Jāņa Steika atgriešanās
1923.gada martā Limbažu luterāņu draudze ievēlēja par savu mācītāju nesen no Amerikas pārbraukušo novadnieku Jāni Steiku. Uz turpmākajiem diviem gadiem Steiks kļuva par ja ne slavenāko, tad vismaz visvairāk aprunāto Limbažu novada iedzīvotāju un vēl tagad tiek turēts vietējo ļaužu atmiņā. Šodien piedāvājam jums pirmo pārbaudīto Jāņa Steika dzīves stāstu līdz 1923.gada pavasarim un viņa ievērojamāko dīvainību iespējamo izskaidrojumu.
Foto: J.Steiks - mācītāja palīgs Limbažos 1887.g.
Šie kauli, šī miesa
Visās pasaules ciltīs un tautās pa laikam dzimst ļaudis, kas veltī savu mūžu lai plēstu jokus un sprediķotu tikai viņiem saprotamas lietas. Ja šādi cilvēki zina mēru un apvalda kaislības, viņi kļūst par saviesīgās dzīves dvēselēm un to izdarības tiek atzītas par mīļām anekdotēm. Diemžēl, pārāk bieži tie izrādās ņirgas, kas pagūst ļauni apvainot vai pusi pasaules. Kā vieni tā otri atšķiras no nervu un gara slimniekiem, kam šādas izdarības ir nekontrolējamas lēkmes, ar to, ka lieliski apzinās ko dara. Tāds ievads bija vajadzīgs, lai paskaidrotu - Jānis Steiks vismaz līdz Limbažu mācītāja gaitu noslēgumam bija garīgi vesels cilvēks kaut vai tiktāl, ka viņa rīcībspēja nav apstrīdama. Laikmetā, kad milzums latviešu sirga ar juku gados iemantotām nervu kaitēm, Steika prāta stāvoklis bija vismaz ne sliktāks kā citiem. Kā redzēsim turpmāk, viņš bija augsti mācīts vīrs, ko vienu brīdi dēvēja par gudrāko latvieti Amerikā, un pārspēja izglītībā daudzus sava laika tautas darbiniekus. Drīzāk ir iemesls šaubīties, ka Steiks uzskatīja sevi par dzejnieku. Viņš prata dzejot, taču ļoti drīz rindas ar atskaņām kļuva par piedēkli aizvien dīvainākajām runām. Ja mūsdienu valodnieki vēlas redzēt šo vārdu kaudzi par savu laiku apsteigušu abstrakto dzeju, nevaram viņiem to liegt, taču nekas neliecina, ka Steiks kaut daļu dzīves ziedotu tikai rīmju kalšanai, kā īstam ''poētam'' pienākas.
Kas dara Jānim Steikam godu un nekad nav ticis ņemts vērā, ir viņa spēja no jaunības pašam pelnīt savu iztiku. Ne mazums izcilāko latviešu pa laikam dzīvojuši žēlastības maizē, tādēļ Steiks izceļas ne tikai ar prasmi vienmēr turēt pie rokas naudu pieticīgai izdzīvošanai, bet arī ar apņēmību pabalstīt un ievest dzīvē savus pusbrāļus Pēteri un Kārli. Par paša finansēm viņš centās nerunāt. Divas Jāņa Steika vājās vietas bija reliģija un politika. Liktenis bija lēmis Steikam būt par luterāņu mācītāju un nav šaubu, ka viņš prata veikt šī darba rituālo un saimniecisko pusi. Taču nekas neliecina, ka viņš bija kristietis vismaz tai mērā, kādu no Dieva kalpiem prasa Lutera baznīca, un pat kā senlatviešu pagāns visticamāk gadu gaitā bija radījis prātā pats savu gara pasauli. Tomēr, ja bezdievīgais 20.gadsimta sākums spēja piedot gandrīz visus ticības maldus, pavisam cita lieta bija politika. Steikam pilnībā trūka mācītājam tik nepieciešamās pūļa izjūtas un izpratnes, ka vienlaikus būt par un pret nav iespējams. No vienas puses, savos saietos viņš pieļāva pilnīgi atšķirīgu un pat naidīgu uzskatu ļaužu uzaicināšanu, apsteidzot savu laiku par gadiem piecdesmit. No otras, vismaz četras reizes mūžā nonāca nepatikšanās, izsakot radikālus vai pretvalstiskus politiskos apvainojumus. Domāju, Jāņa Steika dzīves lielākā nelaime bija talants iepatikties aci pret aci, ja viņš to gribēja, kopā ar pilnīgu neprasmi paveikt to pašu auditorijas priekšā.
Savāds rīts
Jānis Steiks piedzima 1855.gada 29.jūnijā Tiegažu Piķu (Pikke) māju apsaimniekotāja Pētera ģimenē. Zēns bija stiprs un vesels un varētu viegli strādāt arī zemes darbus, taču, pēc nostāsta, Umurgas mācītājs Juris Neikens ap 1868.gadu esot pamudinājis viņu skoloties. Par laimi, vecāku rīcībā tam bija pietiekami līdzekļi un pēc Limbažu pilsētas skolas nobeigšanas Jānis devās uz Valku, kur mācījās Cimzes skolotāju seminārā. No 1876.gada viņš sāka strādāt par palīgskolotāju Skultes lielmātes Leokadijas fon Freitāg - Loringhofenas privātskolā, kas gatavoja jauniešus ģimnāzijai. Šeit viņu ņem gādībā vietējais mācītājs Jānis Neilands un Steiks izmanto iespēju arī pašam apgūt ģimnāzijas kursu, bez kura augstākā izglītība tolaik nav iespējama. Lai cik dīvaini tas nebūtu, šķietamais nacionālists Jānis Steiks visu mūžu atbalstīja vāciešus, ja vien tie bija luterāņi. 1879.gada decembrī viņš Rīgā nokārtoja ļoti sarežģītos ģimnāzijas eksterna eksāmenus, ko togad neizturēja gandrīz puse censoņu, un no nākamā gada sāka studēt teoloģiju Tērbatā. 1880.gada septembrī Steiks Tērbatā iestājas latviešu rakstniecības vakaru biedrībā, kas divus gadus vēlāk saņem no vācu studentiem atļauju kļūt par korporāciju Lettonia līdz ar tiesībām publiski iedzert un paukoties. Jānis Steiks nejaušības dēļ kļūst par vienu no galvenās latviešu korporācijas dibinātājiem un tā ir viņa mūža lielākā veiksme. Piedaloties letoņu pasākumos tikai kā dziesmu krājuma sastādītājs, viņš iegūst milzumu vēlāk ietekmīgu draugu un paziņu, kas pabalsta Steiku viņa mūža beigu grūtajos brīžos.
Jāņa Steika sabiedriskā darbība sākas 1881.gada oktobrī, kad viņu uzaicina par vienu no galvenajiem runātājiem Jāņa Cimzes bērēs. Nākamajā gadā pirmais latviešu žurnāls ''Pagalms'' publicē viņa dzejoli ''Šie kauli, šī miesa'', ar kuru Steiks tiek atzīts par dzejnieku. 1885.gada oktobrī viņš nokārto Vidzemes konsistorijas palīgmācītāja eksāmenu un ap to pašu laiku saņem Tērbatas teoloģijas diplomu, kas atbilstu mūsdienu bakalauram. Te sākas Steika problēmas. Viņš vēlas būt pilntiesīgs mācītājs, taču mācīties par kandidātu (maģistru) vairs nav spēka. Kārdinājums kļūst vēl lielāks, kad, strādājot par palīgmācītāju jeb adjunktu Limbažos un Mazsalacā, Steiks nereti aizvieto novada mācītājus visā amata godībā. No 1887.gada beigām, ar Kokneses latviešu vadoņa Jāņa Stučkas atbalstu, viņš cenšas iegūt atbrīvojušos mācītāja vietu šai novadā, taču lieta nonāk strupceļā. Beidzot, 1889.gada jūnijā, Steiku ieceļ par mācītāju latviešu zemnieku Lauru kolonijā pie Pleskavas. Viņš uzsāk ļoti aktīvu darbību, ieskaitot vietējās skolas veidošanu, taču saduras ar tiešā priekšnieka nevēlēšanos uzskatīt viņu par ko vairāk kā palīgmācītāju un krievu ierēdņu apsūdzībām. Starp 1891. un 1897. gadu Steiks dzīvo Lauros un Pleskavā, atcelts vispirms no mācītāja, pēc tam skolotāja pienākumiem. Tikai Krievijas ģenerālkonsistorijas viceprezidenta Konrāda Freifelda atbalsts ļauj Steikam kļūt par pagaidu mācītāju Tbilisi, kur viņš kopā ar vienu no brāļiem nodzīvo līdz 1902. gadam.
Savāds vakars
1902.gadā Jānim Steikam, kurš Latvijā jau tiek uzskatīts par Pirmās atmodas cīnītāju, izdodas atgriezties un sākt strādāt par privātskolas pārzini Tukumā, pa laikam noturot dievkalpojumus Jelgavā. Nekādu ziņu par viņa dīvainībām šai laikā nav. 1905.gada pavasarī, atsaucoties uz Bostonas, ASV latviešu uzaicinājumu, Steiks dodas emigrācijā pirms sākušies nopietnākie Piektā gada nemieri. Gadu vēlāk viņam Bostonā piebiedrojas abi Tērbatā studējušie pusbrāļi - 1879.gadā dzimušais Pēteris un 1884.gadā dzimušais Kārlis. Kā izrādījās, Bostonā 1901.gadā bija notikusi latviešu luterāņu šķelšanās un Steiks nonāca pa vidu divu kopienu sadzīviskajiem kašķiem, tiklīdz uzņēmās vadīt atdalījušos draudzi. Gribēdams būt īsti amerikānisks, Steiks sāka vārda tiešā nozīmē trakot, izdodot dīvainu avīzi ''Dieva Sveiksme'' un noturot lekcijas ar vārdu spēlēm. Par nelaimi viņam, reliģija ASV jau toreiz bija drīzāk bizness un tajā darbojās īsti lielmeistari, ko Steikam nebija cerību pārspēt. 1906.gada maijā viņu neatzina par mācītāju un neuzņēma Misūrī luterāņu sinodē. Steikam izdevās salīgt ar daudz pieticīgāko Pensilvānijas vācu sinodi un turpmāk nācās dēvēties necilajā reverenda (sludinātāja) titulā. Jau 1908.gadā sākās runas par viņa draudzes sarukšanu un 1910.gada vasarā Steiks izgāzās Čikāgā, kur bija mēģinājis veidot jaunu draudzi no latviešu baptistiem. Ap 1918.gadu Bostonas draudzē bija palikuši ne vairāk par 10 locekļu un tiek apgalvots, ka jau togad Steiks to pametis. Pa to laiku ASV bija iestājusies karā pret Vāciju un 1918.gada 30.augustā Steiks tika apcietināts kā vācu piekritējs.
Foto: Atbrīvošanas kara cīnītāju pieminekļa atklāšana 1923.gada
1.jūlijā. Pieminekli iesvētīja Jānis Steiks
Turpmāk Steikam nācās darboties kā brīvmācītājam Bostonas un Ņujorkas apkārtnē. Vienīgās dzīves gaišās puses bija brāļa Kārļa ķīmiķa karjera un Pensilvānijas sinodes iestāšanās Apvienotajā baznīcā, kas kļuva par lielāko luterāņu organizāciju ASV. Pēdējos piecos gados Amerikā viņš paguva ieviest Latvijas karogu ar Lettonijas krāsām, sacerēt tekstu ko dēvēja par operu, dziesmu prezidentam Vilsonam, un pieprasīt, lai Jānis Čakste iekļauj viņa pantus Satversmē. Būdams apdomīgs, Steiks izbrauca uz Latviju 1922.gada augustā, tūlīt pēc Latvijas atzīšanas no ASV puses. Pēc ierašanās Liepājā viņš paziņoja divus lielus melus - ka ir Apvienotās luterāņu baznīcas oficiāls pārstāvis un uztur attiecības ar bagātiem ASV uzņēmējiem, kas gatavi pabalstīt Latviju. Sajūsminātie Rīgas kungi 24.septembrī ļāva ASV luterāņu ''sūtnim'' teikt īpašu dievkalpojumu Jēkaba baznīcā. Vēl esot Amerikā, Steiks bija pieprasījis, lai Lauru un Pečoru zemes Igaunija atdod Latvijai, tādēļ viņa brauciens pie igauņiem pēc nostāstiem esot beidzies nepatīkami. Kā zināms, naudu no ārzemju tautiešiem latvieši gatavi gaidīt pat gadiem, tādēļ Steika ākstības Rīgā apnika tikai ap 1923.gada februāri, pēc diviem priekšnesumiem Lielajā ģildē par visas cilvēces izcelšanos no latviešiem. Limbažos, turpretim, vajadzība pēc naudas un dzelzceļa bija krietni spiedīgāka un 1923.gada 26.martā Latvija uzzināja par Jāņa Steika ievēlēšanu Limbažu luterāņu mācītāja godā. 13.maijā Valmieras prāvests Eduards Pavasars ievadīja viņu amatā un 1.jūlijā Steiks, kopā ar priekšgājēju Ludi Bērziņu un prezidentu Čaksti stāvēja kopā pie Atbrīvošanas cīņās kritušo pieminekļa tā atklāšanas dienā. Tā bija Jāņa Steika zvaigžņu stunda Limbažos pirms ilga un sāpīga norieta.
Vēsturnieks Juris Pavlovičš