts un tās armijas un tikai pakārtoti vispārējās satiksmes interesēs.

Par ceļu stāvokli starp Limbažiem un Valmieru Ziemeļu kara laikā vismaz netieši liecina krievu autoru kādreiz iecienītā anekdote, ka Limbaži sākotnēji nav tikuši iekaroti tāpēc, ka iebrucēju karaspēks apmaldījies purvainā apvidū. Tiklīdz pēc Rīgas ieņemšanas 1710.gadā noslēdzās kaujas par Vidzemi, tika noteikta jauna Krievijas impērijas galvenā pasta satiksmes trase, kas nedaudz nāca par labu arī Limbažiem. Ne vēlāk par 1712.gadu uz pasta ceļa, kam bija jāsavieno Rīga un tikko dibinātā Pēterburga, sāka darbu Straupes zirgu pasta stacija. Turpmāk vēstules uz un no Limbažiem ceļoja uz Straupi un jau no turienes tika pārsūtītas uz Rīgu. Katrā Vidzemes draudzē pēc guberņas varas iestāžu pavēles tika iecelta par no Rīgas nosūtīto rīkojumu izziņošanu atbildīga persona. Pakāpeniski 18.gadsimta vidū uz šīs kārtības pamata veidojās draudžu jeb tā saucamais Patentes pasts - draudzes sūtīts ziņnesis regulāri ieradās tuvākajā pasta kantorī, saņēma pienākušās un nodeva nosūtāmās vēstules. Par nelaimi, Limbaži, pēc krievu birokrātiskās terminoloģijas, bija tā saucamā ''ārštata pilsētiņa'' kam nebija tieši pakļauts apriņķis vai tam līdzvērtīga teritorija. Tāpēc Limbažos pasta kantora vai iestādes, kur nodot un saņemt pastu visam novadam, nebija gandrīz visu 18.gadsimtu. Daļu Limbažiem tuvāko draudžu pasta uz Straupi veda Limbažu draudzes ziņnesis, līdz ņemot arī pilsētnieku vēstules. Kā izlīdzējās attālākās draudzes un kā notika no Straupes atvestā pasta šķirošana Limbažos, nav zināms, taču var nojaust, ka ērti tas nebija.

1785.gada 3.jūlijā, Baltijas guberņās tobrīd notiekošo reformu iespaidā, arī Limbaži pirmo reizi savā vēsturē tika pie sava pasta kantora. Diemžēl ir pamatotas aizdomas, ka reālā situācija, kā pienākas, bija mazliet skarbāka, nekā var spriest no dokumentiem. Pirmais pastmeistars, kāds leitnants Brummers, kuram kantora izveidei tika piešķirtas telpas Mollera namā Cēsu un Baznīcas ielu stūrī, drīzāk darbojās kā dispečers, nevis patstāvīgs ierēdnis. Limbažos nebija savu pasta zirgu un tos nācās īrēt no Straupes. Citiem vārdiem, Straupes pasta stacija par īpašu samaksu tagad atveda un aizveda pastu līdz Limbažiem. Brummera kunga uzdevums bija tikai vēstuļu savākšana un izsniegšana. Pasta kantoris nāca par labu tobrīd vēl nedaudzajiem Limbažu tirgotājiem, kam bija nepieciešams zināt linu, aitādu un citu novada ražojumu cenu izmaiņas, jo pēc tā laika kārtības toreiz bija tikai viena lielā tirgus diena gadā. Taču jau dažus gadus vēlāk Krievijā nolēma vēlreiz mainīt pasta kantoru uzturēšanas kārtību, cita starpā slēdzot nodaļas Cēsīs un Limbažos. Limbažiem tika piedāvāta iespēja uzturēt pasta kantori pašu spēkiem un pašu līdzekļiem, taču rāte atteicās acīmredzami pamatota līdzekļu trūkuma dēļ. 1788.gada septembrī pasta kantoris pārtrauca darbu. Limbažu novads atgriezās pie vecās draudžu pasta kārtības, kas pilsētai un Rīgas Pilsmuižai jau sāka kļūt par traucēkli saimniecībā.

Pagaidu pasta nodaļa

Pamesti likteņa varā pasta piegādes lietā, limbažnieki un apkārtējo draudžu ļaudis sāka meklēt veidu, kā organizēt vēstuļu saņemšanu, šķirošanu un nosūtīšanu pašu spēkiem. Tuvāk 1800.gadam risinājums bija atrasts, izveidojot Limbažu pilsētas pasta privātekspedīciju. Citiem vārdiem, Limbažu pilsētas birģermeistars vai viņa pilnvarota persona uzņēmās atbildību par pasta sakariem ar Straupi, saņemot par to nelielu atlīdzību. Tā kā rātskunga amats netika atalgots, pasta uzraudzība kļuva par īpašu, kopienas atzītu amatpersonas piepelnīšanās veidu. Ciktāl izdevies noskaidrot, par Limbažu privātā pasta kantora dibinātāju ap 1800.gadu jāuzskata birģermeistars Kristians Rots, bet pirmo ''pastmeistaru'' - viņa dēls Dāvids, kurš dažus gadus vēlāk pārcēlās uz Rīgu un iegāja vēsturē kā talantīgs pedagogs. Ir iemesls domāt, ka birģermeistars Rots sāka šo nodarbi materiālu apstākļu spiests, jo bija iesaistījies neveiksmīgos darījumos. No tā laika Limbažu privātais pasts pēc tradīcijas atradās kārtējā birģermeistara kontrolē. Vismaz trīsdesmit gadu (1818 - 1848) to pārraudzīja Bernhards Vitkovskis - šodien laika gaitas dēļ diemžēl jau aizmirsts pilsētas galva, kurš acīmredzami bija viens no populārākajiem kopienas līderiem Limbažu vēsturē. Pateicoties pasta satiksmes nodrošināšanai 19.gadsimta sākumā Limbaži spēja, kaut arī īslaicīgi, kļūt par plaša apvidus linu un citu lauksaimniecības produktu tirdzniecības centru pat ārpus novada robežām.

Zemnieku brīvlaišanas izsludināšana Vidzemē 1820.gadā mainīja kā Limbažu līdz tam necilo ''ārštata'' statusu un pilsētas pasta nozīmi. Limbažos sāka darbu Rīgas apriņķa tiesa, kas drīz kopā ar iecirkņa pārvaldi katra ik gadu izsūtīja vismaz vairākus simtus vēstuļu. 1824.gadā Limbažos sāka sastādīt tiesas ziņojumu apkārtrakstu ''Vidzemes latviešu avīzes'', kas kļuva par pirmo latviski iznākošo avīzi Vidzemē. Jāatzīst, Limbažos tikai apkopoja tās tekstu, pārējos darbus veicot Rīgā, tomēr Limbažiem vismaz tika izdevēja gods. Tiesas, rātes sekretariāta, divu baznīcu, garnizona un vēl vairāku iestāžu un uzņēmumu darbība Limbažos pakāpeniski pārveidoja necilo ekspedīciju par ko līdzīgāku pilnvērtīgai pasta nodaļai. Pēc 1830.gada jau var runāt par pasta sakaru tīklu ap Limbažiem, Salacgrīvas draudzi ieskaitot, kurā piedalījās visas apkārtnes draudzes un muižas, kam nebija ērti pašām sazināties ar Straupi. Izmantojot algotus ziņnešus galvenokārt no Limbažu Pilsmuižas, pilsētas pasta sūtījumi devās uz Straupi trešdienās un sestdienās, atgriežoties ar ienākošajām vēstulēm nākamajā dienā. Lai nebūtu neskaidrību, īpaši jānorāda, ka pasts piegādāja gandrīz vienīgi vēstules. Pat periodiskie preses izdevumi 19.gadsimta sākumā iznāca mazā formātā, lai tos varētu sūtīt kā vēstules. Tuvākā kroņa pasta nodaļa atradās Valmierā, Straupe bija tikai pārsūtīšanas stacija, un senais ceļš starp Valmieru un Limbažiem vēl ilgi 20.gadsimtā bija tik slikts, ka braukt tieši uz Rīgu iznāca ērtāk, it īpaši pēc Pleskavas šosejas celtniecības sākuma 1840.gadā.

1843.gadā no Limbažu pilsētas nosūtīto vēstuļu kopskaits sasniedza sešus tūkstošus, vairāk kā puse - oficiālā iestāžu sarakste. Protams, privāto vēstuļu bija krietni vairāk, taču gadu gaitā Limbažu novadā bija izstrādājies paradums pēc iespējas uzticēt savas vēstules gadījuma braucējiem. Tai pašā gadā Krievijas impērijā beidzot sākās pasta reforma, ieviešot vienotus tarifus pēc sūtījumu svara un noteikta parauga vēstuļu aploksnes. Lielākas pasta nodaļas vadītājs vairs nevarēja būt amatieris un Vitkovskis, kam tuvojās mūža nogale, ar grūtībām veica savus pienākumus. Limbažu cienījamākā iestāde - apriņķa tiesas kantoris, 1845.gadā pat pieprasīja līguma laušanu ar Vitkovski, lai gan, pēc tobrīd tikai Rīgas pastā izpildāmā izvirzīto prasību apmēra spriežot, ar to nekas neuzlabotos. 1842.gadā sākās ilgstoša un, atbilstoši Nikolaja I impērijas kārtībai, smagnēja un dokumentiem bagāta Limbažu pilsētas sarakste ar Vidzemes guberņas iestādēm par valsts pasta kantora atvēršanu. Vairākus gadus Rīgas un pat Pēterburgas ierēdņi apsprieda šo jautājumu, bet viss atdūrās pret taupīgo un naudas trūkumu pārāk bieži redzējušo limbažnieku un novada muižnieku nevēlēšanos apmaksāt šo pakalpojumu. Tikai 1849.gadā impērijas Pasta departamenta vadītājs Adlerbergs piekrita segt pasta pārvadāšanas izdevumus starp Straupi un Limbažiem no valsts kases. Nākamajā, 1850.gadā, Rīgas apriņķa tiesas ilgstošās sūdzības par sarakstes grūtībām Limbažos beidzot nonāca pie Baltijas ģenerālgubernatora Suvorova un tika lemts par kroņa pasta nodaļas atvēršanu Vidzemes ''ārštata pilsētiņā''.

Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs

Teātra spēlēšana skolās

Teātra spēlēšana Limbažos un novada pagastos

Informācija PDF formātā šeit...

Izdevums "Limbaži birģermeistara Heinriha Krūzes laikos, 1879 - 1892"

Mēs atveram jau trešo izstādi no cikla, kas aptvers Limbažu pilsētas vēsturi pēdējos divsimt gados. Iepriekš stāstījām par Limbažiem Ulmaņa un Brežņeva laikos, šoreiz ieskatāmies krietni senākā 130 - 140 gadu pagātnē, kad beidzot noslēdzās vācu aristokrātu kundzības laiki Baltijā. Līdz tam nomaļajos Limbažos pēkšņi ielauzās lielās pasaules saimnieciskās un politiskās vētras. Pilsēta ieguva vēlētu pašvaldību un beidzot tapa neatkarīga no Rīgas, taču gandrīz tūlīt bija spiesta pāriet uz krievu valodu pierastās vācu lietvedības vietā. Sabiedrisko dzīvi pārņēma trīs ietekmīgas biedrības, amatniecības vietā par noteicošo kļuva rūpniecība. Tikai trīspadsmit gados Limbaži mainījās tik vērienīgi, ka šo laiku izlaidis ceļotājs 1892.gadā ar pūlēm atpazītu 1879.gada pilsētu. Šis stāsts ir tikai papildinājums izstādei - mēs aicinām jūs atnākt uz Limbažu muzeju pēc tā izlasīšanas, lai apskatītu eksponātus, kas rādīs jums laikmeta ainu un ļaus labāk saprast, uz kādiem pamatiem stāv mūsdienu Limbaži.

Lasīt tālāk...

Muzejpedagoģiskā programma skolēniem “Limbaži. Kārtu sabiedrība un politiskie procesi 1879.-1892.”

No 2023. gada 29. novembra līdz 2024.gada maijam Limbažu muzejā apskatāma izstāde ”Limbaži birģermeistara Krūzes laikā. 1879 - 1892”. Šīs izstādes ietvaros Limbažu muzejs piedāvā muzejpedagoģisko programmu skolēniem.

Tēma: Pārvaldes un sabiedrības procesi Limbažos 1879.-1892.

Mērķis: Sniegt zināšanas par 1.pašvaldību vēlēšanu norisi Limbažos. Ļaut izprast Krievijas impērijas politisko procesu ietekmi uz notikumiem Limbažos konkrētajā laika posmā.

Mērķauditorija: 3.-8. klase

Nodarbības plāns:

·         Ievads (5 min.) - iepazīšanās

·         Teorētiskā un praktiskā nodarbības daļa (35 min.) - iepazīšanās ar izstādi un faktiem:

sabiedrības kārtas; vēlēšanas; skolu reforma; biedrības.

Dalībnieki izspēlē vēlēšanu norisi, tiek apspriesta kārtu sabiedrība; iepazīstas ar trim galvenajām biedrībām, kuras šajā laikā darbojas Limbažos.  Programma tiek pielāgota, katrai klašu grupai (3.-5.klase, 6.-8.klase)

Grupas lielums:  līdz 20 skolēniem

Nodarbības ilgums: 40 min.

Nodarbības vieta:  Burtnieku iela 7, Limbažu muzejs

Darba formas: grupu darbs

Programmas cena: Viena persona - 0,50 Eur (Limbažu novada skolniekiem bez maksas)

Lai pieteiktos programmai, lūdzu, rakstīt uz e-pastu: [email protected] vai zvanīt pa tālr.: 26615142

Darba un programmas realizācijas laiki: otrdiena – piektdiena 10.00 – 17.00

Izstāde ''Limbaži birģermeistara Heinriha Krūzes laikos, 1879 - 1892''

Limbažu muzejs ir priecīgs paziņot novadniekiem un visiem Latvijas vēstures izzinātājiem, ka esam sagatavojuši jau trešo izstādi no mūsu lielā projekta ''Limbažu laiki'' – izstādi ''Limbaži birģermeistara Heinriha Krūzes laikos, 1879 - 1892''.

Aptiekārs Krūze ieradās Limbažos no Valmieras un jau pēc dažiem gadiem kļuva par pilsētas galvu, paliekot šai amatā trīspadsmit gadus. Limbažiem tas bija neticami strauju pārveidojumu laiks ar mūra namiem pilsētas centrā, jaunuzcelto Tīla fabriku, latviešu Saviesīgās biedrības dibināšanu un visu iestāžu un skolu reformu. Lai uzzinātu, kā limbažnieki pamanījās neapjukt pārmaiņu priekšā un prata tikt pie lielākas turības un patstāvības arī juku laikos, aicinām apmeklēt Limbažu muzeju.

Izstādes ietvaros Limbažu muzejs piedāvās muzejpedagoģisko programmu skolēniem “Limbaži. Kārtu sabiedrība un politiskie procesi 1879.-1892.”

Izstādes atvēršana 2023.gada 29.novembrī plkst.16.00 Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7, Limbažos.

Izstādes norises laiks no 2023.gada 29.novembra līdz 2024.gada maijam.

Latvijas valsts svētku nedēļā Limbažu muzejā notiks Valodas tematiskā darbnīca un tikšanās ar tautas mūzikas instrumentu restauratoru, meistaru un muzikantu Valteru Reiznieku

Latvijas Nacionālā kultūras centra Latvijas nemateriālā mantojuma vērtību izstādes “Saimes galds“ ietvaros, aicinām piedalīties divos pasākumos muzejā, kas saistāmi ar Limbažu apvidus nemateriālajām vērtībām – limbažnieku izrunu un tautas mūzikas instrumentu – cītaru un ermoņiku izgatavošanu un spēlēšanu.

16.novembrī plkst. 16.00 aicinām Limbažu, Limbažu novada patriotus, piedalīties Valodas tematiskajā darbnīcā.
Novembris ir īpašs mēnesis ikvienam, kam rūp Latvija un latviešu valoda, tāpēc šajā laikā īpaši aicinām cildināt bagātību, kas slēpjas novadu valodā. Valodas tematiskajā darbnīcā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieces Sanda Rapa un Anete Ozola ne tikai stāstīs, bet arī mācīs, kā pareizi vākt apvidvārdus un vietvārdus un tos reģistrēt pētnieku un nākamo paaudžu labā. Lai to parādītu, pētnieces demonstrēs pašu vāktos vārdu krājumus, bet arī dalībnieki ir aicināti atrast un atvest uz darbnīcu kādu apvidvārdu, vietvārdu vai vietas stāstu.
Ievadot Valodas darbnīcas darbu, aicināsim mūsu novada pētnieci Rasmu Noriņu dalīties ar stāstījumu par Limbažu puses vietvārdiem prezentācijā “Vietvārdi kā mūsu bagātība”.

17.novembrī plkst. 15.00 aicinām uz tikšanos ar tautas mūzikas instrumentu restauratoru, meistaru un muzikantu Valteru Reiznieku, kuram šogad piešķirta Latvijas Nacionālā kultūras centra Izcilības balva. Klausīsimies viņa stāstījumu par cītarām un ermoņikām, to dažādību. Priekšlasījumu bagātinās instrumentu dzīvais skanējums meistara izpildījumā.

2023.gads visā Eiropā tiek atzīmēts kā nemateriālā kultūras mantojuma gads, kā arī šogad aprit 20 gadi, kopš pieņemta UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kurai Latvija pievienojās 2005. g. 14. janvārī.

Izstāde “Saimes galds” būs apskatāma līdz 2023.gada 18.novembrim.

Pasākumi notiek Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7, Limbažos, dalība pasākumos bez maksas.
Sīkāka informācija: tālr.: 28682410, e-pasts: [email protected]

Grāmatas ''Limbažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsture, 1867 - 1903'' atvēršanas svētki Vecajā ugunsdzēsēju depo

Attēls: izdevniecība "Sava grāmata"

Izdevniecība ''Sava grāmata'' tikko laidusi klajā Limbažu muzeja vēsturnieka Jura Pavloviča grāmatu ''Limbažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsture, 1867 - 1903''. Visus, kam interesē Limbažu un brīvprātīgās ugunsdzēsības pagātne, laipni aicinām uz grāmatas atvēršanas svētkiem 2023.gada 2.novembrī plkst.16.00 Vecajā ugunsdzēsēju depo, Torņa ielā 3, Limbažos.

Pasākuma laikā būs iespēja izkalt 1892.gada Limbažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 25.gadadienas svētkos izlaistās piemiņas medaļas replikas. Ceram, ka līdz ar pārējām pagātnes liecībām tas palīdzēs atsaukt atmiņā vienu no Limbažu ugunsdzēsības ''zvaigžņu stundām''.

Līdz ar rudens sākumu ir noslēgusies Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā Vecā ugunsdzēsēju depo ekspozīcijas renovācijas projekta īstenošana. Apmeklētājiem tagad pieejams tās rezultāts - ekspozīcija ''Vaktstornis. Špricenhauss. Depo. Limbažu ugunsdzēsēji kopš 1867.gada''.

Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksta vērtību izstāde “Saimes galds” Limbažu muzejā

Limbažu muzejā no 4. oktobra būs apskatāma Latvijas Nacionālā kultūras centra izstāde “Saimes galds”.

Scenogrāfes Patrīcijas Baltiņas radītajā ekspozīcijā pie viena saimes galda sapulcinātas 34 tradīcijas, atklājot to daudzveidību un unikalitāti. Tās ir tradīcijas, kuras vēl arvien Latvijā iespējams izzināt un piedzīvot. Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts katru gadu aug arvien lielāks un bagātīgāks, to veido paši tradīciju kopēji un Nemateriālā kultūras mantojuma padome. Līdzi sarakstam turpmāk augs un paplašināsies arī izstāde.

Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperte Gita Lancere stāsta, ka izstādes ideja iegūta radošo ideju konkursā, kurā piedalījās Latvijas Mākslas akadēmijas  Scenogrāfijas nodaļas studenti un maģistranti. Pateicoties LMA Scenogrāfijas katedras atbalstam, jo īpaši Artūram Arnim, Gita Lancere atzīst, ka uzvarējusī koncepcija izcēlusies ar idejas lakonismu, oriģinalitāti un funkcionalitāti: “Mūsu nemateriālās kultūras vērtības šajā izstādē iespējams iepazīt mierīgā garā – pasēžot, palasot, apskatot attēlus. Un paņemot līdzi tās kartītes, kas ieinteresējušas vai iepatikušās.”

2023.gada oktobra sākumā tiks lemts par jaunu vērtību iekļaušanu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, tātad, Saimes galds kļūs vēl garāks.

Izstāde “Saimes galds” apskatāma:
Limbažu muzejā no 4. oktobra līdz 18. novembrim.

Plašāka informācija par Nacionālo nemateriālo kultūras mantojumu ŠEIT.

Informāciju sagatavoja:
Linda Ertmane
Sabiedrisko attiecību speciāliste
Latvijas Nacionālais kultūras centrs
67228985; 29181396
[email protected]
www.lnkc.gov.lv

Limbažu muzejs, Burtnieku iela 7, Limbaži

Muzeju nakts programma 2023 Limbažos

Izstādes “Baumaņu Kārlis un dziedāšanas tradīcijas Limbažu novadā” atklāšana

Baumaņu Kārļa 188 dzimšanas dienā, 2023.gada 11.maijā plkst. 16:18, aicinām uz izstādes “Baumaņu Kārlis un dziedāšanas tradīcijas Limbažu novadā” atklāšanu Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7.

Limbažu muzejā rekonstruēta ekspozīcija “Baumaņu Kārlis un viņa laiks”, izveidojot Dziesmu svētkiem veltītu izstādi, kas iekļauj vairākas savstarpēji saistītas tēmas - Dziesmu svētku tradīcijas aizsākumi Limbažu novadā un pirmo aktīvāko novada koru darbība, Baumaņu Kārļa sasaiste ar Dziesmu svētku rīkošanu, repertuāra atlasi un citām aktivitātēm, kā arī ieskicēti Baumaņu Kārļa dzīves mazāk zināmie fakti un publiskā tēla atspoguļojums. Baumaņu Kārlis uzģērba laikmetu kā uzvalku.

Izstādes vizuālais ietvars - stilizēts 19. gs. II puses jeb eklektikas perioda interjers, ko var sasaistīt gan ar Baumaņu Kārļa Pēterburgas apartamentiem, gan turīga limbažnieka īres nama dzīvokli. Interjera lielākā mēbele, Baumaņu Kārļa sievas baroneses Marijas fon Vites ģimenes liecība - bufete no Sāruma muižas.

Jāņa Steika atgriešanās

1923.gada martā Limbažu luterāņu draudze ievēlēja par savu mācītāju nesen no Amerikas pārbraukušo novadnieku Jāni Steiku. Uz turpmākajiem diviem gadiem Steiks kļuva par ja ne slavenāko, tad vismaz visvairāk aprunāto Limbažu novada iedzīvotāju un vēl tagad tiek turēts vietējo ļaužu atmiņā. Šodien piedāvājam jums pirmo pārbaudīto Jāņa Steika dzīves stāstu līdz 1923.gada pavasarim un viņa ievērojamāko dīvainību iespējamo izskaidrojumu.

Foto: J.Steiks - mācītāja palīgs Limbažos 1887.g.

Šie kauli, šī miesa

Visās pasaules ciltīs un tautās pa laikam dzimst ļaudis, kas veltī savu mūžu lai plēstu jokus un sprediķotu tikai viņiem saprotamas lietas. Ja šādi cilvēki zina mēru un apvalda kaislības, viņi kļūst par saviesīgās dzīves dvēselēm un to izdarības tiek atzītas par mīļām anekdotēm. Diemžēl, pārāk bieži tie izrādās ņirgas, kas pagūst ļauni apvainot vai pusi pasaules. Kā vieni tā otri atšķiras no nervu un gara slimniekiem, kam šādas izdarības ir nekontrolējamas lēkmes, ar to, ka lieliski apzinās ko dara. Tāds ievads bija vajadzīgs, lai paskaidrotu - Jānis Steiks vismaz līdz Limbažu mācītāja gaitu noslēgumam bija garīgi vesels cilvēks kaut vai tiktāl, ka viņa rīcībspēja nav apstrīdama. Laikmetā, kad milzums latviešu sirga ar juku gados iemantotām nervu kaitēm, Steika prāta stāvoklis bija vismaz ne sliktāks kā citiem. Kā redzēsim turpmāk, viņš bija augsti mācīts vīrs, ko vienu brīdi dēvēja par gudrāko latvieti Amerikā, un pārspēja izglītībā daudzus sava laika tautas darbiniekus. Drīzāk ir iemesls šaubīties, ka Steiks uzskatīja sevi par dzejnieku. Viņš prata dzejot, taču ļoti drīz rindas ar atskaņām kļuva par piedēkli aizvien dīvainākajām runām. Ja mūsdienu valodnieki vēlas redzēt šo vārdu kaudzi par savu laiku apsteigušu abstrakto dzeju, nevaram viņiem to liegt, taču nekas neliecina, ka Steiks kaut daļu dzīves ziedotu tikai rīmju kalšanai, kā īstam ''poētam'' pienākas.

Kas dara Jānim Steikam godu un nekad nav ticis ņemts vērā, ir viņa spēja no jaunības pašam pelnīt savu iztiku. Ne mazums izcilāko latviešu pa laikam dzīvojuši žēlastības maizē, tādēļ Steiks izceļas ne tikai ar prasmi vienmēr turēt pie rokas naudu pieticīgai izdzīvošanai, bet arī ar apņēmību pabalstīt un ievest dzīvē savus pusbrāļus Pēteri un Kārli. Par paša finansēm viņš centās nerunāt. Divas Jāņa Steika vājās vietas bija reliģija un politika. Liktenis bija lēmis Steikam būt par luterāņu mācītāju un nav šaubu, ka viņš prata veikt šī darba rituālo un saimniecisko pusi. Taču nekas neliecina, ka viņš bija kristietis vismaz tai mērā, kādu no Dieva kalpiem prasa Lutera baznīca, un pat kā senlatviešu pagāns visticamāk gadu gaitā bija radījis prātā pats savu gara pasauli. Tomēr, ja bezdievīgais 20.gadsimta sākums spēja piedot gandrīz visus ticības maldus, pavisam cita lieta bija politika. Steikam pilnībā trūka mācītājam tik nepieciešamās pūļa izjūtas un izpratnes, ka vienlaikus būt par un pret nav iespējams. No vienas puses, savos saietos viņš pieļāva pilnīgi atšķirīgu un pat naidīgu uzskatu ļaužu uzaicināšanu, apsteidzot savu laiku par gadiem piecdesmit. No otras, vismaz četras reizes mūžā nonāca nepatikšanās, izsakot radikālus vai pretvalstiskus politiskos apvainojumus. Domāju, Jāņa Steika dzīves lielākā nelaime bija talants iepatikties aci pret aci, ja viņš to gribēja, kopā ar pilnīgu neprasmi paveikt to pašu auditorijas priekšā.  

Savāds rīts

Jānis Steiks piedzima 1855.gada 29.jūnijā Tiegažu Piķu (Pikke) māju apsaimniekotāja Pētera ģimenē. Zēns bija stiprs un vesels un varētu viegli strādāt arī zemes darbus, taču, pēc nostāsta, Umurgas mācītājs Juris Neikens ap 1868.gadu esot pamudinājis viņu skoloties. Par laimi, vecāku rīcībā tam bija pietiekami līdzekļi un pēc Limbažu pilsētas skolas nobeigšanas Jānis devās uz Valku, kur mācījās Cimzes skolotāju seminārā. No 1876.gada viņš sāka strādāt par palīgskolotāju Skultes lielmātes Leokadijas fon Freitāg - Loringhofenas privātskolā, kas gatavoja jauniešus ģimnāzijai. Šeit viņu ņem gādībā vietējais mācītājs Jānis Neilands un Steiks izmanto iespēju arī pašam apgūt ģimnāzijas kursu, bez kura augstākā izglītība tolaik nav iespējama. Lai cik dīvaini tas nebūtu, šķietamais nacionālists Jānis Steiks visu mūžu atbalstīja vāciešus, ja vien tie bija luterāņi. 1879.gada decembrī viņš Rīgā nokārtoja ļoti sarežģītos ģimnāzijas eksterna eksāmenus, ko togad neizturēja gandrīz puse censoņu, un no nākamā gada sāka studēt teoloģiju Tērbatā. 1880.gada septembrī Steiks Tērbatā iestājas latviešu rakstniecības vakaru biedrībā, kas divus gadus vēlāk saņem no vācu studentiem atļauju kļūt par korporāciju Lettonia līdz ar tiesībām publiski iedzert un paukoties. Jānis Steiks nejaušības dēļ kļūst par vienu no galvenās latviešu korporācijas dibinātājiem un tā ir viņa mūža lielākā veiksme. Piedaloties letoņu pasākumos tikai kā dziesmu krājuma sastādītājs, viņš iegūst milzumu vēlāk ietekmīgu draugu un paziņu, kas pabalsta Steiku viņa mūža beigu grūtajos brīžos.

Jāņa Steika sabiedriskā darbība sākas 1881.gada oktobrī, kad viņu uzaicina par vienu no galvenajiem runātājiem Jāņa Cimzes bērēs. Nākamajā gadā pirmais latviešu žurnāls ''Pagalms'' publicē viņa dzejoli ''Šie kauli, šī miesa'', ar kuru Steiks tiek atzīts par dzejnieku. 1885.gada oktobrī viņš nokārto Vidzemes konsistorijas palīgmācītāja eksāmenu un ap to pašu laiku saņem Tērbatas teoloģijas diplomu, kas atbilstu mūsdienu bakalauram. Te sākas Steika problēmas. Viņš vēlas būt pilntiesīgs mācītājs, taču mācīties par kandidātu (maģistru) vairs nav spēka. Kārdinājums kļūst vēl lielāks, kad, strādājot par palīgmācītāju jeb adjunktu Limbažos un Mazsalacā, Steiks nereti aizvieto novada mācītājus visā amata godībā. No 1887.gada beigām, ar Kokneses latviešu vadoņa Jāņa Stučkas atbalstu, viņš cenšas iegūt atbrīvojušos mācītāja vietu šai novadā, taču lieta nonāk strupceļā. Beidzot, 1889.gada jūnijā, Steiku ieceļ par mācītāju latviešu zemnieku Lauru kolonijā pie Pleskavas. Viņš uzsāk ļoti aktīvu darbību, ieskaitot vietējās skolas veidošanu, taču saduras ar tiešā priekšnieka nevēlēšanos uzskatīt viņu par ko vairāk kā palīgmācītāju un krievu ierēdņu apsūdzībām. Starp 1891. un 1897. gadu Steiks dzīvo Lauros un Pleskavā, atcelts vispirms no mācītāja, pēc tam skolotāja pienākumiem. Tikai Krievijas ģenerālkonsistorijas viceprezidenta Konrāda Freifelda atbalsts ļauj Steikam kļūt par pagaidu mācītāju Tbilisi, kur viņš kopā ar vienu no brāļiem nodzīvo līdz 1902. gadam.

Savāds vakars

1902.gadā Jānim Steikam, kurš Latvijā jau tiek uzskatīts par Pirmās atmodas cīnītāju, izdodas atgriezties un sākt strādāt par privātskolas pārzini Tukumā, pa laikam noturot dievkalpojumus Jelgavā. Nekādu ziņu par viņa dīvainībām šai laikā nav. 1905.gada pavasarī, atsaucoties uz Bostonas, ASV latviešu uzaicinājumu, Steiks dodas emigrācijā pirms sākušies nopietnākie Piektā gada nemieri. Gadu vēlāk viņam Bostonā piebiedrojas abi Tērbatā studējušie pusbrāļi - 1879.gadā dzimušais Pēteris un 1884.gadā dzimušais Kārlis. Kā izrādījās, Bostonā 1901.gadā bija notikusi latviešu luterāņu šķelšanās un Steiks nonāca pa vidu divu kopienu sadzīviskajiem kašķiem, tiklīdz uzņēmās vadīt atdalījušos draudzi. Gribēdams būt īsti amerikānisks, Steiks sāka vārda tiešā nozīmē trakot, izdodot dīvainu avīzi ''Dieva Sveiksme'' un noturot lekcijas ar vārdu spēlēm. Par nelaimi viņam, reliģija ASV jau toreiz bija drīzāk bizness un tajā darbojās īsti lielmeistari, ko Steikam nebija cerību pārspēt. 1906.gada maijā viņu neatzina par mācītāju un neuzņēma Misūrī luterāņu sinodē. Steikam izdevās salīgt ar daudz pieticīgāko Pensilvānijas vācu sinodi un turpmāk nācās dēvēties necilajā reverenda (sludinātāja) titulā. Jau 1908.gadā sākās runas par viņa draudzes sarukšanu un 1910.gada vasarā Steiks izgāzās Čikāgā, kur bija mēģinājis veidot jaunu draudzi no latviešu baptistiem. Ap 1918.gadu Bostonas draudzē bija palikuši ne vairāk par 10 locekļu un tiek apgalvots, ka jau togad Steiks to pametis. Pa to laiku ASV bija iestājusies karā pret Vāciju un 1918.gada 30.augustā Steiks tika apcietināts kā vācu piekritējs.

Foto: Atbrīvošanas kara cīnītāju pieminekļa atklāšana 1923.gada 1.jūlijā. Pieminekli iesvētīja Jānis Steiks

Turpmāk Steikam nācās darboties kā brīvmācītājam Bostonas un Ņujorkas apkārtnē. Vienīgās dzīves gaišās puses bija brāļa Kārļa ķīmiķa karjera un Pensilvānijas sinodes iestāšanās Apvienotajā baznīcā, kas kļuva par lielāko luterāņu organizāciju ASV. Pēdējos piecos gados Amerikā viņš paguva ieviest Latvijas karogu ar Lettonijas krāsām, sacerēt tekstu ko dēvēja par operu, dziesmu prezidentam Vilsonam, un pieprasīt, lai Jānis Čakste iekļauj viņa pantus Satversmē. Būdams apdomīgs, Steiks izbrauca uz Latviju 1922.gada augustā, tūlīt pēc Latvijas atzīšanas no ASV puses. Pēc ierašanās Liepājā viņš paziņoja divus lielus melus - ka ir Apvienotās luterāņu baznīcas oficiāls pārstāvis un uztur attiecības ar bagātiem ASV uzņēmējiem, kas gatavi pabalstīt Latviju. Sajūsminātie Rīgas kungi 24.septembrī ļāva ASV luterāņu ''sūtnim'' teikt īpašu dievkalpojumu Jēkaba baznīcā. Vēl esot Amerikā, Steiks bija pieprasījis, lai Lauru un Pečoru zemes Igaunija atdod Latvijai, tādēļ viņa brauciens pie igauņiem pēc nostāstiem esot beidzies nepatīkami. Kā zināms, naudu no ārzemju tautiešiem latvieši gatavi gaidīt pat gadiem, tādēļ Steika ākstības Rīgā apnika tikai ap 1923.gada februāri, pēc diviem priekšnesumiem Lielajā ģildē par visas cilvēces izcelšanos no latviešiem. Limbažos, turpretim, vajadzība pēc naudas un dzelzceļa bija krietni spiedīgāka un 1923.gada 26.martā Latvija uzzināja par Jāņa Steika ievēlēšanu Limbažu luterāņu mācītāja godā. 13.maijā Valmieras prāvests Eduards Pavasars ievadīja viņu amatā un 1.jūlijā Steiks, kopā ar priekšgājēju Ludi Bērziņu un prezidentu Čaksti stāvēja kopā pie Atbrīvošanas cīņās kritušo pieminekļa tā atklāšanas dienā. Tā bija Jāņa Steika zvaigžņu stunda Limbažos pirms ilga un sāpīga norieta.   

Vēsturnieks Juris Pavlovičš

Izdevums "Brežņeva laiki Limbažos" IV daļa

IV daļa Pdf formātā

Izdevums "Brežņeva laiki Limbažos" III daļa

III daļa Pdf formātā

Izdevums "Brežņeva laiki Limbažos" II daļa

II daļa Pdf formātā

Lasīt tālāk »

Izdevums "Brežņeva laiki Limbažos" I daļa

I daļa Pdf formātā

Lasīt tālāk »

Muzejā apskatāma jauna izstāde “Brežņeva laiki Limbažos, 1965-1982”

Kā otrā daļa no pētījuma par ikdienas dzīvi Limbažos pēdējo divsimt gadu laikā, Limbažu muzejā tikko atvērta izstāde par Brežņeva laikiem - periodu no 1965. līdz 1982.gadam.

Izstādes apmeklētājiem ir iespēja iepazīties gan ar Limbažu pilsētas vēstures faktiem un attēliem, gan arī materiāliem par pusgadsimtu senu pagātni, kas piemēroti visdažādāko interešu ļaudīm, bērniem un pieaugušajiem. Jums būs iespēja ieskatīties tā laika pastā, frizētavā un sadzīves pakalpojumu kombinātā, aplūkot modes apģērbu un dzīvokļu iekārtojumu.

Īpašu limbažnieku interesi un sajūsmu jau izraisījusi izstādē demonstrētā 1972.gada satīriskā īsfilma ''Jūlis Mūlis Limbažos'' un tās turpinājums, ko var vērot īsta padomju laika televizora ekrānā. Jums būs iespēja redzēt, par ko toreiz smējās Limbažos, kas pilsētā mainījies un kas palicis pa vecam.

Vienlaicīgi ar izstādi, muzeja mājas lapā tiks publicēta neliela grāmata par šo tēmu, kas sākotnēji būs pieejama digitālā, bet no rudens arī papīra izdevumā.

Izstāde ''Brežņeva laiki Limbažos'' būs apskatāma līdz 2022.gada rudenim.

Muzeju nakts 2022

Muzeju nakts “Mūžīgie dzinēji” 2022.gada 14.maijs, 18.00 – 24.00

Programma

Limbažu muzejs, Burtnieku iela 7, Limbaži

·         19.00 – Tvaika dampja iedarbināšana (muzeja ieejas zona)

·         19.30, 21.30 – Stāstījums “Brežņeva laiki Limbažos un novadā”

·         20.00, 22.00 – Stāstījums “Viduslaiku pilsēta”

·         20.30, 22.30 – Stāstījums “Perpetuum mobiles”

·         21.00, 23.00 – Stāstījums “Fabrikas svilpe”

Limbažu muzejs, Viduslaiku pilskalna teritorija

·         Tematiskās skices “Rati un riteņi”

·         Panorāmas skatu tornis

·         18.00 Gogelmogels saldējums

·         20.00 Skābeņzup’, lai ir spēks. Paņem mak’ līdz’ ar.

·         22.00 Koncerts, muzicēs “Billy B and his Sonic Rockets”

·         23.30 Filma “Jūlis Mūlis Limbažos”, 1972/1973.

Limbažu muzejs, Vecais ugunsdzēsēju depo, Torņa iela 3, Limbaži

·         Ekspozīcija “Limbažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsture”

·         Atklātais krājums “Tehnisko ierīču kolekcija”

·         Depo torņa apmeklējums

18.00 – 23.30 Ceļojums ar autobusu gida pavadībā pa Limbažu novada muzejiem: Salacgrīvas muzejs, Staiceles Lībiešu muzejs "Pivālind", Pāles novadpētniecības muzejs, Bārdu dzimtas memoriālais muzejs “Rumbiņi”, Limbažu muzejs. Iepriekšēja pieteikšanās.

Lai pieteiktos braucienam, jāizņem Ceļojuma žetons Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7, Limbažos. Žetonu skaits ir ierobežots, lūdzam pieteikties savlaicīgi.