20.gadsimta grūtākā ziema
1939.gada beigās laika apstākļu jautājums Latvijā bija viens no mazsvarīgākajiem. Kopš 1930.gada ziemas bija mēreni aukstas, vasaras patīkami siltas un likās, ka nākamajā gadu desmitā temperatūra tikai pieaugs. Gar Igaunijas robežu sāka audzēt kviešus, ko agrāk bija darījis tikai retais un aizvien tālāk uz ziemeļiem tika stādīti siltzemju sugu augļu koki un krūmi. Klimats likās paredzama lieta un laika ziņām jaunumos tika paredzēta pēdējā vieta pēc kariem, krīzēm un citiem lielās politikas briesmu darbiem. Latvija devās svinēt 1939.gada Ziemassvētkus vēl nenojaušot, ka uz nākamajiem trim gadiem laika apstākļi kļūs tikpat svarīgi vēstures gaitas noteicēji, kā svešu armiju iebrukums.
1939.gada augustā kāds joprojām nenoskaidrots spēks sakūla virpulī visas planētas ziemeļu puslodes gaisa masas. Septembris bija neparasti sauss un vācu armija brauca pa Polijas zemes ceļiem kā šosejām. Novembris izrādījās patīkami silts un, kad līdzīgi jauks sākās arī decembris, tika gaidīta vēl viena ziema ar dažiem grādiem zem nulles. Taču tad no Somijas puses ielauzās pirmais no gandrīz desmit liela aukstuma viļņiem. 24.decembrī Vidzemē 22 - 25 grādu aukstumā plosījās milzu putenis, kas atnesa Limbažiem līdz 30 cm sniega un prasīja pirmo upuri - kādu Salacas pagasta mežstrādnieku, kam negaidītajā vētrā uzkrita koks. Tuvojoties jaunajam, 1940.gadam, Limbažu novadā bija 16 - 19 grādu sals, aizputināti ceļi, ko tā laika automašīnas nevarēja pārvarēt bez sniega ķēdēm un zīlīšu klauvējieni pie katra loga, liecinot, ka grūtāki laiki vēl tikai priekšā. Jaunā gada pirmajā dienā ir vairs tikai mīnus 5, taču 3 - 4.janvārī nāk vēl lielāks sniegputenis, kas uz pāris dienām bloķē Limbažu un Valmieras šosejas, pārtraucot Latvijas - Igaunijas starpvalstu satiksmi caur Rūjienu. Vietējo Valmieras reisu autobusi nevar izbraukt no pilsētas. Sniega biezums Valmieras apriņķī dienas laikā sasniedz 36 centimetrus un Valkas apriņķa Kārķos iet bojā putenī nomaldījies braucējs. Vēl pēc pāris dienām Rūjienas un Mazsalacas apkārtnes meži guļ zem vairāk kā metru dziļa sniega un vismaz uz mēnesi nav izmantojami kā malkas kurināmā avots Vidzemei un Rīgai. 1940.gada 7.janvārī Vidzemes augstienē ir 32 grādu sals, Rīgā pie tiltiem - mīnus 33. Valmieras - Ainažu dzelzceļa līnija izrādās nespējīga turpināt normālu darbu un apvidus ap Dikļiem uz laiku izrādās atgriezts no civilizācijas. Tomēr nekas nespēj apturēt aizrautīgus ļaudis, kuri 6.janvārī ierodas Siguldā, lai iemēģinātu latvju zemē vēl neredzētu sporta rīku - bobsleja ragaviņas.
Lielais sals ar mīnus 30 - 38 temperatūrām Latvijā turpinās līdz 11.janvārim, kad Eiropas ziemeļus pārklājušais anticiklons pavirzās līdz Britu salām, Portugālei un Itālijai, visur atnesot simts un vairāk gadus neredzētu aukstumu. Salstošā Hitlera armija spiesta atlikt uzbrukumu Francijai uz vairākiem mēnešiem. Parīzē ir mīnus 20, pirmo reizi kopš 18.gadsimta aizsalst Temza un Donava un portugāļi redz tādu brīnumu kā sniegputenis. Pa to laiku Latvijā, kura jau tā cieš no kara laika saimnieciskās blokādes, jūtamas pirmās saimnieciskās krīzes pazīmes. Baltijas jūra aizsalst, pazudinot daudzu zvejnieku tīklus un atstājot bez darba piekrastes jūrniekus, kuri spiesti iet pelnīties meža darbos. Pieprasījums pēc malkas Rīgā ir milzīgs, aukstajā laikā galvaspilsēta no tālienes kūp skursteņu dūmakā, kas padara tās siluetu neredzamu. Līdz janvāra vidum Rīga izlieto jau pusi ziemai paredzētās malkas daudzuma un barga sala nedēļas vēl tikai sākas. 15 - 16.janvārī notiek katastrofa. Nedēļas nogalē uz pāris dienām gaiss pēkšņi sasilst tuvu nullei. Neparedzot ko sliktu, ļaudis sāk darba pirmdienu bez īpašām rūpēm par aukstumu un tad Vidzemē pēkšņi ielaužas īsta Arktika. 15.janvāris ir liellopu iepirkšanas sākuma diena ''Bekona eksporta'' pieņemšanas vietās. Līdz nakts vidum temperatūra krītas par 30 - 40 grādiem, sasniedzot minimumu - mīnus 43, 5, Ropažos. Uzrādīšanai atvestie lopi, īpaši teļi, un nepietiekami apsegtie zemnieku zirgi tiek apsaldēti. Ļaudis, kam lauku mazpilsētās jāiet uz darbu vairākus kilometrus, apsaldē locekļus, daži pēc tam slimnīcās zaudē kāju pirkstus. Īpaši cieš sievietes, kas seko modes prasībām līdz pēdējam. Lielākā daļa Vidzemes telefona tīkla ir bojāta un vajadzīgas vairākas dienas, lai to savestu kārtībā. Neskatoties uz visām pūlēm glābt augļu dārzus, lielākā daļa koku, kas iepriekšējā vasarā deva vienu no labākajām ražām Latvijas vēsturē, iet bojā. Nākamos grūtos kara gadus lauciniekiem daudzviet nācās iztikt bez piemājas augļiem. Lai arī tas nav dokumentāli fiksēts, dabas likumi liek secināt, ka 1940.gada 15.janvārī, kad Limbažos gaisa temperatūra sešu stundu laikā kritās no nulles līdz mīnus 25, ievērojama daļa pilsētas un apvidus iedzīvotāju izjuta veselības problēmas, ko vienmēr izraisa šādas svārstības. Naktī no 16. uz 17.janvāri Limbažos bija mīnus 40, Rūjienā - mīnus 45.
Ziemas grūtākais laiks bija pārdzīvots. Nelaime vien tā, ka turpmākā pārdzīvošana aizņēma divarpus mēnešus. Ļaudis, kas guva vislielāko labumu no garās ziemas, bija malkas un sniega rūpalu ļaudis. Limbažu pilsēta par viena sniega vezuma izvešanu uz Dūņezeru maksāja 50 santīmu. Ja labi pacentās, vedējs dienā pelnīja vairāk kā desmit latu, kas pie 70 latu strādnieka mēnešalgas bija lieliska peļņa. Rīgā, sniega vezumnieki, kam maksāja 2 latus par vezumu, smagie ormaņi, kas par trīs steru pārvešanu dažu kilometru attālumā prasīja sešus latus un zāģeri, kas pie šiem trim steriem bez 7 latiem neķērās, ziemas laikā nopelnīja nelielus kapitālus. No 15.februāra uz meža darbiem sāka sūtīt Rīgas fabriku strādniekus. Ļoti ātri meža talkas ieguva valsts mērogu un 11.martā Ainažu virsmežniecībā darbā izgāja visu vietējo iestāžu un pašvaldību darbinieki. Taču Rīgas apkures problēmu izdevās atrisināt ne agrāk kā marta sākumā, bet līdz tam nācās nokurināt arī par mazāk vērtīgiem atzītos eksporta stutmalkas krājumus. Laikabiedriem 1940.gada aukstais sākums palika atmiņā kā mēneši, kad bez īpašas vajadzības apkārt nestaigāja, dzīvokļus nebija iespējams piekurināt, logi tika aizklāti ar segām un iecienītākā vieta iestādēs bija karsta krāsniņa. Pēdējā ziema, ko līdzīgi atceras vēl mūsu vidējā paaudze, bija 1978/79/gads. taču tad aukstums, lai arī tikpat bargs, nebija tik ilgstošs kā 1940.gadā.
Nākamais 1940.gada sniegputenis piemeklēja Latviju 20 - 22.janvārī un šoreiz viss posts aizgāja Zemgales virzienā, uz krietnu laiku pārtraucot Rīgas satiksmi ar Bausku, bet Vidzemē ar Nītauri. Rīgā un Vidzemes pilsētā tobrīd jau bija izveidojušās pusotru metru augstas kupenas, ārpus pilsētām kupenu biezums dažviet pārsniedza divus metrus. Iestājoties februārim aukstuma viļņi turpinājās ik pēc piecām dienām, kad temperatūra kritās līdz gandrīz mīnus 30. Ap 10.februāri valsts pamata un ārkārtas sniega novākšanas budžeti bija izlietoti, tikai dzelzceļš, laikā, kad algas reti kad pārsniedza 100 latu, bija izdevis šai lietai 260000 latu. Februārī Rīgā ik dienas pienāca 50 vagoni malkas, taču iedzīvotāji to izpirka jau stacijā. Pirmais viltus atkusnis uz pāris dienām iestājās 23 - 24.februārī, taču tam sekoja sniega vētra ar krusu, kas padarīja kupenas vēl biezākas. Šoreiz gan lielākos postījumus un satiksmes problēmas piedzīvoja Kurzeme. Pienākot martam situācija īpaši nemainījās. Aukstuma viļņi turpinājās līdz pat Lieldienām, lai gan vairs ne aukstāki par mīnus 20. Biezās kupenas lika lauciniekiem, kas gribēja noskatīties tuvākajā pilsētā sensacionālo nacionālo filmu ''Zvejnieka dēls'', organizēties pajūgu kolonnās, lai izlauztos caur sniegu kopīgiem spēkiem. Pēdējais katastrofālais putenis, kas izjauca ne tikai starppilsētu, bet arī Rīgas tramvaja satiksmi, notika 13.martā. Satiksmes grūtības Latvijā kopumā vēl 19.martā bija tik nopietnas, ka nebija iespējams apgādāt Rīgu ar Lieldienu olām un vienas olas cena sasniedza 25 santīmus. Atkusnis sākās tikai aprīļa pirmajā dienā. Ledus no Baltijas jūras dienvidiem neizgāja vēl mēnesi.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja speciālists