Pašdarbības teātris bija varbūt pat galvenais pēcstundu nodarbību veids jau 19.gadsimta vācu skolās un latviešu izglītības iestādes to pārņēma. Piedaloties izrādē, skolniekiem bija iespēja iepriecināt savus vecākus, kas atnāca to noskatīties. Daļa no priekšnesumiem bija audzēkņu iestudētas dejas. Mainoties laikiem, mainījās lugu saturs, taču skolas izrādes neaizliedza neviena no varām. Padomju periodā skolu teātra un deju pulciņiem bija uzlikts papildu pienākums sacensties par labākā priekšnesuma organizētāju vai talantīgākā kolektīva goda nosaukumu savā rajonā vai pat republikā.

Latviešu cilvēks vienmēr gribējis dzīvot starp mūzikas un iemīļoto dziesmu skaņām. Neatkarīgi no laikmeta, varas un valsts valodas, skolēni dziedājuši koros, piedalījušies ansambļos un mācījušies spēlēt dažādus mūzikas instrumentus.

Protams, ne visiem bērniem piemita muzikālie talanti, taču ar labu gribu un skolotāja pamudinājumu gandrīz katrs atrada, kā izpaust savas spējas. Ārpusstundu pulciņi varēja būt ļoti dažādi - novadpētniecības, zīmēšanas, literatūras - atkarībā no skolas novirziena un pedagogu iniciatīvas.

Skolas programmas ietvaros zēniem un meitenēm tika mācītas dažādas dzīvē noderīgas mājas darbu prasmes, kuras viņi papildināja darbmācības pulciņos. Meitenes apguva šūšanu, adīšanu, tamborēšanu un ēdiena gatavošanu, bet zēni - vienkāršākās tehnisko arodu iemaņas, tai skaitā putnu būrīšu un vienkāršu mēbeļu izgatavošanu. Sevišķi veiksmīgi darinātus rokdarbus varēja aplūkot pat valsts mēroga izstādēs.

Skolniekus vienmēr ir interesējušas sportiskās aktivitātes. 20.gs. 20.-30.gados skolēni iesaistījās sporta pulciņu nodarbībās, kuros uzlaboja savas prasmes un iemaņas dažādos sporta veidos, kā arī gatavoja priekšnesumus skolas sarīkojumiem. Padomju periodā bērni brīvajā laikā aktīvi darbojās dažādās sporta sekcijās - vieglatlētikas, peldēšanas, airēšanas u.c.. Sākot ar 20.gs. 50.gadiem obligāta izglītības programmas prasība bija tā saucamo GDA (Gatavs darbam un aizsardzībai) normu kārtošana.